Gribēju tikai piezīmēt, ka abas vizītes bija krietni atšķirīgas.

Elizabete šeit bija 4 dienas un pārsvarā tikās ar sabiedrības augstāko šķiru un, apmeklējot dažādas vietas, centās netieši (un arī vārdos) atvainoties par britu armijas neglītajām izdarībām šeit. Uzrunas nedzirdēju, vien redzēju, cik patiesībā sagurusi viņa bija sveicinoties ar tiem simtiem svinīgās pieņemšanas viesu.

ASV lielais vīrs šeit (laikam) bija tikai vienu dienu. Viņa vizīte, šķiet, bija vērsta tieši uz sabiedrības vidusslāni. Baraks apmeklēja savas dzimtas ciemu un teica 20 minūšu uzrunu pilsētas centrā. Runu klātienē esot klausījušies 30 000. Neiztrūka arī priekšnesumu.

Nezinu kurai vizītei par godu, bet visas kanalizācijas lūkas bija aizlīmētas ar silikonu un atzīmētas ar dzeltenu krāsu. Šodien visas telefonbūdiņas bija apjoztas ar lentu “crime scene”.

Nu tā, ieskatam. Bet par novērojumiem.

Karalienes vizīti iezīmēja protesti, kuros vismaz daļa no cilvēkiem šķita esam bezdarbnieki-jaunieši. Tie, kuriem jāpaārdās (degošas miskastes, kieģeļi un “nē karam”). Jā, netruka arī runu par teroraktiem. Tomēr arī kopumā attieksme nebija spīdoša vai viennozīmīga. Politiķi runāja par vēsturisku notikumu un to, ka karaļnams atvainojas. Savukārt ikdienā runāja par sastrēgumiem, par to, ka šeit viņai nav ko īsti darīt un nekāda labuma tāpat nebūs. Tiesa gan, dzirdēju arī viedokli, ka īriem ar britiem noteikti būtu jāstrādā vairāk plecu pie pleca un par to esot vērts diskutēt; tomēr karaliene jau to neizdarīšot.
Man personīgi visnegatīvākis noskaņojums izvērtās karalienes vizītes izskaņā, kad pēkšņi, darba dienas beigās (17:00-18:30) satiksmei tika slēgti visi tilti. Tā vienkārši, bez iepriekšēja brīdinājuma. Lieki bilst, ka ikdienas cilvēkam šajās dienās centru bija ieteicams neapmeklēt, vienkārši ērtības un sastrēgumu mazināšanas labad.

Šodien, 23. maijā viss bija citādāk. Lai gan centrs vēl aizvien bija slēgts, sabiedrība tika aicināta uz pasākumu un laikam neiztrūka arī karodziņu dalīšana un karogu zīmēšana uz vaigiem. Kopumā varēja just nelielu daļu pacilāta noskaņojuma apkārt un tas viss, manuprāt, tikai tāpēc, ka tika ļauts ikdienas cilvēkam kļūt par daļu no notikuma, redzēt prezidenta auto un dabūt speciāli uzdrukāto avīzi. Cilvēkam vajag maz.

Noteikti turpmākajās dienās dzirdēšu vēl atskaņas daudz un dažādas, bet, kopumā vērtējot, jāatzīst, ka attieksme pret ASV vizīti ir bijusi pozitīvāka.

Noslēguma rindkopai:
“In dreams begin responsibility.  And embracing that responsibility, working toward it, overcoming the cynics and the naysayers and those who say “you can’t” — that’s what makes dreams real. “

Izrādes formāts
Nezināšu teikt par Kornēlijas izrāžu senāko vēsturi, bet 2009. gadā šī izrāde bija apmēram 2,5 stundas gara. Tajā divos cēlienos tika savīti kopā satīriski dialogi un parodējoši muzikāli priekšnesumi. Savukārt šogad šis nodalījums bija izteikts: pirmais cēliens bija samērā sižetisks un jokpilns vēstījums par notikumiem Latvijā ar iestarpinātām “Labvelīgā Tipa” dziesmām, bet otrajā cēlienā tika plaši parodētas mūzikas skatuves zvaigznes un mazāki spīdekļi. Dažbrīd pat zuda saikne starp abiem cēlieniem un visu kopā šķiet saturēja tikai atsauce uz vēlēšanu sērgu, kas šogad atkal velsies pār Latviju.

Joki un zobgalīgums
Šķiet jau ierasts, ka galveno humora devu izrādes radītāji cenšas sagādāt izmantojot notikumus Latvijas politikā. Protams, tā ir bagāta augsne pārdomām, zobgalīgumam un pelšanai; turklāt, gada laikā vienmēr tieši šajā jomā iezīmējas paliekoši notikumi, kurus arī vienkāršā prese cilā atkal un atkal – Latvijas sarunas ar SVF, Rīgas domes vadošā tandēma idejas par tūrisma kampaņām, politiķu solījumi un apvienību veidošana.
Tomēr brīžiem radās sajūta, ka atsevišķi joki ir tikuši iestarpināti vai iekļauti atrunas pēc un tāpēc ir neveikli – VID datu pumpēšanas apspēlēšana ar gaisa pumpi, lamu vārdu lietojuma skaidrojums (jo arī politiķi tā dara). Tāpat šķita neskaidra attēlojamo norišu izvēle – kāpēc Neo, Āboltiņa un Lembergs parādīti tik epizodiski vai uzsvērti? Kur palicis Zīle, Kristovskis, PCTVL-isti, baznīcu problēmas, Ferma un AirBaltic (nejaušs uzskaitījums no manas puses)? Jā, parādīt visu nevar, bet arī kārtējo reizi parādīt, ka Rīga ir visu norišu centrs un ir mistiskā Eiropas Savienība – šāds skatījums ir kļuvis pārlieku klišejisks un teju nepieņemams.

