Īsumā – uzņēmumam ir bijuši arī labāki laiki. Presē uzņēmuma vārds daudz izskanējis sakarā ar akcionāru maiņu un dažādiem apcerējumiem par to, kā tas viss drīz sagāzīsies. Uzreiz gan jāpiezīmē, ka ne jau šādas baumas, sagaidāmās uzņēmuma vadītāja maiņas (tādas neplānojas) vai finansiālais stāvoklis pamudināja šādu prezentāciju rīkot – esot bijušas arī iepriekš. Pārsteidza arī plānotā / iedibinātā intensitāte – vismaz reizi mēnesī tikties vai intranetā izklāstīt notiekošo.

Mazliet par uzņēmuma lielumu – es parasti saku, “iedomājies, ka tas ir tāds Lattelecom, tikai Īrijā”. Auditorijā – apmēram 60 cilvēki (visā ēkā teju 2000 darbinieku) un pats uzņēmuma vadītājs ar gandarījumu atzīst, ka tas ir labs sasniegums (ņemot vērā, ka ierašanās nebija obligāta, pēc brīvprātīga pieteikšanās principa). Mērķauditorija nebūt nav nodaļu vadītāji, jo skaidrs ikvienam tāpat, ka stāstītais tiks pārstāstīts.

Kopumā prezentācijas stilā pārsteidza divas lietas. Uzruna tika iesākta ar konstatējumu, ka presē ir izskanējušas daudzas spekulācijas un prese ļoti nelabprāt uzklausa plašāku uzņēmuma skaidrojumu. Vadītājs atzina, ka ir grūti presei izskaidrot visu detaļās (komercnoslēpums, vēl nepieņemti valdes lēmumi, utt.), tomēr mūsu tikšanās reizē viņš veidos plašāku situācijas izklāstu. Ļoti cilvēcīgi tikai palūgts tālāk nepaust stāstīto, jo tas tiekot prezentēts ar domu, lai darbiniekiem ir plašāks un saprotamāks ne tikai pašreizējās situācijas pārskats, bet, lai būtu arī konteksts par to, kas notiks tuvākajos 6 mēnešos.
Nu re, un pēc tāda ievada tev laipni pasaka, ka, ja neesi gatavs uzņemties nepaust tālāk, tad droši atstāj telpu. Gribētu redzēt kaut vienu tikšanos, kur šāds triks nenostrādātu un kāds tik tiešām pieceltos, lai aizietu. Negrasos neko atstāstīt, tomēr turpinu uzdot jautājumu, kas tieši no pateiktā bija tas, ko ārpus uzņēmuma sienām paust nevajadzētu…

Pašā prezentācijas izskaņā pamanīju vēl kādu racionālu domu. Stāstot par turpmākajiem plāniem un iespējamajiem scenārijiem tika apkopotas biežākās baumas. Tomēr, lai tās apgāztu, nevis tika prasti pateikts, ka tā un šitā nav, bet gan tika pietiekami labi pamatots, kāpēc tā nebūs. Iespējams, pirmo reizi pamanīju, ka cipari un uzņēmuma stratēģija tiek sasaistīta un izmantota, lai pamatoti kliedētu baumas. Ja tā pavisam vienkārši – baumo, ka atlaidīs daudzus darbiniekus. Ja izplatās tādas baumas, ar “nē, tā nebūs”, nepietiks. Bet, ja palīgā paņem skaitļus un ieplānotās stratēģiskās aktivitātes, tad kļūst skaidrs, ka uzņēmums nemaz nevar palikt bez darbiniekiem, kuru darba rezultātā uzņēmums cer gūt peļņu samērā pārskatāmā periodā. Manuprāt, bieži vien stratēģijās un ilgtermiņa plānos pietrūkst tieši šādas sasaistes ar šodienu – ir grūti sasaistī notiekošās aktivitātes vai skaidri saprast sasniedzamo rezultātu, jo ceļš līdz tam tā arī palicis neaprakstīts.

