Šoreiz gribu teikt "paldies".

Pirms 2005. gada 1. novembrī ierados Jelgavā uz pirmo darbdienu, par šo pilsētu biju dzirdējis maz. Mazliet atceros Zemgales prospektu un Studentu dienas nakts burziņu ledushallē. Vēl skolas laikā bija ideja studēt LLU, bet studiju laikā uzzināju, ka ledus skulptūras top Jelgavā, lai gan apskatīju tās pie Kongresu nama, Rīgā.

Jau drīz pēc tam, kad uzvalks bija kļuvis par ikdienas apģērbu, pašam nemanot vārds "Jelgava" ieguva īpašu nozīmi – atpūta no lielpilsētas kņadas, iespēju citadele, vieta, kur pilnveidoties un paralēli darbam kopt intereses, darba vieta, kurā kolēģi ir arī draugi. Aizgūtnēm stāstīju par to, kā ir "tur, tai pilsētā pie Rīgas". Vēl svarīgāk – jau drīz ar lepnumu iemācījos stāstīt par to, kā ir "pie mums, Jelgavā". Pilsētas iepazīšana gan darba gaitās, gan ar velo bija kā nebeidzams pārsteigums – ielu nosaukumi, vēstures līkloči, vietu apzīmējumi un klusie nostūri, kur pilsēta saplūst ar lauku ainavu.

Šī pilsēta un darbs man ir pasnieguši daudzus pārbaudījumus un uz tiem varu atskatīties ar gandarījumu, jo uzkrātās prasmes ir mans lielākais guvums. Un nav jau tā, ka kaut kas būtu krasi mainījies un tāpēc viss padarītais būtu jāsaliek arhīva mapēs vien. Šis darbs man ir licis ielūkoties savos nākotnes plānos vēl un vēl.

Es saku paldies par iespēju šeit dzīvot, strādāt un augt. Strādāt, nevis deldēt biroja krēslu. Dzīvot, nevis eksistēt kaut kadā pilsētā. Augt, nevis rimties pie jau sasniegtā. Paldies es saku kolēģiem, draugiem, paziņām un pat cilvēkiem uz ielas, kuri man ir ļāvuši iepazīt un iemīlēt šo pilsētu.

Paldies par iespēju izdzīvot šīs 1746 dienas pilnvērtīgi.

Kas būs pēc tam?

Nekas nebeigsies. Viss turpināsies, tikai es nomainīšu vidi sev apkārt. Šo lēmumu esmu izkristalizējis 10 mēnešu ilgās domu kaujās. Es nebeidzu sev uzdot jautājumu "kad tad, ja ne tagad?", bet ne tāpēc, ka gribas izskriet pa pļavu un neko nedomāt, bet gan tieši tāpēc, ka gribas sākt domāt. Sākt domāt par savu ģimeni un savu patieso profesionālo ievirzi ilgtermiņā. Es neskrienu meklēt labāku dzīvi lētākos darba un peļņas pagalmos. Esmu izvēlējies šo ceļu, jo šobrīd neredzu citu iespēju augt un pilnveidoties jomā, par kuru sapņoju no brīža, kad 3. klases audzināšanas stundā to pirmo reizi izteicu skaļi. Es zinu, ka ir citas iespējas un pilnveides ceļi. Bet labāk "aplausties" tagad un salikt lietas pa plauktiem, nevis pēc pārdesmit gadiem secināt, ka gribas pašrocīgi kāpt citā kalnā.

Es neiesaku gausties par šo valsti. Es neiesaku ieklausīties un diskutēt par valdības pērkamību, Īrijas bēdu stāstiem vai cilvēku tizlību mūsu zemē. Tās ir liekas emocijas, kas raisa pārdomas, bet patiesībā ir aizvainojuma pilnas frāzes bez pamatojuma. Izdarot šādu izvēli, pirmkārt ir janosprauž savs mērķis, jāsakārto attiecības ar saviem tuvajiem un jādefinē apņemšanās ilgtermiņā. Viss pārējais ir pielīdzināms skaņām mežā – skaisti vai baismpilni, bet kaut kas nekonkrēts un kaut kur tālumā.

Tas, ka esam latvieši, nav šūpūlī ielikts pārsteigums, dāvana vai bezvērtīgs mantojums. Tas ir pienākums un apņemšanās attiecībā pret Latviju – zemi, par kuru skaistāka nebūs neviena vieta pasaulē.

Es atgriezīšos.

Pirms ārzemju internetveikala izvēles es ieteiktu izvērtēt divas lietas. Pirmkārt, apmaksas iespējas (vai var izmantot PayPal) un to, vai izplatītājs ir gatavs sūtīt preces uz Latviju par samērīgu cenu. Veicot savus pirkumus konstatēju, ka uz Latviju tiek piedāvāts sūtīt preces izmantojot "USPS First Class Mail International" – nav iespējams apskatīt sūtījuma statusu piegādātāja mājaslapā (resp., "no tracking number"), ir iespējams sūtījumu apdrošināt, bet var gadīties aizķeršanās muitā (interesanti, ka atsevišķos veikalos pat tāpēc piedāvā deklarēt zemāku sūtījuma vērtību).  Otrkārt, ieteiktu pavērtēt paša veikala mājaslapu. Līdzīgi kā ar jebkura uzņēmuma mājaslapu, arī šos internetveikalus iedzīvina emuāri, forumi, projektu piemēri ar video un attēliem, saslēgšanas shēmas un projektu skeči. Īpaši svarīgi ir atrast tehnisko pamatinformāciju ("datasheet") par pērkamo preci, jo, ja tādas nav, var izrādīties pagrūti pieslēgt piem., LCD ekrānu pie Arduino mikročipa un likt tam elpot (bez dūmiem).

Nākamais jautājums – ko pirkt?
Daudzviet tiek piedāvāti gatavi komplekti ("kits"), kuri, it īpaši absolūtiem iesācējiem (piem., man) ir ļoti vilinoši – vienā pirkumā var iegādāties mikročipu, dažus sensorus, rezistorus, daudz vadiņus un pat nelielu pamācību grāmatu. Principā, tas ir labs risinājums, jo tādējādi nav nepieciešams to visu gādāt pašam (ieskaitot akrila pamatni, maketēšanas plati, ērtu kasti glabāšanai). Komplekti dažādos veikalos būs dažādi, bet kopējā iezīme ir viena – vienmēr var atrast pamatkomplektus ("starter kit" vai "budget kit"), paplašinātos komplektus un speciaizētos komplektus ("sensor pack", utt.). Es ieteiktu stingri izvērtēt savas vēlmes – varbūt sākumā pietiks ar vismazāko komplektu – tāpat uzreiz nesanāks vizu izmēģināt un būs jāapgūst pietiekami daudz pamatlietu. Turklāt visas papildlietas (arī sensorus, rezistorus, kastes) var lēti piepirkt klāt. Īpaši tas attiecas uz nopietnākām lietām – GPS, grafiskie displeji, datu ierakstītāji atmiņas nesējos – daži no tiem varbūt tikko ir izstrādāti un dokumentācija / programmēšanas bibliotēkas tikai top vai arī to izmantošanai nepieciešamas pamatīgākas programmēšanas, shēmu saslēgšanas vai lodēšanas iemaņas (jo daudzus vairogus – "shields" – piegādā izjauktā veidā).
Tāpat jāatzīmē, ka mazās detaļas (IR sensorus, diodes, rezistorus) var izdevīgi nopirkt arī atsevišķi un varbūt pat nedaudz labākus (piem., gaišākas diodes, lielākas izvēles pretestības). Cenas dažādos veikalos daudz neatšķiras un pērkot lietas vairumā bieži tiek piedāvāta atlaide. Vienīgais mīnuss – tieši detaļu meklējumos būs virtuāli jāapciemo vairāki veikali – dažos no tiem, kur piedāvā labus komplektus, nav liela detaļu izvēle un otrādi.