Paturpinot par jokiem, jāsaka, ka daži no tiem bija patiesi vulgāri vai prasti. Tomēr režisoram noteikti ir bijis savs iemesls, jo tieši par lamu vārdu asprātīgo vai iestarpināto lietojumu publika sajūsminājās visvairāk. Iespējams vienkārši tādēļ, ka publika ir izsalkusi dzirdēt kaut ko tik vulgāru uz kultūras skatuves, jo te to iespējams pamatot ar modernās mākslas aprisēm vai sižetisko nepieciešamību.

Tieši tāpat kā ir iespējams aiz kultūras maskas jau gadiem slēpt humoristisko dzimuma maiņu uz skatuves – aktieris slavenas dziedātājas lomā, utt.

Tematika. Un formāts (vēlreiz)
Vismaz es esmu noguris ikdienā dzirdēt par krīzi, “Parex” bankas onkuli Karginu, Šlesakova tandēmu, standartizētajiem politisko partiju solījumiem, gaismām tuneļa galā, sarpautiskajiem aizņēmumiem un nu jau par leģendām kļuvušiem politiskajiem izgājieniem. Daudz kas no izrādē redzētā ir jau reiz kādā formā dzirdēts un tādējādi joks vai sižets kopumā kļūst stereotipisks.

Iespējams, ka šāda sižeta līnija ir pieņemama gadījumā, ja cilvēks ziņas ikdienu tver tikai vienā ziņu kanālā, piem., TV vai drukātajā presē un tās ir tikai ikdienas deva atslodzei no darba. Savukārt, ja indivīds iesaistās diskusijās par šīm norisēm sabiedrībā, tad tas viss, ko redzam Kornēlijas izrādē ir jau viens dzirdēts vai nodeldēts stāstiņš.

Vēlreiz atgriežoties pie formāta – šķiet ar šo izrādi ik gadu cenšamies aizpildīt to tukšumu, kuru ikdienā aizlāpa Krievijas TV redzamie šovi, kuros 7 aktieri iejūtas dažādās lomās, dzied un joko par aktuālajām norisēm.

Ar vien cēlienu mēs apmierinām publikas vēlmi pēc KVN-veidīgajiem priekšnesumiem, savukārt otrā cēlienā jokojam kā Galkin-veidīgie. Šos TV raidījumus neciešu organiski un, manuprāt, ziedot šādu ikgadēju Latvijas teātra tradīciju šī lauciņa iekarošanai ir ačgārni. Lai gan, šis lauciņš mums ir jāapgūst, jo tas var mazināt tik apjomīgo “neitrālā” lielā brāļa retoriku satīras formā.

Nobeigumam
Baiba Sipeniece-Gavare teica, ka nevēlas valsts apmaksātu popielu (žurnāla “Ir” 1. numura recenzijā par izrādi). Tam varētu piekrist, jo vēlos no izrādes sagaidīt gaumīgākus jokus, atmiņā paliekošāku kopējo sižetu un mazāku formāta atdarinājumu. Tomēr tādā gadījumā arī mērķauditorija būtu jāmeklē citur; pirms došanās uz izrādi būtu jāiepazīstas vismaz ar pēdējo divu mēnešu ziņām un būtu jāšķiras no citas naudas summas – kopumā tā būtu riskanta apņemšanās no teātra puses pielāgoties jau tā mazajai un sezonālajai Latvijas teātra cienītāju un apmeklētāju publikai.

Nevar nenovērtēt aktieru sniegumu un meistarību. Galu galā – izrāde tiek pozicionēta kā politisks farss, nevis inteliģenta pārdomu luga bieži vien sašmucētajam sabiedrības krējumam.  Tāpēc, iespējams, vaina būs vien manī pašā – ir jāapmeklē vairāk un dažādas izrādes, nevis pēc vienas tik izteikti tematiski virzītas izrādes jāizdara secinājumi, kas parasti būtu jāattiecina uz saturiski un tematiski mērenākām izrādēm.

Starpcitu, apkopojot viedokļus šīm pārdomām uzrāvos uz viedokli, ka “latviešu joks vairāk ir tendēts uz “pasmiešanos, nevis smiešanos”, zobgalību, satīru un sarkasmu. Līdz ar to šāda joka adresāts drīzāk ņems ļaunā, ka par viņu pajokots.”.