Cilvēcīgi, atklāti, pa vienkāršo, ar domu par uzticēšanos un ne tikai ar vīrišķīgu “nē” baumām, bet ar pamatojumu. Laba pieeja lietām. Ne velti šo vadītāju sauc par labu runasvīru ar izcilām spējām izskaidrot.

Click here to view the embedded video.

Click here to view the embedded video.

Es sev nesaku, ka ir pagājušas 365 dienas. Es saku, ka ir pagājis viens gads. Nerunāju par dienām, jo tas būtu reizē daudz un maz. Nerunāju, jo melotu, ja teiktu, ka katra no tām ir izdzīvota un ir atmiņu vērta. Savukārt teikt, ka prom esmu vienu gadu – tas iederas. Ražas laiks, vai zinies – iespēja nosvērt kartupeļu maisus un padomāt par to, kas noticis.

Es vēl aizvien uzskatu, ka pērties prom mirkļa pārdomu dēļ ir stulbi. Es vēl aizvien uzskatu, ka tas viss ir ļoti jāpārdomā un jāizrunā. Turklāt ne tikai ar sevi.
Es turpinu apgalvot, ka arī šeit nevienu nesagaida ar fanfarām. Es turpinu ticēt, ka reiz varēšu atgriezties.

Bet šovakar nolēmu patīt laiku atpakaļ, lai piefiksētu visu to, kas noticis.

Atbraucot šurp es ilgu laiku muļķīgi ticēju, ka mana 5 gadu darba pieredze kādam būs ļoti vajadzīga. Es turpināju ticēt, ka manas uzkrātās prasmes (lasi – hobiji) ir noderīgas lietas. Varbūt to var arī saukt par darbu, bet pirmos trīs mēnešus es ik pārdienas uzvilku uzvalku (vai vismaz piedienīgas bikses) un devos uz kādu tiesas namu, kur taisnības priekšā stājās kāds kārtējais tautietis, kurš bija gribējis draudzēties ar pudeli un auto vienā vakarā, kurš braucis ar auto bez dokumentiem, kurš nav zinājis kādu vietējo noteikumu vai izdarījis kādu pārkāpumu. Reizumis nosēdeju tiesā, lai tulkotu 5 minūtes vai netulkotu vispār. Un tā nedēļā vienu līdz divas reizes man bija iespēja redzēt arī tiesas namus provincēs.
Ātri tapa skaidrs, ka tulki šeit ir vajadzīgi, bet visa uzņēmjedarbības atmosfēra tevi – tulku padara par mazu zobratu, kurš vajadzīgs ir, bet pārsvarā – tikai pēc izsaukuma.

Pirms saņēmu pirmo uzaicinājumu uz darba interviju, es biju izsūtījis apmēram 250 pieteikumus. Katram no tiem biju centies piemērot arī pieteikuma vēstuli. Savu CV pieslīpēju ik nedēļu – pievienojot un izvācot pat dažus vārdus – mācījos no darba sludinājumu valodas.

Brīdī, kad devos uz pirmo interviju, es pat īsti nezināju, kādam amatam piesakos. Sapratu, ka ir kaut kas no sērijas “tehniskais atbalsts IT jomā”. Pārbaudes testi un intervija šķita pliekana un (pats brīnos) tajā samērā tieši biju paziņojis, ka, ja vien neredzēšu izaugsmes iespējas 6 mēnešu šķērsgriezumā, uzņēmumā ilgāk neuzkavēšos. Manā CV intervētāji bija vien pasvītrojuši manas valodas prasmes un to, ka māku darboties ar mājaslapām.
Zināju, ka pietiecos nestandarta maiņas darbam, bet līdz pēdējam brīdim turpināju cerēt, ka varēs kaut ko pamainīt. Bet nekā. Naktī no 2. janvāra es sāku strādāt nakts maiņā. Mana diena sākās 21:00 ar stundas braucienu autobusā, atbildēm uz telefona zvaniem no 2:00-6:00 un došanos mājup ar diviem autobusiem. Miega laiks bija no 8:20-16:00. Vēl tagad nevaru ciest baltmaizes donas ar tomātiem un gaļas šķēlēm; arī makaroni ar sieru vēl atsit agro brokastu garšu un smaržu 4:30 no rīta.
Un tad mūs visus atlaida. Uzņēmums izdomāja, ka 3 reizes lētāk tas viss izmaksās Filipīnās. Tomēr, lai daļēji pierādītu arī sev, nostrādāju līdz pēdējai dienai, paralēli meklējot citas iespējas. Un iespēja, galu galā, atradās turpat. Tā nu kopš aprīļa es esmu atgriezies pie darba pa dienu.

