Situācija
Pasākumam reklāmas netrūkst, tomēr daļa tās noteikti maksā naudu, daļa no organizatoru intensīvi sagatavotās informācijas (notiek sagatavošanās darbi, strādā skulptori, balvas ir pasniegtas, parks vēl ir atvērts, utt.) nenonāk pie visiem, kurus tas interesē un iespējams kādbrīd pat nogurdina lasītāju internetvidē vai drukātā medijā. Pasākumam ir arī sponsori un atbalstītāji, kuri vēlas, lai viņu vārdu sadzird. Ar pati aģentūra noteikti labprāt vēlētos, lai viņu kā organizatoru vārds izskan plašāk.

Faktiski ir cilvēki, kas info par festivālu noskaidro avīzēs, nejauši sadzird pa radio vai uzgūglē pēdēja brīdī (par to liecina arī portāla Jelgava.lv informācija). Liela daļa par šo festivālu lasa un izsakās internetā; tāpēc nav brīnums, ka arī tūlītēju komunikāciju vēlas veidot šajā vidē – uzreiz pēc noslēguma grib uzzināt rezultātus, grib apskatīt bildes (arī lai ieraudzītu sevi?) un noskaidrot, līdz cikiem būs atvērts parks. Protams, grib izkliegt arī savus kritiskos novērojumus.

Risinājums
Ir skaidrs, ka viedokļu apmaiņai un jautājumiem/atbildei var izmantot tvīterošanu, izveidojot jaunu profilu un reaģējot ne tikai uz sekotāju izteikumiem, bet sekojot arī kādam hashtagam (piem., #ledussvetki). Bet tā tikai viena komunikācijas sadaļa.

Svarīgāks jautājums – kā uzsākt šo komunikāciju, uzturēt to un veidot to interesantu? (faktiski, trīs jautājumi).

Čivināt varētu cilvēks, kurš atbild par saziņu ar presi un iedzīvotājiem. Manuprāt, būtu jāizvēlas veidot aģentūras profils, kuru turpmāk varētu izmantot citiem pasākumiem, nevis ikreiz jāveido jauns. Tas nodrošinātu stabilu sekotāju loku un arī pārliecību citos, ka runātājs nav kāds slepenais entuziasts. Atliktu vien brīdī, kad tuvojas kāds no lielajiem pasākumiem iepazīstināt visus ar hashtag, kas var tikt izmantots.

Uzturēt saziņu varētu būt pagrūti (tieši organizatoriem, kuriem ir darba pilnas rokas), bet tieši tāpēc noderētu hashtag (tā, apnika šo vārdu lietot; iesakiet latviskojumu!) un atsaukties uz jautājumiem vai komentāriem varētu arī citi, ne tikai sekotāji. Galu galā, Twitter.com kontā būtu lietderīgi norādīt personu, kuru var atrast arī citviet (pieejams tālruņa numurs, draugiem.lv personas profils un facebook.com korporatīvais konts, utt.) – nebūšu jaunas pasaules atklājējs, ja teikšu, ka virtuālā vidē ļoti liela loma ir kvalitatīvai saziņai, tāpēc ir svarīgi, ka jautājumus var uzdot daudzviet, bet atbildes nosūta reāls, identificējams cilvēks.

Un svarīgākais uzdevums – izveidot draugu/sekotāju loku. Kultūras pasākumu gadījumā to izdarīt ir vienkārši – pietiek vien iečivināt ziņu, ka tuvākajā laikā tiks piedāvāti ielūgumi uz pasākumu, aicinot sekot attiecīgajām lietotājam vai hashtag informācijai. Pēc kāda laika, kad sākotnējā ziņa būtu pietiekami izplatīta, sekotu galvenā ziņa, kurā tiktu piesaukta iespēja iegūt ielūgumu savā īpašumā – atliktu vien apskatīt ziņu aģentūras mājaslapā, kurā arī tiktu ievietota informācija par ielūgumu izlozes kārtību. Informācijas izplatīšanā varētu palīdzēt arī paši mākslinieki, kuri aicinātu uz festivālu vai dāvinātu ielūgumus no saviem profiliem.
Ielūgumi varētu tikt uzdāvināti katram 10. ziņas autoram vai katram 10. sekotājam. Papildus balvu (ielūgums 2 dienām vai 3 personām) varētu dāvināt kāds no sponsoriem, kurš palūgtu nodot ziņu tālāk un sekot sponsora kontam. Nekas unikāls sociālās platformās, vai ne?

Klupšanas akmeņi
Valsts un pašvaldību iestādes ir saldais ēdiens daudziem – vienmēr var piesaukt darba laika izšķērdēšanu e-vidē. Tomēr pieņemu, ka šis apgalvojums drīz sāks izzust, jo interneta lietotāju skaits aizvien pieaug. Interneta videi jāturpina pievērsties lēni, strukturēti un pārdomāti.