Pirmkārt, skaidrības labad jābilst, ka ar vārdu “latvieši” vismaz šajā kontekstā nedomāju visus Latvijā dzīvojošos. Par tādiem neuzskatu arī visus tos, kuri uzskata, ka par tādiem ir kļuvuši vienā vai otrā veidā un, ka valstij viņiem tā bija jāpiešķir kā dāvana. Par tādiem neuzskatu arī tos, kuri ar lāpām rokās dodas Lāčplēša dienas gājienā, bet svinīgajā brīdī turpina čalot pat himnai skanot. Par tādiem neuzskatu arī tos, kuri dzīvojot Latvijā vērtību svaru kausos lielāku atsvaru ielikuši savas otrās identitātes saglabāšanai un skaļai bazūnēšanai. Lai gan – vienkārši par latviešiem varētu neuzskatīt visus tos, kuriem pašiem šis vārds izsaka vien valstisku piederību (ar to saprotot vien pases saņemšanu) valdībai, kura viņiem visu dzīvi esot sačakarējusi. Tie ir cilvēki, kuriem tautības nosaukums ir vien atvasinājums no valsts nosaukuma, nevis izpratne par vēsturi un tautas vērtībām vispār. Latvieši noteikti ir arī tie, kuri šobrīd dzīvo Latvijas pavalstī – Īrijā un plāno, ka reiz atgriezīsies un turpinās savā ģimenē kopt latviešu tradīcijas.

Tas “pirmkārt” sanāca patriotisks, bet tieši mūsu patriotismā un vērtībās slēpjas pretruna, kas atklājas šobrīd.

Pats esmu daudz dzirdējis par to, ka cilvēks ir atmetis cerības uz labāku rītdienu te un dodoties prom vien noelšas, ka šī valsts viņam neko nav devusi. Tādos gadījumos parasti (pat iespējams šķietami) nacionāli noskaņotie kungi no augšējā plauktiņa pamanās pajautāt, vai tas cilvēks ir kaut ko devis šai valstij, jo tikai tad, kad esam izpildījuši pienākumu pret valsti, varam no tās kaut ko prasīt. Vienbrīd man šķita, ka vismaz es varētu teikt, ka šai valstij tiešā vai pārnestā veidā esmu atdevis savus 5 gadus un pretī esmu saņēmis “iespēju” atlikt savas ģimenes plānošanu uz vismaz diviem gadiem.

Bet tomēr šoreiz pacentīšos norobežoties no šī viedokļa un paraudzīties uz plašāk izskanējušajiem viedokļiem sabiedrībā.

Tad lūk, tas otrs patriotiskais izteikums, kas daudzviet izskan tieši pirmssvētku gaisotnē ir apgalvojums, ka esam maza zeme, kuras karavīri vienmēr ir cīnījušies par taisnību. Esam zeme, kuras iedzīvotāji vienmēr ir bijuši sīksti un pieticīgi. Vienmēr latvieši ir spējuši sacelties pret kundzību, cīnīties par brīvību. Svarīgi ir tas, ka esam cīnījušies pret verdzību un vēl šodien tiekam aicināti nokratīt vergu važas, īpaši tās, kas saglabājušās mūsu prātos. Nezinu, varbūt šo izteikumu caurstrāvojumu dzirdu tikai es, bet nu…

Un tieši apvienojot šos divus tradicionālos, patriotiskos un latviskos izteikumus rodas mūsu identitātes krīze – mūs aicina izvērtēt pienākumus pret valsti un aicina nokratīt vergu važas, jo tādējādi mēs iegūsim brīvību. Brīvība un valsts – šīs divas lietas atsevišķi pastāvēt nespēj, tāpēc ir grūti izvērtēt, kam dodama priekšroka. Tiešā vai pārnestā nozīmē šobrīd esam kļuvuši par vergiem savai sistēmai un parādniekiem pasaulei.
Tēlaini izsakoties – aizbraucot no valsts cilvēks vismaz tiek vaļā no šīs nastas (finansiāli vai garīgi) un, ja vien ir gatavs reiz atgriezties, varam uzskatīt, ka viņš turpinās pildīt pienākumu pret valsti. Tāpēc, lūk jums jautājums – brīvība vai valstiskums latvietim šobrīd jānostāda kā prioritāte? Kā jau teicu – šie abi jēdzieni ir saistīti, bet šobrīd tie aptver dažādus skatījumus par rītdienu.

Varbūt tomēr izrādās, ka greizi domāju es un galvenais, ko man būtu jāiemācās nošķirt – terminus “valsts” un “zeme”…

Otrs gadījums – Tatjanas Koķes izteikums. Noskatījos interviju un ir skaidri redzams, ka ministre šo frāzi pasaka kā tādu neveiklu space filler – brīdī, kad faktiski varēja noignorēt provaktīvo jautājumu un pateikt kaut ko vispārīgu, šķiet, ministre pateica to, kas tobrīd bija “uz mēles”.
Video atrodams šeit (atverot lapu, kas izskatās līdzīgi kā TV3 video arhīvs, labajā pusē izvēlamies “Varför lyckas snåla skolor bättre än genomsnittet?” un klikšķinām uz saites, kas satur vārdu “Lettland”).

Par abiem gadījumiem jāsaka, ka patiesi žēl. Esmu pats dzirdējis cittautiešus, kam angļu valoda smagi klibo. Tomēr lieta, ka viņiem neklibo un vērš situāciju par labu ir prasme apdomīgi komunicēt. Apdomīgi un nosvērti, nevis ar noslieci uz logoreju.

