Pēc stundas es iesēdīšos taksometrā, kas mani par pārsteidzoši uzskrūvētu cenu aizvedīs līdz vietai, kuru vismaz turpmākās 365 dienas saukšu par mājām. Taksometra vadītājs būs dikti runīgs un pastāstīs man gan par lietuviešiem, kuri naktīs piestrādā ar taksometriem, bet pa dienām tulko tiesās. Viņš man arī stāstīs, ka IT joma Īrijā panīkst. Bet tad, kad es atbildēšu uz viņa jautājumiem, es noteikti izklausīšos kā paliels muļķis, kurš atpēries uz nekurieni.
Tā pirms gada es iepazinos ar šo zemi.
Lasīt…
Vispārināti sakot, mana #15dienas ideja mazliet sagāzās, tomēr droši varu apgalvot, ka tam visam ir iemesli un ne vienmēr ir vērts visu pateikt skaļi, Kaut ko no tā visa gribu paturēt tikai sev un varu vien apgalvot, ka atpakaļ svešumā došos ar bagātīgu izjūtu paleti.
Lasīt…
Ar nepacietību gaidu to dienu, kad izkāpšu no dzelzs putna un stingri nostāšos uz Latvijas zemes. Es vēl nezinu, kur es iešu, cik cilvēkus satikšu, ko apēdīšu un izdzeršu. Šobrīd par šīm 15 dienām varu vien teikt, ka zinu, kā jutīšos izejot un pēc tam ienākot lidostā. Nezinu, vai tas ir mirkļa “pēkšņums” vai kas tāds, kas klusi gruzd visu laiku, tomēr vēlme atkal būt mājās ir nepārvarama.
Lasīt…
Ilgāku laiku pierakstīju dažādus novērojumus par vietējām reklāmām un uzņēmēju izgājieniem, un tagad beidzot saņēmos pierakstīt arī šeit. Uzreiz jāteic, ka reklāmu vide šeit ir citādāka un daudz izvērstāka tradicionālajos medijos. “Facebook” šeit ir izklaidei un atsevišķos gadijumos kalpo kā “landing pages” akcijām, tviteri te īsti publika neatzīst, presi lasa cītīgi un pa TV pārsvarā vēro sportu. Iespējams, ka mani stereotipi, bet tādā kontekstā es tveru lietas sev apkārt.
Lasīt…
Latvijas presē tas izskanējis mazāk, bet varbūt tomēr būsi dzirdējis / dzirdējusi, ka šai pusē viesojās karaliene Elizabete un prezidents Baraks. Abi divi te pabija ar pāris dienu starpību un šķiet vismaz pilsētas centrs paspēja pierast pie satiksmes pārplānošanas, barjerām un citiem drošības pasākumiem. Es to visu izdzīvoju tikai netieši – nīku autobusā krietnu laiku, lai aizbrauktu uz darbu vai atgrieztos mājās.
Lasīt…
Tu skrien skolas krosu saules apspīdētā rudens dienā, kad krāsainajās lapās vēl manāmas rīta rasas paliekas. Ir jānoskrien krietns gabals un tu skaidri apzinies, cik tālu vēl ir finiša taisne. Tev būs paveicies, ja būs jāskrien tikai viens aplis, jo finiša tuvumu un reizē tālumu izjutīsi vienreiz. Tomēr visbiežāk tev liks noskriet vismaz 2 apļus un tad pirmo reizi šķērsojot finiša taisni šķitīs, ka otrs aplis nekad nebūs pārvarams. Tuvāk finišam tu sāksi domāt par to, cik labi būs tad, kad pabeigsi un tikai jau atvelkot elpu sapratīsi, ka, lai arī cik smagi būtu bijis, nevienā brīdī nebiji domājis izstāties un laika rezultāts ir labs.
Lasīt…
Šodien (un noteikti arī 18.11.) nepametīs sajūta, ka valsts aicina mājās tikai divreiz gadā. Pēkšņi tik daudz pozitīvu un patriotisku noskaņu ziņu portālos. Un kas notiek atlikušajās 363 dienās?
Šogad es vairs neko nebildīšu par sajūtām, bet cerēšu, ka reiz atradīšu vietu Latvijā, ārpus pilsētu kņadas.
Vismaz pašam šķiet, ka šim ierakstam emuārā ir sava nozīme divu iemeslu dēļ – pirmkārt, paužu savus novērojumus esot prom no mājām, bet otrkārt – gribu izteikt nožēlu par to, cik patiesībā dīvaini ļautiņi esam mēs – latvieši. Tie ir novērojumi un pārdomas par ne tām labākajām mūsu rakstura iezīmēm.
Lasīt…