Nevajadzētu ielūgumu dāvināšanu klasificēt kā izlozi vai dāvināšanu – var sanākt pārpratumi ar atļaujām izlozei vai dāvinājumu pieņemšanu. Faktiski, vienkārši jāizvairās no šo vārdu lietošanas.
Otra iespēja – uzticēt šo ielūgumu dāvināšanas organzēšanu konkrētai personai vai māksliniekam, tādējādi “izlozes” organziators būtu atsevišķs cilvēks vai uzņēmums, ne valsts sektors.
Un pats svarīgākais – neaizmirst par komunikāciju citās valodās, jo tieši ārzemniekiem varētu būt lielākas problēmas ar tikšanu līdz norises vietai vai informācijas daudzums par pasākumu būtu niecīgs vispār.

Iespēja ir. Turklāt, samērā labi pamatojama – tas palīdz rosināt pasākuma un iestādes atpazīstamību, lēti veidot reklāmu un komunikāciju daudzos kanālos (arī izmantojot jaunās tehnoloģijas) un valodās; turklāt, var ļoti labi parādīt arī lietderīgumu un kvantitatīvos datus – ziņu, tvītu daudzums, mājaslapas apmeklējums un sekotāju skaits ir reāli skaitļi.

Problēma
Kamēr vien ir iespējams saiti izkopēt vai atvērt uzklikšķinot uz tās, reti kurš aizdomāsies, cik lielu nevēlēšanos atvērt attiecīgo resursu raisa doma vien par garo adresi, kas būs jāieraksta.
Vēl viens piemērs iz dzīves – labprāt lasu “Ilustrēto Pasaules Vēsturi”, kur vienmēr raksta nobeigumā tiek minēti vairāki saistītie resursi. Bieži tās ir saites uz Youtube video vai citām mājaslapām (pat no sērijas www.charlie.university.edu/~project/rock/results.html) un jāatzīst, ka tikai reizi esmu atcerējies kādu no saitēm un atvēris to. Varbūt tikai es lietoju pārāk maz biezpiena uzturā, tomēr arī 6 bezsakarīgus simbolus atcerēties nespēju.
Morāle viena – garām paslīd iespēja papildināt savas zināšanas vai izlasīt tekstu, kas jau rītdien var izrādīties vitāli svarīgs. Turklāt, ja runājam par drukātiem materiāliem, arī zīmju skaits lapā var izrādīties sāpīgs jautājums.

Risinājums
Jau pieminētajā žurnālā vienbrīd manīju parādāmies Bit.ly saites, tomēr nu jau kādu laiku tā nav. Šobrīd pamanu, ka īpaši nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem pie saitēm tiek norādīta vietne un meklējamie atslēgvārdi, piem.

Dažādus video varat atrast mājaslapā www.youtube.com, meklējot pēc atslēgvārdiem J.F. Kennedy

Gribi skatīties? Pameklē. Turklāt, meklēšanas frāze noteikti skanēs daudz saprotamāk nekā padsmit simbolu virkne. Jā, arī lasītājs uzzinās vairāk, piem., personvārda vai vietas pareizo rakstību citā valodā.

Tad ko īsti var izdarīt Valsts pārvaldē? Bieži tiek runāts, ka izglītības fenomens slēpjas spējā atrast informāciju, nevis to atgremot (vismaz es tā praktikantiem mēdzu teikt). Tāpēc, iespējams, ir vērts darbiniekiem pastāsīt par Google meklēšanas opcijām. Iespējams, ir vērts drukātos resursos izmantot saišu saīsināšanas metodi, paredzot, ka domēnvārds vai simbolu rinda ir īsa, izprotama (piem., www.gov.lv/MK298not) un viegli pārrakstāma.
Zinot, ka katrs pie savas lapas turēsies kā pie mieta stiprā vētrā, piedāvājiet katrai lapai savu saišu veidošanas sistēmu.

Zinu, ka īso šaišu publicēšana sākotnēji radītu pretestību, jo
* to vienkārši nevajag,
* ir labi tā kā ir,
* tās neraisa ticamību.
Lai šos apgalvojumus atspēkotu (faktiski diskusijas vērts ir tikai pēdējais minētais), varbūt valsts pārvaldei būtu nepieciešama vienota sistēma, kas līdzīgi Ow.ly atvērtās lapas augšpusē māk parādīt info par to, kurš šo saiti izveidoja, kāda ir faktiskā lapas adrese un citu cilvēku vērtējumu, utt.

Šim vakaram šai tēmai pietiks.