Ainiņas, lai gan ar citām dekorācijām un vidi, manā lielajā pilsētā es uzburtu līdzīgi. Tikai te vietējie veikali pārdod un tiražē informāciju, tāpēc pie tiem pulcējas lauži. Tiesa gan, virtuāli. Pulcējas un runā, diskutē, smejas, risina problēmas, meklē atbildes un līdzīgi kā tantes bezspēkā par šodienas situāciju valstī (bet virtuāli) nopūšas.
Tomēr tā galvenā atšķirība ir fakts, ka liela daļa izvēlas palikt anonīmi. Iespējams, ka anonimitāte internetā arī nav mīts, tomēr šo klaču tarbu (e-vidē vai realitātē, bet tādi ik pa brīdim esam mēs visi) izteikumi nodod. Bet par to vēlāk.

Šie komentāri pārsvarā plūst kā upes pēc lietavām pie amizantām ziņām un jaunumiem, kas skar sabiedrības krējumu. Pie amizantajām ziņām komentāru atmosfēra parasti ir baudāma un gadās tikai rets darvas piliens, kuru iesaistītā publika organiski nepieņem (salīdzinājumam – tirgus sievu sarunā par ļauno valdību pacenties pastāstīt par Latvijas veiksmīgo fiskālo politiku – tas ir vairāk kā tikai divas atšķirīgas galaktikas).
Pie sabiedrības krējuma ziņām parasti komentāri izstaro negācijas un to ir aptvērusi liela daļa lasītāju. No vienas puses, cilvēki pat neizvēlas tos lasīt vai izteikties, tomēr ziņkāres dzīti tajos ieskatās tāpat kā ieklausās tantiņu sarunā autobusā. Tikai reti, pat marginālos gadījumos šādos komentāros var manīt “cilveka no ielas” domas. Tomēr te, savukārt, tās organiski nepieņem regulārie rakstītāji, kuri a priori visus ir iedalījuši līdzīgi domājošos un pretiniekos. Diemžēl šie čaklie sekotāji, rakstītāji un domātāji nenojauš, ka patiesībā jau sen ir sašaurinājuši savu aktīvistu loku, pazīst viens otru kā vecu sētas suni un ir anonīmi tikai brīdī, kad sacer kārtējo lietotājvārdu.

Pirms man kāds oponētu, es ieteiktu novērtēt situāciju pirms un pēc 6. jūnija vēlēšanām – pirms tam daudziem bija izdevīgi teikt un izteikties; noteikti lasīt un izteikt savu viedokli bija svarīgi arī aktīvajiem līdzpilsoņiem. Pēc vēlēšanām šī aktivitāte ir zudusi, jo ikdienā cilvēkam ziņa ir informācija pārdomām, nevis iespēja nomelnot vai celt debesīs. Lieki bilst, ka komentāru skaits pie sabiedrības krējuma ziņām ir krietni vien kritis. Savukārt komentāri par tēmu “večiņa izsauca policiju, jo divi jaunieši uz soliņa maigojās” ir populāra vēl aizvien. Zinu, ka pats iepriekš rakstīju, ka esam novesti līdz kliņķim, tomēr šo apgalvojumu nevajadzētu attiecināt uz visām situācijām – kamēr elpojam, mēs domājam. Kamēr domājam, mēs prioritizējam lietas un šajā prioritāšu sarakstā ziņas par amatpersonas kabatas papildinājumu ir tikai lasāmas sensācijas, ne komentāru vērtas. Tieši tāpēc es aizdomājos par šiem rakstītājiem pie kārtējā raksta par pilsētas domes ozīcijas vai opozīcijas darbiem un nedarbiem.

Vairāk gan es viļāju domu par to, kāpēc šie rakstītāji raksta tieši šādās manierēs – ar pliekaniem vārdiem, ar naidu, ar izacinošiem izteicieniem un negatīviem mājieniem. To visu izlasot jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka rakstītājs nav stāvējis maliņā brīdī, kad ir notikušas politiskas cīņas. Gan zināšanas, gan spriedelējumi un baumas, ko paši rakstītāji jau izsaka kā zināmu patiesību, faktiski norāda uz to, cik tuvi visiem šiem notikumiem viņi patiesībā ir.

Bet tad kāpēc es apgalvoju, ka arī šī lielā pilsēta ir maza? Tāpēc, ka te emocijas ir tās pašas, cilvēku domas un vārdi – līdzīgi, tikai pārnesti uz citu saziņas platformu. Sķiet tieši politisko motīvu vadīti viņi izbauda anonimitāti. Tomēr, no otras puses, viņi izmanto šo anonimitāti, lai turpinātu smaidīt un netiktu izsmieti par pretrunīgo rīcību dažādās vietās. Vienkāršiem vārdiem sakot – jo dziļāk demokrātijā grimstam un jo modernāki kļūstam, jo viltotākas kļūst mūsu emocijas. Diemžēl.

Pirmais vērtīgais stāsts – par čivinātavas, draugošanas un blogošanas portālu krīzi vel 7. augustā. Laikā, kad plašāka sabiedrība atcerējās Krievijas-Gruzijas kara gadadienu, nezināmi ļaundari veica virkņu uzbrukumu socialājiem tīkliem, paralizējot twitter.com, sagandējot Facebook, aplaužot LiveJournal un pat slaveno YouTube. Vismaz tobrīd man tas tiešu kaitējumu neradīja, tomēr interesanta izrādījās turpmākā situācijas izpēte – visus augstākminētos portālus par savu uzbrukumu bija izvēlējušās krievu marionetes, ar nolūku apklusināt nevēlamo cilvēku no Suhumi Gruzijā. Šķiet, ka lielvalstij kārtējo reizi izdevās nodemonstrēt savu muskuli un atkāroti pacelt gaismiņā gadījumus, kad Igaunijā no hakeru uzbrukuma cieta valdības mājaslapas – tas notika brīdī, kad tika izlemts no Tallinas centra izvākt pēckara relikviju. Vismaz pirmajā brīdī, kad virknēju galvā visus šos notikumus, gribējās pajautāt kā dezodoranta reklāmā – “How fa* will you go?”.