Jau pēc 20 dienām atvadīšos no šī darba, kurā gandrīz pēdejos 9 mēnešus ik dienu centos ierasties ar velo – 15km vienā virzienā – un ne tikai tāpēc, ka tā bija ātrāk nekā ar autobusu.

Ko īsti es darīju? Esmu centies cilvēkiem dažādi izskaidrot zvēru, ar kuru dienām auklējos. Ir tāda platforma Salesforce.com. Uzņēmumi tajā uztur savus datus – kontaktinformāciju, klientu un pārdošanas datus. Katram uzņēmumam ir savi procesi un atskaišu prasības, un to visu platforma pasniedz; atliek vien pielāgot. Un viņiem bieži kaut kas nesanāk vai nojūk. Tad viņi zvana mums. Sākumā es atbildēju uz telefona zvaniem un spēju risināt vieglākos uzdevumus arī ar e-pasta starpniecību. Tad, kad paaugos, tad manās rokās nonāca smagāki (arī dīvainību radīti) gadījumi, kad cilvēkam bija jāspēj izskaidrot vai pieklājīgi atrunāt. Mans nākamais solis bija darbs ar tiem uzņēmumiem, kuri izvēlējās zvanīt vai lūgt mums kaut ko sakārtot, pilnveidot vai ieviest.
Ja kādreiz interesē – strādājot ar šo platformu daudz ko izsaka tava kvalifikācija. Un to ķeksīti es sev esmu ievilcis – ADM201, ADM301, DEV401 – done

Man patīk uzņēmumiem nepateikt nē. Man patīk atrast risinājumus, kas dzīvi padara vieglāku, datus pieejamākus un lietotāja pieredzi – baudāmāku. To visu bieži sauc par analītiku, biznesa procesu plānošanu un datu manipulācijām. Bet tas tā pārāk smalki un sarežģīti. Man vienkārši patīk plānot, izdarīt un redzēt rezultātu. Tāpēc es dodos tālāk un jau drīz līdz darbam būs jābrauc vien 8km vienā virzienā.

Bet dzīve nav tikai darbs un man pašam prieks, ka tas viss šeit tā ir arī iekārtojies. Mana pirmā šeit nopirktā lieta – velosipēds – ir noripojis apmēram 3500km un daudzi no tiem kilometriem ir bijuši apskates un atgriešanās vērti.

Es zināju, ka šis būs neparasts gads. Bet, ka tik ļoti – to ne izsapņot, ne izmurgot. Bet sūdzēties es negrasos; lai gan sākums bija ļoti smags.
Es priecājos par pieredzi un vēl aizvien cenšos skatīties tālēs. Tikai tagad tās tālēs ir Latvija, nevis pārējā pasaule. Šogad 16. septembrī esmu laimīgāks, jo, lai gan tikai uz dažām dienām šoreiz, bet manās rokās ir divvirzienu avio biļete.

Ir tikai dažas lietas, ko vēl gribēju bilst – par to, ko runāju, dzirdēju vai redzēju tieši pēdējās dienās.

Man bieži jautāja, vai gribu braukt atpakaļ. Un ik reizi es atbildēju izvairīgi, jo šoreiz es vairs nebraukšu uz nekurieni un turpināšu reiz iesākto. Zini, noteikti būsi pamanījis, ka par uzdrīkstēšanos vienmēr runās veiksminieki, bet citi klusēs. Tad lūk – es esmu kaut kur tam visam pa vidu, kad sūkstīties neklājas, bet arī dižoties nav ar ko.

