Ja tev nepatīk garas sarunas svaigā gaisā, tad uzmanies no manis 
Pēc visiem strādājošo cilvēku kanoniem piektdiena ir pirts nakts, kad var vērot saulrietu, sist odus un daudz runāt; varbūt pat dažs teiktu “pļerkstēt”. Un aizfilosofējos es līdz sarunai par to, vai ir iespējams mīlēt šo zemi un neciest šo valsti.
Lasīt…
Pirmā pilnā diena mājās aizvadīta un apņemšanās paliek spēkā – pierakstīt šajās 15 dienās pieredzēto. Lai gan dienu lielā mērā aizēno šis tas dziļi personisks un subjektīvs, jau pamanu šo to, kas iepriekš, iespējams, šķita pašsaprotams.
Lasīt…
Šodien ir 29.06. un kaut kur tālumā ir 13.07. – divi datumi, kuriem viducī ir manas 15 dienas atkal Latvijā. Prom ir būts gandrīz 10 mēnešus un ik brīdi pārdomājot mājās braukšanu radās doma katru dienu piefiksēt to, ko pamanīšu. Droši vien daudzas lietas būs kaut kas ierasts, bet tomēr skatījums uz tām varētu būt cits, ņemot vērā samērā ilgo prombūtni; nu gluži kā stāstos par latvieti, kuram atkal garšo rupjmaize.
Lasīt…
Ar nepacietību gaidu to dienu, kad izkāpšu no dzelzs putna un stingri nostāšos uz Latvijas zemes. Es vēl nezinu, kur es iešu, cik cilvēkus satikšu, ko apēdīšu un izdzeršu. Šobrīd par šīm 15 dienām varu vien teikt, ka zinu, kā jutīšos izejot un pēc tam ienākot lidostā. Nezinu, vai tas ir mirkļa “pēkšņums” vai kas tāds, kas klusi gruzd visu laiku, tomēr vēlme atkal būt mājās ir nepārvarama.
Ilgāku laiku pierakstīju dažādus novērojumus par vietējām reklāmām un uzņēmēju izgājieniem, un tagad beidzot saņēmos pierakstīt arī šeit. Uzreiz jāteic, ka reklāmu vide šeit ir citādāka un daudz izvērstāka tradicionālajos medijos. “Facebook” šeit ir izklaidei un atsevišķos gadijumos kalpo kā “landing pages” akcijām, tviteri te īsti publika neatzīst, presi lasa cītīgi un pa TV pārsvarā vēro sportu. Iespējams, ka mani stereotipi, bet tādā kontekstā es tveru lietas sev apkārt.
Latvijas presē tas izskanējis mazāk, bet varbūt tomēr būsi dzirdējis / dzirdējusi, ka šai pusē viesojās karaliene Elizabete un prezidents Baraks. Abi divi te pabija ar pāris dienu starpību un šķiet vismaz pilsētas centrs paspēja pierast pie satiksmes pārplānošanas, barjerām un citiem drošības pasākumiem. Es to visu izdzīvoju tikai netieši – nīku autobusā krietnu laiku, lai aizbrauktu uz darbu vai atgrieztos mājās.
Nezinu, vai tāpēc ka TV skatos vairāk vai kādu citu iemeslu dēļ, bet pēdējā laikā, neierasti sev, esmu pamanījis dažus labus reklāmu rullīšus iekš šejienes televīzijas. Tās faktiski ir reklāmas, kas ir nonākušas Īrijas un Lielbritānijas tirgū. Pavērtējiet.
Lasīt…
Ar šo nelielo rakstu gribu aizsākt to, par ko domāju jau ilgu laiku: tās visas vietas, kur domu var censties iespiest 140 simbolos faktiski atņem laiku, vēlmi un idejas izklāstīšanai šeit, kas tomēr ir daudz paliekošāk. Tāpēc rakstīšu īsdomās (mazliet garākās kā piezīmju blociņā pie gultas vai autobusā). Un pati pirmā – pavasara, Jelgavas un lokālpatriotisma kontekstā.
Lasīt…
Tu skrien skolas krosu saules apspīdētā rudens dienā, kad krāsainajās lapās vēl manāmas rīta rasas paliekas. Ir jānoskrien krietns gabals un tu skaidri apzinies, cik tālu vēl ir finiša taisne. Tev būs paveicies, ja būs jāskrien tikai viens aplis, jo finiša tuvumu un reizē tālumu izjutīsi vienreiz. Tomēr visbiežāk tev liks noskriet vismaz 2 apļus un tad pirmo reizi šķērsojot finiša taisni šķitīs, ka otrs aplis nekad nebūs pārvarams. Tuvāk finišam tu sāksi domāt par to, cik labi būs tad, kad pabeigsi un tikai jau atvelkot elpu sapratīsi, ka, lai arī cik smagi būtu bijis, nevienā brīdī nebiji domājis izstāties un laika rezultāts ir labs.
Lasīt…
Šodien (un noteikti arī 18.11.) nepametīs sajūta, ka valsts aicina mājās tikai divreiz gadā. Pēkšņi tik daudz pozitīvu un patriotisku noskaņu ziņu portālos. Un kas notiek atlikušajās 363 dienās?
Šogad es vairs neko nebildīšu par sajūtām, bet cerēšu, ka reiz atradīšu vietu Latvijā, ārpus pilsētu kņadas.