Neliela piezīme – īpašs stāsts var gadīties ar kamerām. Latvijā ir Nacionālais stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu saraksts un Stratēģiskas nozīmes preču aprites likums, kuros noteikts īpašs statuss atsevišķām precēm un reglamentēta to izmantošana un pirkšana. Kopš 2009. gada novembra šaja sarakstā ir iekļautas "vadu un bezvadu videokameras un televīzijas kameras (izņemot mobilos telefonus un datoru kameras), kuras maskētas kā citi priekšmeti vai kuru izmērs ir 40 x 40 x 40 mm vai mazāks, vai kuru diametrs ir 25 mm vai mazāks, vai kuras aprīkotas ar adatas cauruma lēcu (pinhole lens)". Lieki bilst, ka ar tādu kameru kā attēlā pa labi (ņemts no šejienes) var sanākt aizķeršanās (lai gan – ko uzskata par kameru? Šis ir tikai sensors…)

Finally – Kur pirkt?
Es izvēlējos Arduino Experimenter’s Kit (ARDX) no adafruit.com (par to, vai bija vērts uzreiz pirkt tādu, var izlasīt starp rindām šī raksta sadaļa par to, ko pirkt).  Adafruit.com vērtēju augstu, jo preces tika piegādātas ātri, saziņa ar personālu bija lieliska (bija aizķeršanās ar piegādes veida izvēli) un preču aprakstos ir pieejama detalizēta informācija. Turklāt, pie katras komponentes tiek apkopota informācija par emuāra ierakstiem, kas satur arī saites uz citiem resursiem, piemēram, uz šo.
Brīdī, kad paciņa bija piegādāta, atskārtu, ka vēl šo to ar laiku gribētu nopirkt – kastītes gatava projekta salikšanai, vadus, rezistorus, lāzerdiodes, IR diodes, dažādus sensorus un displejus. Līdz šim esmu atklājis vairākas vietnes (sarakstu apsolos papildināt), kurass uzskaitu (imho) lietderīguma kārtībā:

1. Sparkfun Electronics
2. Adafruit Industries
3. Modern Device
4. RobotShop
5. MakerShed
6. Gravitech
7. RadioShack
8. Futurlec

Bet nu – pie darba. Cerams, ka jau drīzumā varēšu padalīties ar pirmajiem iespaidiem.

Attēlos (izņemot foto ar kameru uz monētas) – kā es saņēmu un izpakoju savu pirmo paciņu – te pieminēto Arduino Experimenter’s Kit.

Šobrīd faktiski esmu ticis līdz pārsteidzīgajam pirmajam solim – tehnikas iegādei. Par piemēriem, idejām un komponentiem runāšu tad, kad saņemšu paciņu, tāpēc tagad tikai par to, kas ir kas.

Kas tas ir – Arduino?
Tātad, Arduino ir mikrokontrolieris uz vienas PCB kartes (single-board microcontroller). Dzīvē tas faktiski izskatās kā kaut kāda mikroshēma ar salodētiem kontaktiem, visādiem bundulīšiem un mikročipiem . Otrs Arduino sirds kambaris ir samērā vienkāršā atvērtā koda programmatūra.
Arduino mikrokontrolieris, ja tam pievieno papildu dzelžus (var pat nopirkt gatavus komplektus), mācēs saņemt datus no senosriem, varēs vadīt gaismas, motoriņus un pasniegt datus uz ekrāna vai datorā. Vienkārši runājot – var uztaisīt shēmu un programmu, kas var parādīt attālumu līdz objektam uz maza LCD displeja, aprēķināt alkohola daudzumu izelpā, likt motoriņam darboties (braukt uz priekšu, pagriezties) vai veikt darbību brīdī, ja telpā uztver kustību.
Tātad, darbojoties ar Arduino, ir divi posmi – elektriskās ķēdes/ shēmas fiziskā saslēgšana un programmēšana (esot balstīta uz C/C++ programmēšanas valodas bāzes).

Sākot rakņāties interneta dzīlēs par šo tēmu, atklāju, ka ir vēl vismaz pāris termini, kas jāielāgo.

Mikrokontrolieris ir un paliek Arduino pamats. Tas izskatās kā mazāka vai lielāka mikroshēma, kurai jau ir pievienoti dažādi elementi, ieskaitot smadzeni – mirkočipu. Tomēr šie mirkokontrolieri ir dažādi. Visbiežāk piesauktais (šobrīd) ir Duemilanove, kas esot piemērots vairumā gadījumu. Darbojas ar Atmega328 čipu, kurā ir 30K vieta skečiem (tā dēvē pašu radītās "programmas" kas kaut ko liek darīt), 2K RAM atmiņa un 1K EEPROM. Uz mikrokontroliera ir paredzētas vietas datu plūsmas saņemšanai un nosūtīšanai un, šķiet, tā ir viena no nozīmīgākajām lietām, ja ar Arduino aizraujas pamatīgi. Par dārgāku naudu ir nopērkams Arduino Mega, kura nosaukums skaidri pasaka – "esmu lielāks". Savukārt minimālisma cienītāji var izvēlēties Arduino Mini vai Arduino Nano. Mikrokontrolierim ir iespēja pieslēgties izmantojot USB kabeli.

Vairogi (shields) – faktiski plates, kurām virsū var salikt detaļas pēc savas iegribas (viena no iespējām – pirkt proto vairogu, ko tādā gadījumā reizēm sauc par BBB – Bare Bones Board, un citas mikrokontroliera daļas, un likt virsū Atmega328 čipu un visu pārējo). Ar vairogiem saprot arī papildu plates, kuras jāpievieno Arduino pamatplatei, lai nodrošinātu datu plūsmu (piem., datu sūtīšanu/saņemšanu izmantojot tīklu vai wi-fi, vai lai saglabātu datus atmiņas kartē).
Attēlā (augstāk) – mikrokontrolieris un tam pievienots vairogs ar LCD displeju augšpusē.

Maketēšanas plate (breadboard) – plate, uz kuras bez īpašām mokām var saslēgt datu sūtīšanas/saņemšanas vadus un elektrības ķēdes. Ļoti izdevīgi izmatot gadījumos, ja ar lodāmuru gribas rīkoties tikai svētdienās vai arī tiek strādāts pie projektiem no sērijas "kas notiks, ja" vai "tagad pamēģināsim šitā". Turklāt, internetā var atrast dažādus maketēšanas plašu izklājumus, kas faktiski ir izdrukājamas lapas, kuras var uzlikt uz maketēšanas plates un kurās sazīmētas saslēgšanas shēmas.