Tas sāpīgākais jautājums, domājot par atgriešanos šurp uz “pavisam” ir tas, uz kuru neredzu atbildi pat visvienkāršākajos darba sludinājumos – atgriezties uz kurieni? Turpināšu dzīvot divās pasaulēs un tas, cik veiksmīgi izdosies tās apvienot ir tikai laika un apņemšanās jautājums.

Tiem, kas man jautāja, vai arī viņiem ir vērts aizbraukt – es vēl aizvien turpināšu teikt, ka ir jāpadomā daudz un labi. Un kritiski jāizvērtē sava varēšana. Cilvēku bez valodas un zināšanām negaidīs nekur un medusmaize ir tikai pasakās. Pāri tam visam – ir tavi tuvie un ģimene, no kuriem atvadīties nekļūs vieglāk pat tad, kad mājup būsi regulāri atgriezies jau 5 gadus.

Es turpinu tīksmināties par Latviju – tā ir vieta, kur gribu augt, pilnveidoties un, jā, arī kādreiz novecot. Bet daudz kas no šīm izjūtām diemžēl ir tikai gaisīgas domas un pēkšņs pozitīvisms; reālā situācija dažbrīd nenorāda uz daudzām reālām iespējām.

Paldies visiem satiktajiem draugiem par izcili pavadīto laiku. Tieši domu, pārdomu un iespaidu manā bagāžā turp braucot būs visvairāk.

Drīz tiksimies, Latvija!

Bet bieži vien arī pašam gadās nepamanīt, cik labi ūdens atpsulgā izskatās TV tornis un cik vareni ir tilti pāri Daugavai.

Arī Vecrīga ir skaista, bet to mazliet nebaudāmu padara “vietējie” – ar ļuļķēšanu, skaļu lamāšanos un pārlieko bravūrību ielās. Ir patīkami redzēt lielās tūristu grupas Alberta ielā, ne tikai uz Vecrīgas bruģa.

Latvijai taču ir daudz ko parādīt. Atliek tikai piekopt mazliet iecietību, lai nebūtu tā, ka dzelzceļa stacijas kasiere ar uzkrītošu smīnu vai pat nedaudz nievājoši cenšas nosaukt biļetes cenu angļu valodā un smejoties atgādina, ka nekādu “jōr manī” viņa pretī neņems, tikai “mai manī” (latus).

Patiesībā tieši dzelzceļa stacijā redzēju daudzus apjukušos, ne vietējos. Un palika žēl, ka viņi nezin, kā var aizbraukt uz Jūrmalu vai kā aizstaigāt uz tirgu. Pat tad, ja tie nekautrējas staigāt apkārt ar karti, viņi vienalga apjūk un, šķiet, izmisīgi meklē tūrisma informācijas punktus. Tāpēc, pirms nākamreiz smīni par kārtējo informācijas plāksni pilsētā, atceries, ka kādam tā var lieti noderēt un parādīs to, ko tu jau sen šajā pilsētā nepamani.

Aizbraukt – kā komandējumā, kā studēt vai atpūsties. Aizbraukt tā, ka tu zini, ka jau drīz būsi atpakaļ. Ar tādām sajūtām es gribētu aizbraukt vienmēr.

Dzirdēju vēl kādu stāstu par aizbraukšanu un arī tajā vislielākais smagums bija saklausāms tajās pēdējās piecās minutēs – brīdī, pirms aizver durvis un atvadies pēdējo reizi klātienē. Tās pirmās piecas minūtes, kad atpakaļceļa vairs nav…

Par mazliet ikdienišķākām lietām – Juglas veloceliņš Rīgā ir foršs, bet man atkal gribas iestarpināt “bet”. Pirmkārt tāpēc, ka tas beidzas nekur un pazūd brīžos, kad krāsotājam ir bijis neērti parādīt, ka  ”kaut kur tur kaut kā” arī var izbraukt (ir norāde, ka ar velo jābrauc pa kreisi, bet tālāk nevienas velo norādes, tikai autobusa pietura ).

