Latvijas presē tas izskanējis mazāk, bet varbūt tomēr būsi dzirdējis / dzirdējusi, ka šai pusē viesojās karaliene Elizabete un prezidents Baraks. Abi divi te pabija ar pāris dienu starpību un šķiet vismaz pilsētas centrs paspēja pierast pie satiksmes pārplānošanas, barjerām un citiem drošības pasākumiem. Es to visu izdzīvoju tikai netieši – nīku autobusā krietnu laiku, lai aizbrauktu uz darbu vai atgrieztos mājās.
Kārtējo reizi klusībā pie sevis nopūtos par lielo klusuma brīdi šajā vidē, bet šovakar radās lielāks iemesls padalīties pārdomu rakstā par piedzīvoto – “Teātra Žurka 2010″ aka Kornēlijas teātra izrādes apmeklējumu. Uzreiz jāsaka, ka sajūtas un pēcgarša pēc kultūras dzīves baudījuma ir bijusi arī saldāka.
Lasīt…
Šis gads noteikti iezīmējies ar vairākām spilgtām, bet savstarpēji korelējošām tendencēm. No vienas puses, tauta joko par to, ka pēdējam izbraucējam lidostā jāizslēdz gaisma, bet, no otras puses, politiķi runā par suverentitāti, brīvību un neatkarību. Lai gan nevarētu apgalvot, ka vieni vai otri dzīvo atsevišķā dzīves/informācijas telpā, tieši šāda viedokļu dažādība man šovakar lika aizdomāties par latviešu identitātes krīzi.
Lasīt…
Vēl, šķiet, vakar Slakteris paziņoja, ka Latvijā viss būs okei un, šķiet, vēl vakar ticējām, ka tūrisma pamatakmens Latvijā būs SPA centri. Nu jā, nesen bija arī misēklis ap “Live Rīga”. Bet pasaulē jau neviena niša tukša ilgi nepaliek – parādās jauni sižeti un uznācieni. Pēdējās divās nedēļās šie uznācieni mūsu priekšstāvjiem visspilgtāk ir izdevušies uz zviedru skatuves.
Lasīt…
Kaut kā tieši pēdējās dienās esmu apjautis, ka apgalvojumam “Latvija/Rīga/Jelgava ir maza lauku vieta” ir vistīrākā patiesība. Lai gan galvā, domājot par Jelgavu, vienmēr ir virpuļojuši skaitļi, lai apgāztu šo apgalvojumu, faktiski nākas secināt, ka mana mazā pilsēta faktiski ir manas lielās pilsētas līdziniece. Daudzējādā ziņā.
Lasīt…
Atskatoties uz iepriekšējo nedēļu sapratu, ka apkārt notiek daudz un dažādas ievērības cienīgas lietas – tuvāki un tālāki notikumi, kurus kaut kādā veidā esmu pamanījis un par tiem esmu domājis ne tikai 5 minūtes pēc raksta izlasīšanas. Tomēr, šķiet problēma ir faktā, ka tas viss paliek it kā pusmastā – padomāju, aizmirstu un tad nožēloju, ka neesmu šos notikumus vismaz atzīmējis savā virtuālajā blociņā – te. Tāpēc nolēmu laboties un vismaz vienkāršā teksta sasaitēt tos e-vides stāstus, kas šķituši interesanti.
Lasīt…
Šodien nejauši uzdūros kaut kādam emuāru jaunumu rullim un atvēru veco labo onkuli palasīt. To gan pārāk bieži nedaru, bet šoreiz acis noķēra interesantu lasāmvielu, tāpēc domīgi atstutēju galvu kreisajā rokā un sāku lasīt – stāsts par slēpto reklāmu Latvijas portālos.
Lasīt…
Vēlaizvien nekas nerakstās. Tam visam iemesls tikai viens – emocijas, ko tieši vai pastarpināti iegūstu darbā un saistībā ar to. Nebeidzu vien brīnīties, cik indes un varas kāri cilvēki var būt.
Lasīt…
Tieši ar loģikas trūkumu varētu skaidrot pēdējās dienās redzēto – ap Jelgavas domes ēku sasēduši dīvainīši plastmasas krēslos cer būt pirmie. Šādai sacensībai noteikti nevar piemērot izteicienu “sportiskais azarts”; tas faktiski nav azarts, bet gan muļķīgs gājiens cerībā vismaz vienam pēc 6. jūnija dzert šampanieti.
Lasīt…
Šovakar nolēmu paskatīties diskusiju šovu “Kas notiek Latvijā?”, kurā par Dombrovska valdības deklarāciju sarunājās (un mēģināja viens otru pārrunāt) daudzas sabiedrībā zināmas sejas. Atmetot visas sāpīgās sarunas par asins garšu rīklē, nodokļu paaugstināšanu un valsts bankrotu, tā starpcitu bija interesanti dzirdēt triju cilvēku – Ilmāra Rimševica, Mareka Segliņa un Evas Ikstenas teikto.
Lasīt…