LED gaismas (LEDs) – mazās lampiņas (spuldzītes), kuras parasti kalpo ilgi (ja nepabaro ar pālāk lielu elektrības daudzumu) un labi var noderēt, lai īstenojamajā projektā vizuāli parādītu notiekošo (piem., ja dati tiek ierakstīti, deg vai mirgo sarkana diode, ja deg zaļā diode, ierīce ir gatava nākamai darbībai). Protams, ir arī fancy projekti, kuros LED gaismas veido skaistu vizualizāciju vai pamatfunkciju (skat. te, te un te).

Motoriņi (DC Motor & Servo Motor & Stepper Motor) – pirmais minētais būs parasts elektro motoriņš (kā spēļu mašīnās), otrs – servomotoriņš (parasti ar vārpstu), trešais – līdzīgs iepriekšminētajiem. Atšķirība ir to iespējās, jaudas regulēšanā un elektrības patēriņā.

Potenciometrs (Potentiometer) – kā maza skaļuma grozīšanas podziņa, ar kuras palīdzību iespējams variēt pretestību, tādējādi, piem., regulējot LCD ekrāna kontrastu vai LED lapiņu mirgošanas biežumu.

LCD ekrāni – galvenais, kas jāzin – ir zīmju un grafiskie LCD displeji. Pirmos izmanto biežāk, bet tiem ir ierobežots attēlojamo simbolu skaits, savukārt otrā tipa displejiem esot sarežģītāka kodēšana un saslēgšana.

Sensori – to ir daudz un dažādi. Man viesbiežāk izdevās atrast temperatūras, mitruma, alkohola, kustības, attāluma mērīšanas (izmantojot IR vai virsskaņu), spiediena, trieciena, gaismas, vēja un metāla sensorus, kā arī akselerometrus, GPS moduļus (apjomīgākus sensorus šķiet sauc par moduļiem), žiroskopus un kompasus (nez vai no pēdējiem daži ir uzskatāmi par sensoriem, bet nu gribējās visus uzskaitīt vienuviet).

Tranzistori, rezistori, kondensatori un diodes – (šo tehniskās dabas cilvēki var lasīt ar smīnu vai izlaist) par šiem visiem dzirdējis biju, bet nekad nebiju iedziļinājies tajā, kas ir kas. Tranzistors noderēs strāvas vai sprieguma modulēšanai, ģenerēšani vai pastiprināšanai. Rezistors (tautā saukts par pretestību; atsevišķu rezistoru tipu sauc arī potenciometru) būs nepieciešams pretestības radīšanai elektriskajā ķēdē – t.i. nepieciešamības gadījumā izkliedē jaudu, lai elementam novadītu pareizo (samazināto) strāvas jaudu. Diodes ļauj regulēt strāvas plūsmas virzienu (salīdzinājumam – slūžas upē) un, ja saliek kopā vairākas, veidojas taisngriezis, kas pārveido maiņstrāvu līdzstrāvā. Kondensators paveic pretējo, spēj uzkrāt lādiņu un palielina spriegumu. (Paldies Jurim par intro crash course!)

Kontakti (shield stacking headers),savienotājvadi (jumper wire). Kontakti esot vajadzīgi gadījumos, ja mikrokontrolierim slēgsi klāt daudz vadus vai sensorus. Ar šiem kontaktiem var piepacelt pieslēguma vietu, tā lai vieglāk pieslēgt piem., citu vairogu. Savukārt savienotājvadi ir gandrīz vai vienkārši vadi – tie var būt ar spailēm galos, bez tām vai ar uzmavām (socket-socket).

Akrila pamatne (acrylic holder). Absolūta nepieciešamība, lai pasargātu izstrādājamo lolojumu no blakus faktoru iedarbības (statiskā strāva, putekļi, ūdens, biezpiens ). Faktiski, neliela paplāte ar gumijas tapiņām malās. Jā, pērkot kādu no komplektiem (kits), bieži līdzi šo pamatni iedos. Iedos arī kastīti visa komplekta parocīgai glabāšanai.

Par veikaliem, kur var iegādāties Arduino un ar to saistītās lietas – bik vēlāk, kad pats būšu saņēmis sūtījumu.

Izrādes formāts
Nezināšu teikt par Kornēlijas izrāžu senāko vēsturi, bet 2009. gadā šī izrāde bija apmēram 2,5 stundas gara. Tajā divos cēlienos tika savīti kopā satīriski dialogi un parodējoši muzikāli priekšnesumi. Savukārt šogad šis nodalījums bija izteikts: pirmais cēliens bija samērā sižetisks un jokpilns vēstījums par notikumiem Latvijā ar iestarpinātām "Labvelīgā Tipa" dziesmām, bet otrajā cēlienā tika plaši parodētas mūzikas skatuves zvaigznes un mazāki spīdekļi. Dažbrīd pat zuda saikne starp abiem cēlieniem un visu kopā šķiet saturēja tikai atsauce uz vēlēšanu sērgu, kas šogad atkal velsies pār Latviju.

Joki un zobgalīgums
Šķiet jau ierasts, ka galveno humora devu izrādes radītāji cenšas sagādāt izmantojot notikumus Latvijas politikā. Protams, tā ir bagāta augsne pārdomām, zobgalīgumam un pelšanai; turklāt, gada laikā vienmēr tieši šajā jomā iezīmējas paliekoši notikumi, kurus arī vienkāršā prese cilā atkal un atkal – Latvijas sarunas ar SVF, Rīgas domes vadošā tandēma idejas par tūrisma kampaņām, politiķu solījumi un apvienību veidošana.
Tomēr brīžiem radās sajūta, ka atsevišķi joki ir tikuši iestarpināti vai iekļauti atrunas pēc un tāpēc ir neveikli – VID datu pumpēšanas apspēlēšana ar gaisa pumpi, lamu vārdu lietojuma skaidrojums (jo arī politiķi tā dara). Tāpat šķita neskaidra attēlojamo norišu izvēle – kāpēc Neo, Āboltiņa un Lembergs parādīti tik epizodiski vai uzsvērti? Kur palicis Zīle, Kristovskis, PCTVL-isti, baznīcu problēmas, Ferma un AirBaltic (nejaušs uzskaitījums no manas puses)? Jā, parādīt visu nevar, bet arī kārtējo reizi parādīt, ka Rīga ir visu norišu centrs un ir mistiskā Eiropas Savienība – šāds skatījums ir kļuvis pārlieku klišejisks un teju nepieņemams.

Paturpinot par jokiem, jāsaka, ka daži no tiem bija patiesi vulgāri vai prasti. Tomēr režisoram noteikti ir bijis savs iemesls, jo tieši par lamu vārdu asprātīgo vai iestarpināto lietojumu publika sajūsminājās visvairāk. Iespējams vienkārši tādēļ, ka publika ir izsalkusi dzirdēt kaut ko tik vulgāru uz kultūras skatuves, jo te to iespējams pamatot ar modernās mākslas aprisēm vai sižetisko nepieciešamību.