Savukārt tepat Latvijā viss bija bez izmaiņām. Publiski tika paziņots par to, ka reklāmas tirgus Latvijā ir turpinājis sarukt un, kā kādā publikācijās NRA tika asprātīgi atzīmēts, trekno gadu reklāmas orģijas ir beigušās. Tomēr vidusmēra interneta lietotājs priecāties vēl nevarētu, jo tieši virtuālā vide ir tā, kurā reklāmas apjomi ir sarukuši nosacīti vismazāk – “tikai” par 24 procentiem.
Tāpat mārketinga sakarā šonedēļ atradu visai zīmīgu ierakstu kādā emuārā – autors visai asi apgalvo, ka LMT reklāmu kvalitāte grimst un kā iemeslu min iespējamību, ka šim uzņēmumam reklāmas kampaņas jau kādu laiciņu veido uzņēmums, kas iepriekš sadarbojies ar konkurentu – Tele2. Interesanti novērojumi, patiesi. Tomēr mani vairāk uzmanīgu darīja fakts, ka pēdējās LMT reklāmas (piem., uzticams ūsains lauku onka, kas stāsta par zonas pārklājumu) faktiski ir 2006. gada Apple reklāmu atkārtojumi. Tiesa gan, Apple ir krietni porgresējis kopš tā laika un šobrīd šādas reklāmas šim uzņēmumam jau ir krietni vien foršākas. Žēl, ka Latvijā visu kopējam, turklāt ar tādu novēlošanos.

Tomēr man visnegatīvākā ziņa šonedēļ bija par to, ka augsta ranga muitnieku, kurš tika apsūdzēts kukuļņemšanā, tomēr amatā atjaunos. Lai nu paliek tas amats, bet jamais ir iegrozījies vēl no valsts kompensāciju palūgt par morālo kaitējumu, ko viņam nodarījusi valsts un izmeklēšana. Kārtējo reizi valsts, amatpersonas, atbildīgās iestādes – vainojiet kuru gribat – ir izrādījušies vientieši, kuri ļaujas noticēt, ka muitnieks, sarunā pieminot “septiņus sotakus”, noteikti ir runājis par bildēm diskā, nevis naudu. Neko darīt – šo valsti ne pirmo reizi paņem un uzmet. Tīri vai jābrīnās, ka valsti mēneša laikā ir gatavi pamest tikai 40 ārsti (nemaz nerunāot par citu jomu cilvēkiem). Lai gan, no otras puses – valsts ir dāsna – esam gatavi runāt par morālajām kompensācijām pat laikos, kad katru nedēļu ar lepnumu paziņojam par kādu no “pēdējiem” samazinājumiem.

Tuvāk reālajai pasaulei – esmu iedzīvojies skaistā zilumā zem labās acs. Negadījums ar velo kārtējo reizi lika pārdomāt divas lietas: 1) gājēji ir visneparedzamākie un neizskaidrojamākie satiksmes dalībnieki, 2)velobraucējiem liek respektēt gājēju celiņus, bet velo celiņi ir mīts.

Lai vai kā, apkārt ir ne tikai negācijas. Šīs nedēļas laikā vairāk nekā jebkad iepriekš esmu sapratis, ka Latvijas blogus ir vērts pārlapot – daudz noderīgas informācijas atrodu, k citādi būtu palaidis gar ausīm. Labākais ir tas, ka šie blogi raisa domāšanu un idejas.

Pirmārt jau šo pseidblogeru rīcība ir klaja un pārāk uzkrītoša – noreģistrēt vienā “izveido-savu-ūberblogu-5minūtēs” sistēmā savu lapeli un tad aktīvi tur pāris dienas bāzt šķietamas pārdomas par dzīvi, un it kā uzliekot punktu uz “i” nākt klajā ar lielo ziņu – tas ir prasti. Mūsdienās pat feikotos profilus traukos.lv veido ar lielāku izdomu.
Šāda rīcība faktiski atgādina gadījumu vēlēšanu priekšvakarā Jelgavā – kāds izveidoja blogu, kurā pēkšņi un lielā daudzumā sāka parādīties melnās ziņas un senāku faktu apkopojumi. Nebija ilgi jāgaida un nomelnotais kandidāts aktivizēja savu lapu. Jāatzīst, nedz viens nedz otrs noteikti tā arī atsaucību neguva un lapu veidojums bija vien iesācēju līmenī. Taču, guess what, pēc 6. junija viena lapa pēkšņi aizklapējās, bet otrā aktivitātes apsolījušais autors vairs nav pat pacenties ielikt kādu jaunu pozitīvu izteicienu. Tāpat arī vietējo ziņu portālā tik aktīvā blogotāju sadaļa strauji pamira tiklīdz bija zināmi rezultāti. Faktiski jau žēl, ka tādu krabju dēļ interneta vide tiek piesārņota un zināšanu potenciāls tiek izsviests mēstuļu grozā.
Tas globāli sāk atgādināt bezmaksas e-pastu sistēmu, kurā katrs nūģis noreģistrē vismaz vienu “c00l.EmOXX@coolmail.com” (XX aizstājot ar cipariem) adresi un jūtas labi, jo to visur parādīt ir kruti un unikāli. Labi, ka šiem vēl nav niezējušas rokas vikipēdijā šo to palabot – tas būs globālā tīmekļa beigu sākums…