Bet nu ir labi. Prieks redzēt, ka cilvēki to izmanto. Varam uzskatīt, ka velo infrastruktūra lēnām, bet pamatīgi veidojas. Jāatceras tikai, ka būs vēl jāiegulda ne mazums darba sabiedrības izglītošanā.

Nesteidzies nosaukt mani par novirzi no normas, bet padomā, cik bieži cilvēks mēdz atgriezties kādā vietā un tas uzjundī atmiņas vai iepriekšējo gadu sapņus.  Ikvienam, iespējams, ir šādas vietas, bet man tās ir kļuvušas mazliet nekonkrētas, bet vienmēr saistītas ar apkārtni.

Esot šādās vietās man visbiežāk gribas saņemt atbildes uz diviem jautājumiem – “ko es te domāju pirms gada?” un “kā būs pēc gada, kad te atgriezīšos?”. Es visbiežāk pat neapņemos atbraukt pēc gada, lai atskaitītos; vienkārši ir iekārtojies tā, ka ar velo iegriežos dažādās vietās māju apkārtnē un tad attopos, ka tur jau esmu bijis un domājis.

Pat ja ar velo, bet ir interesanti atkal izstaigāt skolas takas, atrast dabā vai pilsētā sen pazīstamus objektus un piesiet tām lietām savu vēsturi. Piesiet, lai atgrieztos, paskatītos un pats sev pastāstītu par to, kas, lūk, ir mainījies.

Lietas pacieš visu, ja vien cilvēks tās neizgrūsta. Un tad jau šīs lietas var paciest vienu sentimetālu “toreiz bija tā…” vai “būtu forši, ja notiktu tā…” Tam visam pieķerties nav vērts, bet ja sanāk kaut vai garāmejot par to atcerēties, pat tad tā jau būs atzīme laikā un vietā.

Man pačukstēja, ka esot jāplāno mazāk un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un es vēl aizvien tam visam atsakos ticēt, lai gan, atzīšos, pēdējā laikā bieži sāku par to aizdomāties.

Bet vispirms par patīkamo – Tu zini, ka no viena paliela motokrosa trases kalna var nobraukt ar velo? Tu zini, ka pa trepēm tomēr var novest lejā riteni nenokāpjot? Tu zini, ka trotuāru apmaļu augstums vienmēr atbilst spējai palekties ar velo? Es to tagad zinu, jo mazliet izbaudīju un, lai gan to var saukt arī par ārdīšanos, es teiktu, ka kā no ķēdes norāvies suns vienkārši apskrēju visas pazīstamās vietas.

Bet ja par nopietno, tad aizdomājos par to, kas atturētu latvieti aizbraukt no šīs zemes, cerot uz labāku peļņu melno darbu darot. Alga – arī jā. Bet kamēr tās garša ārzemēs nav izbaudīta, arī ar šeit nopelnīto pietiktu; ja vien būtu savs dārzs un savas mājas. Un es vairāk šoreiz runāju par tiem, kas aizbrauc no laukiem un pat necer meklēt darbu savā jomā, jo arī lopu kautuvē (kā izrādās) tur maksā krietni.
Starpcitu, no daudziem nu jau esmu dzirdējis, ka 5 gadi ir kļuvuši par to laika sprīdi, kad cilvēks sākot pārdomāt savas vēlmes atgriezties. Iespējams, ka tā ir tikai sagadīšanās, ņemot vērā šo laiku, bet, iespējam, sava daļa taisnības tai visā arī ir – padomā, cik ātri cilvēks pierod pēc pārvākšanās uz citu pilsētu un cik krasām pārmaiņam ir jānotiek pēc pāris gadiem, lai pārvāktos atkal.