Tieši tāpat kā ir iespējams aiz kultūras maskas jau gadiem slēpt humoristisko dzimuma maiņu uz skatuves – aktieris slavenas dziedātājas lomā, utt.

Tematika. Un formāts (vēlreiz)
Vismaz es esmu noguris ikdienā dzirdēt par krīzi, "Parex" bankas onkuli Karginu, Šlesakova tandēmu, standartizētajiem politisko partiju solījumiem, gaismām tuneļa galā, sarpautiskajiem aizņēmumiem un nu jau par leģendām kļuvušiem politiskajiem izgājieniem. Daudz kas no izrādē redzētā ir jau reiz kādā formā dzirdēts un tādējādi joks vai sižets kopumā kļūst stereotipisks.

Iespējams, ka šāda sižeta līnija ir pieņemama gadījumā, ja cilvēks ziņas ikdienu tver tikai vienā ziņu kanālā, piem., TV vai drukātajā presē un tās ir tikai ikdienas deva atslodzei no darba. Savukārt, ja indivīds iesaistās diskusijās par šīm norisēm sabiedrībā, tad tas viss, ko redzam Kornēlijas izrādē ir jau viens dzirdēts vai nodeldēts stāstiņš.

Vēlreiz atgriežoties pie formāta – šķiet ar šo izrādi ik gadu cenšamies aizpildīt to tukšumu, kuru ikdienā aizlāpa Krievijas TV redzamie šovi, kuros 7 aktieri iejūtas dažādās lomās, dzied un joko par aktuālajām norisēm.

Ar vien cēlienu mēs apmierinām publikas vēlmi pēc KVN-veidīgajiem priekšnesumiem, savukārt otrā cēlienā jokojam kā Galkin-veidīgie. Šos TV raidījumus neciešu organiski un, manuprāt, ziedot šādu ikgadēju Latvijas teātra tradīciju šī lauciņa iekarošanai ir ačgārni. Lai gan, šis lauciņš mums ir jāapgūst, jo tas var mazināt tik apjomīgo "neitrālā" lielā brāļa retoriku satīras formā.

Nobeigumam
Baiba Sipeniece-Gavare teica, ka nevēlas valsts apmaksātu popielu (žurnāla "Ir" 1. numura recenzijā par izrādi). Tam varētu piekrist, jo vēlos no izrādes sagaidīt gaumīgākus jokus, atmiņā paliekošāku kopējo sižetu un mazāku formāta atdarinājumu. Tomēr tādā gadījumā arī mērķauditorija būtu jāmeklē citur; pirms došanās uz izrādi būtu jāiepazīstas vismaz ar pēdējo divu mēnešu ziņām un būtu jāšķiras no citas naudas summas – kopumā tā būtu riskanta apņemšanās no teātra puses pielāgoties jau tā mazajai un sezonālajai Latvijas teātra cienītāju un apmeklētāju publikai.

Nevar nenovērtēt aktieru sniegumu un meistarību. Galu galā – izrāde tiek pozicionēta kā politisks farss, nevis inteliģenta pārdomu luga bieži vien sašmucētajam sabiedrības krējumam.  Tāpēc, iespējams, vaina būs vien manī pašā – ir jāapmeklē vairāk un dažādas izrādes, nevis pēc vienas tik izteikti tematiski virzītas izrādes jāizdara secinājumi, kas parasti būtu jāattiecina uz saturiski un tematiski mērenākām izrādēm.

Starpcitu, apkopojot viedokļus šīm pārdomām uzrāvos uz viedokli, ka "latviešu joks vairāk ir tendēts uz "pasmiešanos, nevis smiešanos", zobgalību, satīru un sarkasmu. Līdz ar to šāda joka adresāts drīzāk ņems ļaunā, ka par viņu pajokots.".

Otro ne tik tīkamo iezīmi pamanīju dienas laikā – tieši šodien tik daudz tika runāts par sieviešu līdztiesību, zemo samaksu un cīņu par vienlīdzību. Dīvaini, ka Valentīndienā nerunājam par AIDS un sirds išēmiskajām slimībām… Es apzinos, ka sabiedrībā problēmas pastāv, bet kāpēc gan nozīmīgās lietas ir jāizceļ tik reti un īpašajās reizēs? Ja jau atsevišķu partiju pārstāvji šodien ar nožēlu pauž, ka līdztiesība sabiedrībā nepastāv, tad kāpēc viņi šodien dāvina ziedus? Lai apsveiktu ar nevienlīdzību? Jā, zinu, tas ir pārspīlējums, tomēr tas norāda uz tendenci, ka svētku dienu padarām par nacionālajām sērām. Vienmēr Valsts svētkos viss būs pārlieku izdaiļots un salūts būs pārāk krāšņs, bet Ziemassvētkos viss būs pārāk komercializēts. Vai tad tiešām svētki nesākas ar mūsu pašu domām?

Un trešā lieta ir aktivitātes galvaspilsētā, kuras izvērsa amata ķēdes turētājs. Šī pārlieku lielā centība, kas teju robežojas ar izrādīšanos, rada pretējo efektu – svētki, kuriem būtu jābūt "brīvprātīgiem", kļūst par kādas personas uztieptu šķietami skaisto dienu. Pilnīgi lieki un (vismaz man) raisa diametrāli pretējas izjūtas, kas turklāt atgādina par bijušajiem laikiem, kad ar patiesības pantiem sejā varēja apgalvot, ka vīrietis šajā dienā skaidrā apsveic tikai pirmo darba kolēģi; sievai atliek izbaudīt dvingu un paģiras.

Tomēr pārsvarā šodien dominēja pozitīvas emocijas. Ir patīkami apzināties un atcerēties, ka arī vienkāršas lietas var būt ļoti emocionālas un var raisīt smaidu. Labi, ka vismaz vienreiz gadā atceramies par to, ka mūsu tuvākie līdzcilvēki – mūsu sievietes – ir īpašas un neatkārtojamas. Ir jauki, ka tik nedaudz dodot, var raisīt tik pozitīvas sajūtas.

Kamēr vien neieslīgsim pienākuma važās ("jāsvin", "jādāvina"), būsim patiesi un nesasaistīsim šo dienu ar vēstures līkločiem, to varēsim un mācēsim atzīmēt, atcerēties un patiesi par tās nozīmi pastāstīt citiem. Lai izdodas.

Situācija
Pasākumam reklāmas netrūkst, tomēr daļa tās noteikti maksā naudu, daļa no organizatoru intensīvi sagatavotās informācijas (notiek sagatavošanās darbi, strādā skulptori, balvas ir pasniegtas, parks vēl ir atvērts, utt.) nenonāk pie visiem, kurus tas interesē un iespējams kādbrīd pat nogurdina lasītāju internetvidē vai drukātā medijā. Pasākumam ir arī sponsori un atbalstītāji, kuri vēlas, lai viņu vārdu sadzird. Ar pati aģentūra noteikti labprāt vēlētos, lai viņu kā organizatoru vārds izskan plašāk.