Otrkārt, tas ir amatieriski – spēlēt ar vienām kārtīm uz visiem vidē, kur vidusmēra lietotājs nepastāv un izpētes vai atsauksmju paušanas iespējas ir tik plašas. Šādi radītie raksti rada vien nevajadzīgu kilobaitu apjomu, kurā apmaldās pat gudrās gūgla tantes meklētājs. Tas ir tizli – izveidot lapu un tad visur kopēt tekstus e-pastos, komentāros vai nevainīgi šos tekstus nosūtīt lielo portālu redakcijām. Noteikti ne es vienīgais esmu pieredzējis komentārus un foruma ierakstus, kas pēšņi parādās lielās masās un ar dažu minūšu nobīdi pat tādos portālos, kur parasti aktīvs apmeklētājs atstāj savu tekstu labi ja reizi 5 minūtēs. Amizanti, bet fakts – Jelgavā kādas partijas priekšvēlēšanu kampaņas laikā pēc partijas aktīvista pārdomu publikācijas vietējā portālā vienmēr parādījās konstants skaits pozitīvo komentāru. Vai tiešām visi šie darboņi un censoņi vēl nav sapratuši, ka uz tik pliku āķi arī mazās zivis (kas noderetu ēsmai lielajām zivīm) neķeras?

Treškārt, tas ir cirks sīkos ūdeņos. Tiesa gan, onkuļa piesauktajos gadījumos dažiem piristiem bija uzsmaidījusi veiksme – nejauši-jauši sacerētās pārdomas tika publicētas, tomēr mani nepamet pārliecība, ka pat šajos atsevišķajos gadījumos feedback ratio bija krietni vien niecīgs. Latvija ir pārāk maza, lai lepotos ar anonimitāti vai radītu paraugtēlu virtuālā vidē. Nu nespēj šie darboņi radīt ko unikālu. Man šāda tipa publikācijas raisa vien pārdomas par to, kurš ir bijis pasūtītājs un kam to vajag. Tā arī šajā gadījumā noradītajās publikācijās meklēju atslēgvārdus, kas nodod neīstās izpausmes un pašu personu  per se.  Un te mēs nonākam pie “ceturtkārt”…

Ceturtkārt, pseidopārdomu publicēšana un sabiedriskās domas uztiepšana nav atradusi jaunas nišas, formas vai iespējas. Vēl aizvien tas tiek darīts kā iepriekš: komentāros parādās zinoši diskutētāji, lietotāju rakstos figurē naivas sievietes, bet blogos – izdomāti jomas speciālisti, kas vispārzināmus vai tobrīd aktuālus faktus pakārtojuši savām vajadzībām. Turklāt visos variantos rakstītāji cenšas izmantot zemāu valodas formalitātes līmeni, kas tādējādinorāda uz to, ka uz āru laužas darboņa iekšējais, apslēptais “es”. Žēl tikai, ka mīļas valodas gramatika šādiem skribentiem pieklibo vienmēr un pēc tizliem izteikumiem un vārdformām vien var izsekot šo ielaspuiku pēdas.
Interesanti, ka visi šie cer, ka pat piecdesmito komentāru, desmito pārdomu rakstu vai pat pirmo pārdomu stūrīša murgu izlasīs vajadzīgie cilvēki. Kā teiktu kāda mana paziņa – naivums tavā vecumā (vēl tikai papildinātu – “un tavā attīstības līmenī”).
Līdz šim neviens nav vēlējies (nevis nav spējis) atrast jaunus variantus un formas, kā šo sabiedrības viedokli veidot. Pavērtējiet paši – pirms 2 gadiem visi samērā čakli ticēja socioloģiskajām aptaujām, bet šobrīd tās tiek štancētas viena pēc otras un uzrāda dažādus rezultātus; tomēr nevienā no tām vairs cilvēki neieklausās. Nu labi, ieklausās daudz mazāk. Ne jau tāpēc, ka sociologi būtu pērkami, bet gan tāpēc, ka šo pasniegšanas formu vairs organiski neatzīstam. Kā reiz teica mana bioloģijas skolotāja – cilvēka organisms ilgstoši var paciest tikai maizi kā ēdienu. Vai man būtu jaunas idejas? Varbūt. Bet tāpēc jau tās ir tikai idejas, lai neizpaustu. No zagļiem baidos

Neesmu bijis aktīvs Latvijas blogosfēras iedzīvotājs, tomēr savi iespaidi par to ir izveidojušies. Šīs sabiedrības kvalitatīvo daļu kopumā varu raksturot pozitīvi, salīdzinot to ar situāciju, kad cilvēks aug, mācās no kļūdām un uz pagātni noskatās ar nostaļģiju vai ironiju. Ir jāizaug līdz līmenim, kad komentāri kļust konstruktīvi, neanonīmi vai var tikt piedēvēti vai asociēti ar autoru. Tāpat ir jāizaug līdz līmenim, kad emuārs kļūst par patiesu spoguli, nevis neveiklu rīku, kuru savās rokās brīdi pavirpina kāds nīkulis – šo līmeni nevienam piristam asinīs neiedzīsi. Un iespējams, paldies svētajiem, ka tā.