Sauciet mani par pārsteidzīgu, bet es teiktu, ka jāsāk ar izglītību. Ne tikai ar 9. obligātajām klasēm vien, bet arī ar motivāciju un domāšanas raisīšanu. Latvietim pasaule jāļauj apskatīt un padzīvot citviet kādā dzīves posmā ir labi, tomēr motivācijai aizbraukt jābūt pamatīgai, pamatotai un pārdomātai. Izglītība var veicināt gan nacionālās, gan personīgās pašapziņas veidošanos un prasmes pilnīgi noteikti paver iespējas strādāt daudzviet. Domāšana virza un neļauj noklīst pat tad, kad redz purvā naudu žāvējamies.
Jā, šobrīd ar iespējam ir pavāji daudzviet, bet tieši izglītība ļautu pavērt durvis uz iespejām citviet vai arī ļautu prātīgi diskutēt, nevis ņaudēt korī ar citiem par to, “kas būtu, ja būtu”.

Saistību atruna: Es nojaušu, ka gadu šķērsgriezumā manās domās varētu būt pretrunas, bet samērā droši varu apgalvot, ka tas ir vai nu viedokļu maiņas vai nepilnīgo paskaidrojumu dēļ.

Ar labu nakti.

Ja vien nebija pie rokas kāds labs klasesbiedrs, šo ceļu vienmēr mēroju autobusā, kas nozīmē – ir gandrīz 4 stundas laika pārdomām. Patinot atpakaļ trīs dienu notikumus secināju, ka man visbiezāk uzdotie jautajumi ir par to, kad un vai vispār grasos atgriezties, par to, kā ir tur un kas krīt acīs šeit. Lūk arī mana iespēja apkopot savas atbildes.

Jā, es grasos atgriezties, bet vēl nezinu, kad. Es, iespējams, grasos pamainīt dzīves vidi, lai meklētu plašākas iespējas vai izaugsmi, bet nezinu, vai par nākamo galamērķi kļūs Latvija. Viens liels secinājums pēdējo 10mēnešu laikā ir, ka starp karjeru un iespējām nav jāliek vienādības zīme. Iespējas vai haotiskas sagadīšanās var pat izveidot nākotnes plānus daudz pārskatāmākus. Tad nu tā arī ir – datums, kad atgriezīšos, ir atkarīgs no haosa

Tur ir citādāk. Es nevaru to salīdzināt pilnībā un, ja arī to darītu, tad sāktu ar vārdiem “tur ir pilnīgi citādāk, tas nav salīdzināms”. Pilnīgi noteikti varētu veidot dažādus stāstījumus par to, kā ir te un tur (un esmu to darījis jau iepriekš), bet tie visi būtu atsevišķi piemēri, kuru patiesie iemesli būtu jāmeklē kaut kur dziļāk. Tās ir vienkārši ārzemes, kur vienmēr zāle būs zaļāka, bet, kur esot, nepamanīts paliks viss tas skaistais, kas ir šeit.

Sabiedrība ir dažāda un tieši to pamanu visvairāk. Tomēr atkal negribu to salīdzināt, jo visam tam patiesībā ir daudz dziļākas saknes vai cēloņi. Katrai tautai ir savi plusi un mīnusi un vienā elpas vilcienā to visu neizstāstīsi. Bet tomēr ir labi redzēt, ka ikvienai nācijai ir savi niķi un latvieši nav vienīgie ar savām negācijām; tas gan neliedz nevienam no mums tiekties uz ko labāku…

Man patīk redzēt, ka latvieši smaida un spēj pateikt to, ko domā. Latvieši māk jokot un šie joki tik bieži ir vienkāršas vārdu spēles, kas ir saprotamas visiem, bet ne rupjas.

Jā, man ļoti patīk, kā latvieši smaida. Neviltotais prieks sejas izteiksmē ir neaprakstāms un neatkārtojams. Tāds, par kuru mēdz teikt, ka jau krampis ir vaigos

Cilvēki ir ļoti sirsnīgi, tieši un atvērti. Viņi pateiks daudz ko – gan patīkamo, gan ne tik glaimojošās lietas.

Patīkami, ka vismaz vienu ierakstu šo dienu laikā noslēgšu ar pozitīvām pārdomām vien. Ir forši.