Faktiski ir cilvēki, kas info par festivālu noskaidro avīzēs, nejauši sadzird pa radio vai uzgūglē pēdēja brīdī (par to liecina arī portāla Jelgava.lv informācija). Liela daļa par šo festivālu lasa un izsakās internetā; tāpēc nav brīnums, ka arī tūlītēju komunikāciju vēlas veidot šajā vidē – uzreiz pēc noslēguma grib uzzināt rezultātus, grib apskatīt bildes (arī lai ieraudzītu sevi?) un noskaidrot, līdz cikiem būs atvērts parks. Protams, grib izkliegt arī savus kritiskos novērojumus.

Risinājums
Ir skaidrs, ka viedokļu apmaiņai un jautājumiem/atbildei var izmantot tvīterošanu, izveidojot jaunu profilu un reaģējot ne tikai uz sekotāju izteikumiem, bet sekojot arī kādam hashtagam (piem., #ledussvetki). Bet tā tikai viena komunikācijas sadaļa.

Svarīgāks jautājums – kā uzsākt šo komunikāciju, uzturēt to un veidot to interesantu? (faktiski, trīs jautājumi).

Čivināt varētu cilvēks, kurš atbild par saziņu ar presi un iedzīvotājiem. Manuprāt, būtu jāizvēlas veidot aģentūras profils, kuru turpmāk varētu izmantot citiem pasākumiem, nevis ikreiz jāveido jauns. Tas nodrošinātu stabilu sekotāju loku un arī pārliecību citos, ka runātājs nav kāds slepenais entuziasts. Atliktu vien brīdī, kad tuvojas kāds no lielajiem pasākumiem iepazīstināt visus ar hashtag, kas var tikt izmantots.

Uzturēt saziņu varētu būt pagrūti (tieši organizatoriem, kuriem ir darba pilnas rokas), bet tieši tāpēc noderētu hashtag (tā, apnika šo vārdu lietot; iesakiet latviskojumu!) un atsaukties uz jautājumiem vai komentāriem varētu arī citi, ne tikai sekotāji. Galu galā, Twitter.com kontā būtu lietderīgi norādīt personu, kuru var atrast arī citviet (pieejams tālruņa numurs, draugiem.lv personas profils un facebook.com korporatīvais konts, utt.) – nebūšu jaunas pasaules atklājējs, ja teikšu, ka virtuālā vidē ļoti liela loma ir kvalitatīvai saziņai, tāpēc ir svarīgi, ka jautājumus var uzdot daudzviet, bet atbildes nosūta reāls, identificējams cilvēks.

Un svarīgākais uzdevums – izveidot draugu/sekotāju loku. Kultūras pasākumu gadījumā to izdarīt ir vienkārši – pietiek vien iečivināt ziņu, ka tuvākajā laikā tiks piedāvāti ielūgumi uz pasākumu, aicinot sekot attiecīgajām lietotājam vai hashtag informācijai. Pēc kāda laika, kad sākotnējā ziņa būtu pietiekami izplatīta, sekotu galvenā ziņa, kurā tiktu piesaukta iespēja iegūt ielūgumu savā īpašumā – atliktu vien apskatīt ziņu aģentūras mājaslapā, kurā arī tiktu ievietota informācija par ielūgumu izlozes kārtību. Informācijas izplatīšanā varētu palīdzēt arī paši mākslinieki, kuri aicinātu uz festivālu vai dāvinātu ielūgumus no saviem profiliem.
Ielūgumi varētu tikt uzdāvināti katram 10. ziņas autoram vai katram 10. sekotājam. Papildus balvu (ielūgums 2 dienām vai 3 personām) varētu dāvināt kāds no sponsoriem, kurš palūgtu nodot ziņu tālāk un sekot sponsora kontam. Nekas unikāls sociālās platformās, vai ne?

Klupšanas akmeņi
Valsts un pašvaldību iestādes ir saldais ēdiens daudziem – vienmēr var piesaukt darba laika izšķērdēšanu e-vidē. Tomēr pieņemu, ka šis apgalvojums drīz sāks izzust, jo interneta lietotāju skaits aizvien pieaug. Interneta videi jāturpina pievērsties lēni, strukturēti un pārdomāti.

Nevajadzētu ielūgumu dāvināšanu klasificēt kā izlozi vai dāvināšanu – var sanākt pārpratumi ar atļaujām izlozei vai dāvinājumu pieņemšanu. Faktiski, vienkārši jāizvairās no šo vārdu lietošanas.
Otra iespēja – uzticēt šo ielūgumu dāvināšanas organzēšanu konkrētai personai vai māksliniekam, tādējādi "izlozes" organziators būtu atsevišķs cilvēks vai uzņēmums, ne valsts sektors.
Un pats svarīgākais – neaizmirst par komunikāciju citās valodās, jo tieši ārzemniekiem varētu būt lielākas problēmas ar tikšanu līdz norises vietai vai informācijas daudzums par pasākumu būtu niecīgs vispār.

Iespēja ir. Turklāt, samērā labi pamatojama – tas palīdz rosināt pasākuma un iestādes atpazīstamību, lēti veidot reklāmu un komunikāciju daudzos kanālos (arī izmantojot jaunās tehnoloģijas) un valodās; turklāt, var ļoti labi parādīt arī lietderīgumu un kvantitatīvos datus – ziņu, tvītu daudzums, mājaslapas apmeklējums un sekotāju skaits ir reāli skaitļi.

Sākumā viss šķita "piece of cake", bet tad Delmi vēl palūdza 2 rekomendācijas un vēlējās satikties. Vienbrīd gribējās visu nolikt pie malas, bet slinkums šoreiz palika zaudētājos. Bišķiņ nācās iespringt; bet doma, ka profesionāls fotogrāfs, iespējams, pēc tam iedos arī rekomendācijas vēstuli, uzrunāja.

Pati foto sesijas ideja – parādīt sieviešu slepenos sapņus, iemūžinot tos kā mirkļus fotogrāfijā. Informāciju plašāk par projektu var atrast te un te. Pats Delmi darbu dara bez maksas, samērā filozofisku ideju vadīts; sievietes ar savu finansējumu nosedz vien fotogrāfiju drukas izmaksas.

Kā jau minēju – tuvojoties šai dienai, aizvien biežāk domāju par to, ko Delmi sagaida no manis kā no asistenta. Situāciju sarežģīja fakts, ka fotogrāfs visu nedēļu bija aizņemts, satikšanās iepriekš neizdevās un uz e-pastiem saņēmu vien daļējas atbildes.

Tomēr pati foto sesija noritēja bez īpašiem pārsteigumiem. Iespējams, ka pat pārāk ierasti un parasti – kultūras nama zāle, četras zibspuldzes rindā, Canon fotoaparāts Delmi rokās (fotogīkiem – viņš pārsvarā izmantoja Canon 70-200mm f2,8) un katrai sievietei (kopā 18) tiek veltītas apmēram 10 minūtes. Dažas sievietes bija izvēlējušās savā ziņā monumentālus sapņus (cita profesija, cita loma dzīvē), bet citas – emocionālas izteiksmes pilnus sapņus (mūza, sapņu tēls, ceļojums). Kopumā šodien "nostrādāju" no 9:30 līdz 17:00 (tīrais foto sesijas laiks – no 12:00 līdz 16:00).