Noslēgumam: ar interesi palasīju arī pirista atbildes uz apgalvojumiem par slēpto reklāmu. Stulbi, ka arī tur paustā attieksme un izteiksmes forma nepārsteidz – teksta blāķī un likuma tārpa cienīgās frāzēs nepateikt neko. Otrais solis, ja tas neizdodas – lepni paziņot, ka esi no augšējā plauktiņa un visi pārējie ir sīkas marionetes. Aplami tā domāt – sabiedrība drīzāk ir smalks kāršu namiņš nevis šaha galdiņš.

Ziņās nu jau tas izskanējis kā viens feins notikumiņš uzreiz aiz Rīgas piemēra – tur jaunie zirgi arī ceturtdien uzsāka akciju “gribu būt pirmais ciemā”.

Tomēr smieklīgākais norisinājās šodien. Tad, kad domē darba diena bija uzsākusies, visa politisko bezdarboņu masa atkal pārcēlās uz vietu blakus 310. kabinetam. Sēdētājos esot pieteikušās šķiet kādas 3 partijas. Tomēr jau uzreiz pēc 17:00 atkal visus palūdza iziet un tad nu kādi 4 jaušami iesvīduši jaunēkļi jautri tērzēja pie vecās labās domes ieejas. Un te nu arī sākas loģikas trūkums…

Darba dienai sākoties jamie aiziet atsēdēt rindu pie 310., bet darba dienai beidzoties pārvācas uz leju. A ko darīt, ja es pa dienas vidu paņemu savu eleganto bāra krēslu un apsēžos lejā? Vakarā, kad jamie dosies prom no sēdēšanas pie 310. kabineta, savu vietu pie ieejas domē būs zaudējuši.
Turklāt, cik man zināms, sarakstus sāks reģistrēt 17.04. plkst. 9:00 – stundu pēc tam, kad dome būs atvērta; tātad faktiski nozīmīgākā sēdēšanas vieta ir tieši lejā.
Bet tad vēl kas cits – domei ir 3 ieejas; divas no tām – dienesta (izmantojot caurlaides). Lieki bilst, ka caurlaide ir katram esošajam deputātam, kurš faktiski domē var ienākt vēl pirms 8:00 un maigi apsēsties pie liktenīgā kabineta durvīm.

Šovs 17. aprīlī būs. Ar popkornu varētu ieņemt vietas pie Lielās ielas 11. Kā teiktu Bārnijs seriālā “How I met your mother”- “It will be le-gen …. wait for it…. – dary”.

“Visjautrāk” būs, ja kādam pirmajam rindā sēdētājam sarakstu nepieņems neprecizitāšu labad.

Bet faktiski tas ir nožēlojami. Nožēlojami, ka paši “jauno seju” īpašnieki rīkojas tik bērnišķīgi un tizli. Tizli, ka vienīgais dzirdamais priekšvēlēšanu mēģinājums ir apsēsties uz plastmasas krēsla un koķetēt gandrīz nedēļas garumā. Stulbi, ka politika sākas ar stāvēšanu rindā un, ka tik klajš solis var nodrošināt vienam homo erectus pēctecim platformu turpmākiem politiskiem cirka priekšnesumiem.

Bet nu atgriežoties pie Domburšova – pavīpsnāt pāris reizes lika M. Segliņa kunga izteikumi. Nebija gan nekas fascinējošs, bet kārtējo reizi spilgi parādīja lielās politiķu daļas cinismu un faktu, ka visi izgājuši vienu kursu “Kā runāt sabiedrībā”. Tad, kad vilciens ir aizgājis, visi varen gudri stāsta par to, ko bija gatavi darīt, savukārt runājot par turpmākiem plāniem norāda uz valdošo politisko spēku. Tā no malas skatoties izskatās dīvaini, ka politiķi, kuriem jāstrādā plecu pie pleca (īpaši jau tas attiecas uz koalīciju) sev neizdevīgos mirkļos atgriežas pie cilvēku pamatinstiktiem izteiksmē “Ko tad es, es jau neko”. Šķiet, ka valstī strādājam nevis mērķa labad vai valsts vīziju virzienā, bet gan ievērojot savu čuomu īstermiņa stiķus. Nepārstājam vien izmantot klišeju pārpilnas frāzes runājot par nākotnes redzējumu, kura tāda vienota mums nemaz nav…

Un tad bija Evas Ikstenas iznāciens. Negribu neko pārmest jaunatnei, tādām kustībām vai organizācijām, tomēr dzirdētais lika atcerēties savus studiju laikus un šaura loka diskusijas. Eva norādīja uz faktu, ka minētajā deklarācijā neesot ne vārda par jaunatni. Pat ja atmetam faktus par to, ka valstī ir krīze un ir jāizvirza reāli sasniedzami, kvalitatīvi mērķi, lai novērstu ledus laikmetu valstī, radās tūlītēji pretargumenti pateiktajam.

