Tomēr virsrakstā vārds “kompleksi” neradās šī iemesla dēļ. Kā pareizi kolēģe raskturoja šo situāciju kopumā – latvietis treknajos gados ir nopircis visu un vēl mazliet, tāpēc, pat ja latvietis tikai stāvēs sniegota kalna galā, viņam notiekti būs viens no labākajiem snovošanas tērpiem pilnā ekipējumā.
Mana sajūta bija līdzīga – kā celtnieks, kas noskrandušākās darba drēbēs ir iemaldījies viesnīcas “Latvija” banketā. Redzēju labi ja pārdesmit dalībniekus, kuriem nebija specializētā apģērba vai kurpju. OK, varbūt pārspīlēju un specializētais apģērbs MTB profiņu izpratnē ir kaut kas ūberīgs, bet manās ačtelēs tas atgādināja sajūtu, kad dziesmu svētkus ar baltajiem Canon objektīviem fotografē katra dziesmu svētku dalībnieka ģimenes loceklis.

Tomēr pēc nosacītā starta signāla paliku tikai es un mans ritenis. Un tā bija pat labi – braucu, lūkojos savā velo datorā (kurš pēc 10km vairs neko nerādīja) un ņipri turējos stūrē (jā, arī cimdu man nebija). Nepatīkami pārsteigumi bija vien trases sākumposmā – neparedzamie braucēji un kritieni lika ne reizi vien pārdomāt savu ātrumu kādā no nogāzēm.
Par saplānoto trasi organizatoriem varu vien pateikt lielu “paldies” – labs salikums, kas apvienoja mežu un lauku ceļus, smilšu sanesumus, dubļus un pakalnus. Nevienā brīdī negribējās slānīt nedz sevi, nedz citus par ideju, ka esmu piekritis maratonam; pat kāpšana kalnā, riteņa stumšana, ātra uzlekšana/nolekšana no riteņa un ķēdes uzlikšana bija kā neatņemama šī varenā pasākuma sastāvdaļa.
Un ziniet? Nekad tik ļoti nebiju izbaudījis ābola garšu un ūdens nozīmi, kā pēc 20. kilometra pieturas punktā.
Un vēl – upes šķērsošana pēdējos kilometros – tā ir kā medusmaize.

Neapšaubāmi, īpaši apdzīvotu vietu tuvumā, fīlings ir pamatīgs. Lauku ainava, mājas, cilvēki, kas uzmundrina (pat kastroļus kā bungas sitot) un citi riteņbraucēji, kas maratonu veselīgi uztver kā draudzīgu braucienu, nevis sacīksti ar ienaidniekiem, fascinē. Nav svarīgi, pirmais vai pēdējais (nu labi, pēdējias pēc Veselības brauciena dalībniekiem es atbraukt negribētu), bet gan gandarījums, ka trase ir pieveikta paša spēkiem un tās izbraukšana ir bijis varens piedzīvojums – lūk šīs sajūtas es novērtēju un to dēļ esmu gatavs braukt vēl un vēl. Atliek vien patrenēties fiziskajā izturībā un garīgajā noturībā…