Dažāda bija arī sieviešu varēšana (un vēlēšanās?) iejusties un atbrīvoties kameras priekšā. Dažas sprēgāja kā uguns, citas īsti nezināja kā rīkoties, lai gan tieši apmulsums un vienkāršība piederējās lomai, savukārt citas pats fotogrāfs detalizēti koriģēja.

Kāda bija mana loma – visu dienu pavadīju pie video kameras, jo Delmi izdomāja pilnīgi visu procesu iemūžināt arī video. Apsolīja, ka pēc nedēļas tiksimies un tad viņš dalīsies savās pārdomās par foto sesijas iznākumu.Jāatzīst, ka tā īsti to nebiju visu iedomājies, tomēr arī šāda pieredze nāca par labu.

Tāda nu ir mana pirmā asistenta pieredze – patiesi varēju vien vērot un pats apsmadzeņot domas par to, kā parādīt sapni, kā strādāt ar sievietēm un to, kāda jēga ir atspoguļot sapni.

Tagad, kad sēžu mājās un atpūšos no "smagās" dienas, vēl un vēl attinu domās to, kā viņš strādāja un to, ko viņš darīja. Klāt tam pielieku redzētās fotogrāfijas no iepriekšējās foto sesijas projekta "Women and their secret dreams" ietvaros (noteikti turpmākie papildinājumi būs arī te).

Pirmkārt, ko gan arī pats fotogrāfs uzsvēra – tā nav modes foto sesija. Es šim izteikumam vel pievienotu domu, ka tas ir tā mirkļa atspoguļojums, kas parāda emocijas un sievieti. Kā jau jebkura fotogrāfija, arī šī sevī ietvers vien pašai sievietei zināmas izjūtas, vēlmes un domas. Ietvertās emocijas fotogrāfijā ir pievienotā vērtība pašai sievietei. Savukārt vērotājam šī vērtība nebūs pamanāma līdz brīdim, kamēr kādā no fotogrāfijām nesaskatīs savu sapni. Iespējams, ka doma būs grūtāk uztverama redzot izstādi no vienas foto sesijas, kurā sievietes būs tik dažādas, bet fons – tik vienāds (jau pieminētā Jelgavas kultūras nama mazā zāle). Saka, ka fotogrāfijas dvēsele slēpjas vienkāršībā, tomēr reizēm gribas dažādību; tomēr par to, vai uz viena fona fotografēti cilvēki piešķirs izstādei pietiekamu dažādību – tas laikam ir fotogrāfa un modeļa kopdarbs.

Par pašu ideju fotografēt sapņus – tā pamatdoma noteikti vien jau atraisa – kā mazam bērnam atkal ir iespēja pasapņot un parādīt to, ko sirds vēlas. Vienkārši, vai ne? Cits stāsts ir par to, kā šis sapnis pēc tam tiks pasniegts fotogrāfijā. Ja tas ir vien tēls ar parakstu par sapni, tad iespējams šī fotogrāfija uzrunās vien autoru, pašu sievieti un līdzīgi domājošos; lai gan – sapņi taču ir tik dažādi un unikāli. Tāpēc bija interesanti ieraudzīt, ka atsevišķām iepriekšējas foto sesijas fotogrāfijām līdzās ar aprakstu par sapni parādījās arī "paldies" vārdi par iespēju šo sapni uz brīdi izdzīvot. Manuprāt, tieši tas fotogrāfijai piešķir daudz lielāku vērtību un emocionalitāti pat sveša, bet patiesa skatītāja acīs un jūtās.

Un te nu arī pēdējā filozofiskā pārdoma – cilvēkiem pietrūkst iespēju sevi parādīt un sajust, lai viņiem kāds pievērš uzmanību, izceļ viņus  un ļauj viņiem ko jaunu piedzīvot.  Daudzām šīm sievietēm noteikti pietika ar to vien, ka viņām bija iespēja uzvilkt citu tērpu, izbaudīt foto sesijas mirkli un būt sabiedrībā.  Nezinu, vai tā ir latviešu rakstura iezīme, vai arī vecuma vai dzimuma domāšanas ievirze…
Žēl tikai, ka piedzīvotās emocijas pēc foto sesijas visbiežāk izpaužam kā tūlītējas čalas un tādējādi izrādām necieņu pret tiem, kas vēl tikai to mirkli kameras priekšā izdzīvos. Līdzīgi kā eksāmena dienā: pirms tam – satraukums, klusums un pieklusinātas, bet draudzīgas sarunas, bet pēc tam – skaļi smiekli, ierastā dzīve un ikdienišķās rūpes.

Pašās beigās Delmi arī mums – asistentiem – pajautāja par sapņiem. Apstulbu, bet savam darba stilam raksturīgi ļoti vispārīgi un reizē izvairīgi uz jautājumu atbildēju – sapņoju darīt darbu, kas ir saistīts ar valodām, ceļošanu un fotografēšanu (neatkarīgi no tā, kādā salikumā – vai viens no minētājiem būtu darbs vai tikai hobijs). Vēlāk gan klusumā pārdomāju un konstatēju, ka vienkārši gribu darīt to, kas patīk, neatkarīgi no vietas, kur atrastos. Gribu darīt to, ko vēlos, tomēr vēlos, lai nākotnē katra diena nebūtu vien kārtējais elpas vilciens.

Problēma
Kamēr vien ir iespējams saiti izkopēt vai atvērt uzklikšķinot uz tās, reti kurš aizdomāsies, cik lielu nevēlēšanos atvērt attiecīgo resursu raisa doma vien par garo adresi, kas būs jāieraksta.
Vēl viens piemērs iz dzīves – labprāt lasu "Ilustrēto Pasaules Vēsturi", kur vienmēr raksta nobeigumā tiek minēti vairāki saistītie resursi. Bieži tās ir saites uz Youtube video vai citām mājaslapām (pat no sērijas www.charlie.university.edu/~project/rock/results.html) un jāatzīst, ka tikai reizi esmu atcerējies kādu no saitēm un atvēris to. Varbūt tikai es lietoju pārāk maz biezpiena uzturā, tomēr arī 6 bezsakarīgus simbolus atcerēties nespēju.
Morāle viena – garām paslīd iespēja papildināt savas zināšanas vai izlasīt tekstu, kas jau rītdien var izrādīties vitāli svarīgs. Turklāt, ja runājam par drukātiem materiāliem, arī zīmju skaits lapā var izrādīties sāpīgs jautājums.

Risinājums
Jau pieminētajā žurnālā vienbrīd manīju parādāmies Bit.ly saites, tomēr nu jau kādu laiku tā nav. Šobrīd pamanu, ka īpaši nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem pie saitēm tiek norādīta vietne un meklējamie atslēgvārdi, piem.

Dažādus video varat atrast mājaslapā www.youtube.com, meklējot pēc atslēgvārdiem J.F. Kennedy

Gribi skatīties? Pameklē. Turklāt, meklēšanas frāze noteikti skanēs daudz saprotamāk nekā padsmit simbolu virkne. Jā, arī lasītājs uzzinās vairāk, piem., personvārda vai vietas pareizo rakstību citā valodā.