Mēs ļoti biezi runājam par jaunatni. Dažādās vietās un pasēdēšanas un atsēdēšanas projektu semināros deklarējam jaunatnes nozīmi valsts politikā. Asi iestājamies par jautnes politiku un attīstības plāniem. Tomēr tikpat bieži runājam par jaunajiem zinātniekiem, jaunajiem uzņemējiem un jaunām sejām politikā. Un tad nu arī jautājums – cik bieži jaunatni sasaistām ar šiem jēdzieniem? Varbūt valsts ir ačgārna, bet, šķiet, ka sabiedrībā runājam par jaunatni kā sociālu grupu un sabiedrību kopumā, kurā jāaktivizē uzņēmīgie ļautiņi. Tik reti izskan un vēl retāk apzināmies, ka šiem jaunajiem zinātnes un uzņēmējdarbības darboņiem ir jānāk no jauniešu vidus. Mēs runājam par jauniešu izglītošanu un viņu vietu darba tirgū, bet visbiežāk ar šo darba tirgu saprotam vien darba vietu, kura ļaus jaunietim eksistēt.
Vai tā ir attīstība valstij? Uzdrīkstēšos apgalvot, ka ne. Protams, tā ir valsts, nevis jauniešu problēma. Tomēr problēma ir faktā, ka mēs paši – jaunieši – neapzināmies, neasociējam un sevi neveidojam kā aktīvo sabiedrības daļu nākotnē. Mēs pozicionējam savas vēlmes tuvākajiem 4 gadiem un uzskatām, ka šo mērķu pepildījums jau būs revolūcija. Mēs redzam sevi kā sabiedrības daļu un paši neapzināmies sevi kā rīku vai spēku.
Tāpēc oponējot Evas teiktajam man gribas jautāt – kāpēc gan mēs raugāmies uz politikas plānošanas dokumentiem un vēlamies tur ieraudzīt vārdu “jaunatne” nevis tiecamies šādos stratēģiskos plānos vienkārši ieraudzīt savu vietu? Nav jājautā par to, kur ir jaunatnes sadaļa. Ir jājautā, kur ir tās jomas, kurās mēs kā jaunatne ienāksim un iesaistīsimies. Un tikai tad, ja mēs neredzam savu vietu sabiedrībā vai valstī, mēs varam apgalvot, ka jaunatne valstij nerūp. Kamēr vien mēs turpināsim ieviest Eiropas projektus ar sausām atskaitēm un žūksni šķietami derīgiem secinājumiem kā galarezultātiem, mēs paši sev nebūsim atraduši vietu zem saules un mūs par pilnu neņems. Jā, ir jābūt valsts iniciatīvai. Bet ir jābūt arī jaunatnes redzējumam, kolektīvajai un individuālajai apziņai par dienu pēc rītdienas. Un to nu noteikti neviens ar politiku saistīts dokuments neiebaros. Liela daļa jauniešu ir biju’ši un būs pasīvi vienmēr. Līdzīgi kā patstāvīgai valstij būtu jāstrādā ar pieejamajiem resursiem, jauniešiem ir jāstrādā izmantojot savas iespējas, nevis tautas vēlēto kalpu domugraudus. Galu galā, jebkura NVO ir radusies no neformālas domubiedru grupas, kura vismaz sākotnēji ir darbojusies idejas vārdā un kopīgu mērķu labad.

Vēl tik nelielai atkāpei varu minēt piemēru ar uzņēmējdarbību. Nereti izskan, ka krīzes laiks ir iespēju laiks. Diemžēl daudzi no mums ir pieraduši labajos gados pie ērtībām un šobrīd vien noplāta rokas savā nevarēšanā un turpina akli cerēt uz gaišāku rītdienu. Vilciena vagoni vēl pienāk un noteikti pienāks, bet mēs baidāmies tajos ielekt, jo līdz šim esam pieraduši vagonos iekāpt pēc īpaša uzaicinājuma un izmantojot sarkano paklāju. Uzņēmējiem un topošajiem uzņēmējiem ir pašiem jāatrod sava niša. Šo nišu definē vai nu valsts vai arī tās nepieciešamību sludina plašāka sabiedrības daļa. Nav tukši jākladzina par atbalstu uzņēmējdarbībai, bet gan par atbalstu tautsaimniecības nozarēm. Līdzīgi kā studijas programmā “Uzņēmējdarbība” spēj sniegt tikai desmito daļu no īstenam uzņēmējam nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, arī uzņēmējdarbības vidē neviens nedzīvo un neaug tikai tāpēc, ka ir uzņēmējs. Aug un attīstās, jo zin savu vietu un ir savs redzējums, sava izpratne par lietām un attīstību. Ja palūkojamies uz Zviedrijas vai Lielbritānijas pieredzi, tad valsts prioritāte ir jaunu uzņemumu attīstība. Šo prioritāti realizē dažādi centri, kuru uzdevums ir veicināt jaunu inovatīvu ideju ienākšanu biznesa vidē. Šie centri nav tikai telpas ar zemu nomas maksu vai telpas, kur mākoņos tiek zīmētas neprātīgākās idejas. Visiem centriem ir savas redzējums par jomām, kuru inovatīvās idejas tie sekmēs.
Zinu, ka par mani var teikt, ka esmu tālu no uzņēmējdarbības un izpratnes par to, tomēr augstākminēto piemēru izmantoju tikai, lai apliecinātu, ka traktora nosaukums vēl neko neizsaka – daudz ko izsaka vadītāja radošā domāšana, iniciatīva, prasmes un pieredze.