Tad ko īsti var izdarīt Valsts pārvaldē? Bieži tiek runāts, ka izglītības fenomens slēpjas spējā atrast informāciju, nevis to atgremot (vismaz es tā praktikantiem mēdzu teikt). Tāpēc, iespējams, ir vērts darbiniekiem pastāsīt par Google meklēšanas opcijām. Iespējams, ir vērts drukātos resursos izmantot saišu saīsināšanas metodi, paredzot, ka domēnvārds vai simbolu rinda ir īsa, izprotama (piem., www.gov.lv/MK298not) un viegli pārrakstāma.
Zinot, ka katrs pie savas lapas turēsies kā pie mieta stiprā vētrā, piedāvājiet katrai lapai savu saišu veidošanas sistēmu.

Zinu, ka īso šaišu publicēšana sākotnēji radītu pretestību, jo
* to vienkārši nevajag,
* ir labi tā kā ir,
* tās neraisa ticamību.
Lai šos apgalvojumus atspēkotu (faktiski diskusijas vērts ir tikai pēdējais minētais), varbūt valsts pārvaldei būtu nepieciešama vienota sistēma, kas līdzīgi Ow.ly atvērtās lapas augšpusē māk parādīt info par to, kurš šo saiti izveidoja, kāda ir faktiskā lapas adrese un citu cilvēku vērtējumu, utt.

Šim vakaram šai tēmai pietiks.

Labāk pasīvs darbinieks, nekā stulbs entuziasts.

Tomēr stūrgalvīgi turpinu kaut vai vienatnē ar sevi uzrīkot prāta vētru. Vismaz domāšanu attīsta…

Un te nu arī mana pirmā atziņa, kas līdzīgi izskanēja arī vēlāk – Ideju talkā: ir jāveido ideju labaratorija valsts pārvaldei. Es to vistiešāk asociēju ar Google Labs ideju – "Showcasing our favourite technology that’s not ready yet for prime time".
Šādas labaratorijas pastāvēšanai būtu vairāki plusi:
* Avots, kur smelties jaunas idejas
* Vieta, kur izmest norakstītās idejas
* Vieta, kas neļautu nozagt kāda cita ideju nemanīti

Un līdzīgi ir arī ar manām idejām – lai tās nepaliktu vien rūtiņu kladē ierakstītas, tās var apkopot dokumentā kā ieteikumus – tas, ko moderni mēdz dēvēt par "white paper". Pat, ja amatpersona to noliks uz augstākā plauktiņa un tur krāsies putekļi, es būšu ieguvējs – būšu pakustinājis savas pelēkās šūnas.

Turpinot domāt ne-konferenci, pacentos sastrukturēt konstruktīvus iebildumus un pozitīvus novērojumus.

Nu tad, iebildumi
Ok, varbūt īsti negatīvs tas, ko teikšu nav. Drīzāk tie ir jautājumi, uz kuriem nepieciešams rast atbildes.

Pirmkārt, vēl aizvien vienā katlā tiek bāztas pašvaldības un valsts pārvalde. Lai arī cik sadrumstalota vai standartizēta mūsu pārvaldes sistēma būtu, visakūtākie jautājumi iedzīvotājiem ir tieši tie, kas saistīti ar dzīvesvietu. Jā, finansiālo problēmu ēnā daudzas lietas no pašvaldības pārņems valsts (piem., e-pakalpojumi) un tas arī būs apsveicami. Bet, arī pašvaldību rokās ir jāatstāj rīcības brīvība un telpa, kur izvērsties. Pretējā gadījumā mūsu Pārvaldes 2.0 ieguvums būs pāris pārbāztas mājaslapas, kurā apmaldīsies iedzīvotājs un kuras dēļ satura redaktoram naktīs rādīsies murgi vien. Nemanāmi no vēlmes decentralizēties būsim atkal nonākuši pie centralizācijas.
Otrkārt, es neguvu atbildi uz jautājumu – kurš uzņemsies ieviest Web 2.0 piedienošos jauninājumus? Līdz šim valsts pārvaldē esmu novērojis divas galējības – jauninājumus ievieš entuziasts vai arī ar augstākstāvošas institūcijas rīkojumu. Ja tas ir pirmais gadījums, tad sistēmu balsta tikai viens stabs. Ja tas ir otrs gadījums, tad tas izvēršas par procesu, ko var pielīdzināt atskaišu tapināšanai.
Treškārt, nesakārtotas ir valsts pārvaldes attiecības ar sociālajām platformām. Lai arī cik labi būs mani nodomi, žurnālists negribēs saprast un Twitter nelietotājs lamās par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu draugojoties darba laikā (šis ir tikai asociatīvs piemērs).
Ceturtkārt, Zigurda Zaķa vārdiem sakot, vēl aizvien "katrs cenšas uzbūvēt savu būdiņu meža vidū" un sauc turp ciemos uz zupu. Paralēles varam vilkt ar ES fondu projektiem – gandrīz katrā no tiem paredzēts finansējums publicitātei un informācijas izplatīšanai, bet gandrīz vienmēr rezultātā sabiedrība saņem sausas preses relīzes vai pliekanas reklāmas, un četras lapas biezus bukletus ar informāciju, kas noveco 2 mēnešu laikā. Turklāt, arī šādās iniciatīvās vai projektos apņemšanās darīt izbeidzas reizē ar projekta noslēgumu.
Piektkārt, vēl aizvien nav izveidojusies savstarpēja izpratne: modernā sabiedrība nesaprot it kā iesūnojušo valsts pārvaldi, bet valsts pārvalde dažādu iemeslu dēļ nepilnīgi izskaidro savu darbu (sidenote: Kā panākt, lai iestādē vismaz divi cilvēki pārkarst? Lieciet juristam ar IT speciālistu pārrunāt portāla sistēmas uzturēšanas līguma noteikumus). Iespējams, tieši tāpēc daudzas idejas vien sagulst plauktiņos – jo nav atbalsta no vadības, kas parasti ir vecāka gadagājuma cilvēki. Nereti iztrūkst arī konstruktīvs viedoklis no sabiedrības…
Sestkārt, nav īsti skaidrs, kā īsti rīkoties ar Web 2.0 rīkiem – vai nolaist kvalitātes latiņu un ļaut vaļu emocionālajām negācijām (bet lielākai atsaucībai kopumā) vai likt iedzīvotājiem izteikties neanonīmi. Jau šobrīd daudzu valsts iestāžu un to padotībā esošo mājaslapu forumos ir maz ierakstu un saziņa norisinās vien ar e-pasta starpniecību, vai izmantojot tradicionālos saziņas līdzekļus. Kā pareizi ne reizi vien tika atzīmēts, mūsu valstī ir sarežģīti ar kritisko masu…

Tad nu, par pozitīvo
Prieks, ka netrūkst arī citu entuziasma pilnu cilvēku. Prieks, ka arī citi domā līdzīgi un nevairās attīstīt idejas, kurām sākotnēji būs lemts tikai virmot gaisā. Viss sākas no idejas, apņemšanās darīt un vēlmes apgūt jaunas iemaņas.
No jau pieminētās Ideju talkas iepatikās vēl viena ideja – virzīt jautājumu par atļauju izmantot sociālās platformas darba vietā. Lai gan, kā iepriekš minēju, tas ir sarežģīti, tomēr to var pārvērst par ļoti labu iniciatīvu – organizācijai atliek definēt noteikumus par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā ir izdarījuši tādi uzņēmumi kā Intel un Associated Press (skat. saiti uz *.pdf failu wired.com) un, manuprāt, tas ir labs risinājums. Interesanti, ka Associated Press pat aizliedz augstākstāvošajiem draugoties ar padotajiem.

Noslēgumā – fifteen minutes of pride
Nu jau trešo reizi piesaukšu Ideju talku. Biju iecerējis tikai klausīties un, iespējams, adaptēt kādu dzirdēto ideju. Tomēr, pateicoties ļoti interesantajam formātam, arī pats verbalizēju ideju.
Vēl novembrī aizdomājos par velobraukšanu (tobrīd vēl sezonu īsti nebiju noslēdzis) un garnadžiem. Tobrīd biju izlasījis arī Lienas rakstu "Līdzīgs mērķis. Kā ar izpildījumu?" un dzima doma ko līdzīgu veidot te – Jelgavā. Prototips un detalizēts apraksts ir iegūlis uz otra datora un to noteikti sīkāk iztirzāšu. Šobrīd mazliet jāatdziest un jāpadomā.

Liels paldies Pēterim un Anitai par piedalīšanos ideju ģenerēšanā – ceru, ka turpināsim.

Liels paldies par iespēju apmeklēt šādu ne-konferenci. Cerams, ka tiksimies ātrāk nekā pēc gada.

P.S. Reku šeku pirmās bildes. Sekot citam ziņām var mēģināt te.

Click here to view the embedded video.

Iesākot lasīt rakstu "Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā" nodomāju, ka noteikti varēšu vilkt kādas paralēles ar šobrīd notiekošo emigrāciju uz ārzemēm, visa veida panīkumu mūsu valstī un cilvēku emocijām. Nereti esmu dzirdējis kādu vēstures zinātāju vai sazvērestības teoriju piekritēju sakām, ka vēsture mēdz atkārtoties. Šoreiz šim apgalvojumam neapzināti piebiedrojos jau iesākumā un, kā izrādās, pamatoti.

Rakstā stāstīts par latviešiem, kuri labākas dzīves meklējumos devās uz Iekškrieviju jau 19. gs. otrā pusē. Kā apgalvo raksta autors Toms Ķikuts ("Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja" speciālists) jau toreiz izceļotāji bija dažādu amatu un sociālo slāņu pārstāvji. Tur iedzīvojās tie, kuri bija gatavi aktīvi darboties, bet tie, kuri vēlējās "šļūkt pa virsu", to darīja arī tur. Tiesa, daudzi gribēja atgriezties, bet to savukārt psiholoģiski kavēja Latvijas sabiedrībā un presē valdošā negatīvā nostāja pret izbraucējiem.

[...] Krišjānis Šteinhards 1871. gadā rakstīja: "(..) Mūsu dienās tāds laiks ir atnācis, kur no latvju tautas bari dodas uz svešumu sevim laimi meklēt.(..) Daži šos aizgājējus ar piejokošanu, nicināšanu un apsmieklu pavada. Bet, kas tā dara, tiem vēl trūkst īstas brāļu mīlestības, tie vēl ļoti maz vai arī it nemaz nepazīst to sūru likteni, kas dažu tautas brāli spiež, vai grib vai negrib, mīļu tēvu zemi atstāt."

Arī vēsturiskais atstāsts par iedzīvošanos svešumā šķiet kaut kur nesenā pagātnē dzirdēts – pielāgošanās pārtikai, dzīves apstākļiem un videi. Lasot rindas par latviešu sabiedrisko aktivitāti svešumā sapratu, ka tā ir viena no īpašībam, kas mūs raksturo – apņemšanās brīvprātīgi rīkoties labākas rītdienas vai kopības vārdā. Tur latvieši spējuši nodibināt arī savus lauku ciemus, no kuriem daži savus nosaukumus saglabājuši pat šodien. Šo teritoriju apkārtnē latviešus vēl ilgi esot atcerējušies kā kulturālus, izglītotus, strādīgus un apņēmīgus cilvēkus.

Var jau domāt, ka Latvijā krievu ir dzīvojis vairāk, nekā latviešu Krievijā. Tomēr,

"Latvieši ir sastopami visur Krievijas impērijā," nedaudz pārspīlējot, tomēr ar savu daļu taisnības 20. gadsimta sākumā rakstīja prese.

Daudzi izceļoja vēl pirms Latvija ieguva neatkarību. Aizceļoja ne tikai uz minēto Krievijas impēriju, bet arī uz Dienvidameriku, kur, piemēram, Novo Odesā, izveidojās lielākā latviešu kolonija. Tur, kad nāca otrais imigrantu vilnis pirms 1940. gada, jau varēja manīt kultūras sasalumu laikā – agrāk izceļojušie nezināja Latvijas himnu, tomēr cītīgi turpināja kopt latviešu tradīcijas tērpos, valodā un dziesmās.
Arī uz Krieviju izceļoja vēlāk – jau 20. gadsimta sākumā, kad Latviju bija piemeklējis Pirmais pasaules karš. Tad, kad Latvija ieguva neatkarību, esot atgriezušies daudzi, bet ap 200 000 palikuši dzīvot tolaik jau padomju Krievijā.

Rakstā minēts arī kādas ģimenes piemērs – viņi aizbrauca un atgriezās. Tomēr atgriežoties viņi gandrīz visu iekrāto zaudēja (vērtslietas un iedzīvi atņēma uz robežas, un zelta nauda pārvērtās ne tik vērtīgajā papīra naudā) un saņēma vien kaimiņienes atziņu:

Nu, cik tu tālu tikusi ar godīgu darbu? Plika aizbrauci un tikpat plika kā baznīcas žurka atbrauci!

Atliek vien ievilkt elpu un padomāt. Varbūt arī vēsture nebūs cikliska.
Varbūt tā izrādīsies spirālveida un atkārtosies citos apjomos. Šķiet, vēsturē mācību stundu esam jau guvuši un nevēlamies arī saviem  mazbērniem stāstīt dzīves pieredzi par pazaudētajiem uzkrājumiem naudas maiņu rezultātā un sūro darbu, kuru pratuši novērtēt tikai tuvākie.

Zinu, ka tik pesimistiski neklājas rakstīt brīdī, kad viss jau tāpat nav labi. Tomēr, lai gan ar skaistiem vārdiem var piesegt šodienas skaudro patiesību, vēsturē reiz to visu, iespējams, objektīvākā gaismā vienalga parādīs.

Šobrīd neviens nevar īsti pateikt, cik mūsējo ir tur – Īrijā (tikai Īrijā!), tomēr aplēses svārstās no 50 000 līdz pat 450 000 tuvā nākotnē. To, cik daudzi tur paliks (pat ja sākotnēji būs solījuši visiem tuvajiem atgriezties), vēl nezinās pateikt neviens…

Copyright notice: izmantotie citāti ir no žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" 2010. gada februāra (25) numura, raksta "Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā".