Es to šobrīd varētu salīdzināt ar situāciju, kad tev veikalā iedod rokās paturēt preci un tad nosauc tās astronomisko cenu. Sak, peries pliks pa nātrēm un varbūt dabūsi vai arī ilgu laiku domā par to bez rezultāta. Patiesībā ir pat vēl grūtāk. Ar lielu pozitīvisma devu gaidu to jūnija dienas vakaru un ar lielu pārdzīvojumu veidoju iespējamos scenārijus pēdējam jūlija vakaram.

Lai sauc to par atrunu vai sūru grūtu dzīves mācību, bet vismaz šobrīd ir sajūta, ka es nevarētu būt prom no mājām ilgi. Būšana prom man der tikai mazās devās un ar solījumu, ka saskatāmā nākotnē varēšu atkal bradāt pa sniegu vai pļavu mājās. Tik daudz ir domāts par karjeru, izaugsmi un citiem pasaku pekstiņiem, ka patiesībā ir piemirsies galvenais iemesls, kāpēc dzīvojam. Ir piemirsies, ka veiksmes stāsti ir dzīves patiesība, bet tie var būt arī reti, un ne katram tas būs saistīts ar darba gaitām.

Ir tā piramīda, par kuru visi runā, kad diskutē par uzturu vai cilvēka dzīves prasībām. Es šobrīd to dzīves prasību piramīdu uztveru kā visgrīļīgāko objektu, kas patiesībā vairāk atgādina rubiku-kubiku. Vienbrīd var šķist, ka vajag skaidru skatu nākotnē, bet citbrīd – ka vajag pamatu un vietu, kur būt šobrīd.

Es negrasos atkāpties no saviem plāniem, lai arī cik pūkaini un neskaidri tie būtu. Es vienkārši gribu tos izveidot, pārveidot vai veidot tā, lai rītdiena ir cieši jo cieši saistīta ar to vietu, no kuras ir būvēti visi mani ceļi.

Es atļautos pamudināt cilvēkus pabūt prom; ja to izvēlas izdarīt gados jauns cilvēks, tad iespējams prāta gados arī būs Latvijai lietaskoks. Esot mājās ar puspavērtu muti gribas klausīties par to, kas notiek tur – pasaulē un kāre būt citur kaut uz brīdi ir nepārvarama. Bet zini, esot prom, kremt, ka tur, mājās viss notiek bez tevis. Tu neredzi sniega kupenas un pirmo zemeņu ražu, bet pārsvarā tizlajās ziņās dzirdi vien atgremojumus no patiesības. Gan jau katram ir sava vieta, savas vērtības un uzskati. Un labi vien ir, ja no vērtībām piedzimst arī pa kādai dzīves patiesībai.

Viena no pirmajām interesantākajām akcijām, ko pamanīju bija slēpņošanas paveids. Cik noprotu, tika reklamēta vietēja kroga atvēršana un tam par godu tika izveidota mājaslapa un aplikācija, ar kuras palīdzību ikviens varēja doties slēpņu/bagātību medībās visā pilsētā. Ikvienam bija iespēja sakrāt punktus un tikt pie ceļojuma. Akcija gan iegadījās pašā ziemas viducī un pat tika pārcelta, bet, šķiet, balvām laimīgie īpašnieki atradās.

Nākamā ko pamanīju, bija “7 Up” akcija, kad tradicionāli ikviens tika aicināts nopirkt dzēriena pudeli un sakrāt korķus / sūtīt sms. Atšķirība vien tā, ka akcija noritēja laiciņu pirms Svētā Patrika dienas, ko ikviens īrs gribētu atzīmēt šai zemē, krogā un kopā ar draugiem. Tad, lūk, akcijas galvenā balva bija iespēja uzdāvināt saviem 7 labākajiem draugiem iespēju atbraukt no jebkuras valsts šurp uz šiem svētkiem. Turklāt, tobrīd tieši daudz tika diskutēts par īru izbraukšanu uz ārzemēm (pat līdz 1000 cilvēkiem ik nedēļu). Akcijas saukli bija ~ “bring you friends home together this year”. Jauki un pat patriotiski. Nu gluži kā tai “Ādažu Čipšu” reklāmā

Nākamā ko pamanīju varbūt nav vērtējama kā reklāma, bet vairāk kā uzņēmēja reitinga celšana patērētāja acīs. Tā gluži vienkārši visiem uzņēmuma auto uz dupša bija uzlīmēti palieli plakāti ar jautājumu, vai viss ir kārtībā ar braukšanas stilu. Tāpat uz auto bija arī telefona numurs un identifikators, kuru var nosaukt, ja tu izdomā piezvanīt vai sazināties ar uzņēmumu, lai pasūdzētos par uzņēmuma auto vadītāja slikto braukšanas stilu. As simple as that!

Jaunākā reklāmas akcija, ko pamanīju – Budweiser apsolījums uzsaukt vienu alus glāzi katram, ja ārā todien būs +20C. Lejupielādē aplikāciju & uzzini kāds ārā laiks, un droši dodies uz krogu. Varot izmantot iespēju tikai vienreiz dienā (aplikācija sasaista tavu telefonu ar lietotājvārdu un unikālu kodu) un kolēģi zināja teikt, ka tik tiešām darbojas

Kā jau teicu, te ir citādāk. Nē, ne labāk vai sliktāk. Citādāk. Esmu pamanījis, ka pat brīdinājumiem un paziņojumiem (par to, kam pārdod vai nepārdod alkoholu, kur drīkst sēdēt un kur ne) cenšas izmantot zaļo un zilo krāsu, savukārt mums tik ierastā sarkanā krāsa tiek lietota ārkārtas gadījumos (kad kaut kas patiesi ir aizliegts vai bīstams dzīvībai). Pat vecuma ierobežojuma paziņojumus alkohola un cigarešu iegādei (līdz 25 gadiem – ni un ni) cenšas veidot draudzīgi, sak, neapvainojies, ja tev pajautāsim personu apliecinošu dokumentu, jo tas tikai apliecina, cik jauns un cik labi izskaties. Apkārt daudz kur ir arī dzeltenā krāsa, kas parasti norāda uz brīdinājumu vai palīgierīcēm tev (piem. visi stieņi sabiedriskajā transportā) un ja tos neizmanto, tad neraudi par autobusa straujo braukšanas stilu (un bremzē vai uzsāk braukt viņi patiešām strauji!).
Un, starpcitu, par maniem draugiem riteņbraucējiem – zaļais, atstarojošais apģērbs te ir kā neatņemama un ierasta sastāvdala, par kuru nekaunās arī uzkrāsotas dāmas svārkos. Arī ritenbraucējus bez ķiverēm es sāku uztvert kā neparastu parādību.

Nu tā man te iet. Spodrinu kurpes braucienam mājup, uz Latviju.

Es nolēmu negausties, nepārspīlēt, bet apņemties. Es gribu turpināt darīt un neapstāties pie sasniegtā, jeb, precīzāk, pieredzētā.

Bieži runājam par karjeras kāpnēm, bet pēdējā laikā pamanu, ka daudz lielāka nozīme ir pieredzei un dzīves pasniegtajām izdevībām. Pa trepēm var pārvietoties divos virzienos, bet kāpšana lejup vēl nenozīmē kritienu. Svarīgāks ir pats kāpšanas process, ko moderni dēvē par pilnveidi. Sauc to kā gribi, bet tā arī ir fiziska aktivitāte, kas nāk par labu veselībai. Galvenais, nebradāt pa citu kāpņu telpu (Atvainojos par daudzajām alegorijām.)

Ir jāsāk ar apņemšanos un vēlmi darīt. Ja tas neizdodas, tad visticamāk arī viss pārējais šķitīs viens nebeidzams krosa skrējiens, kura rezultāts neinteresēs pat esot uz starta līnijas vai finišējot. Zinu un ticu, ka vienmēr jāspēj saskatīt mākoņa zelta maliņa, bet jāatceras arī, ka to maliņu ir vērts pameklēt citam mākonim.

“Mainies uz augšu” un es vēl teiktu – uz priekšu, laikam līdzi. Pirms trim gadiem kāds varbūt spītīgi apgalvoja, ka mobilais telefons ir īsziņām, bet šodien to jau izmanto tvītošanai un cita veida digitālai pīkstēšanai. Bez šaubām, mērķim un plāniem dzīvē ir jābūt. Tomēr, ja iecirtīsi tos akmenī, tad tos pēc pāris gadsimtiem varēs šifrēt sētmales bērni un citas pēdas būs pagaisušas.

Nemaini un nenodod savas vērtības, bet radi tām pievienoto vērtību. Nenoliec malā apgūtās zināšanas, bet rodi tām pielietojumu varbūt mazāk izpētītos plašumos. Esi atvērts, bet nekļūsti par švammi, ar kuru šodien notrauks putekļus no kristāla servīzes, bet jau rīt izlietnes malu. Par lietām var pastāvēt un degt, bet arī neizdegt un uzklausīt citus ir jamāk.

Proti pateikties, novērtēt un just līdzi. Nezaudē saikni ar to, kas ir bijis un turpinās būt svarīgs veidojot cilvēcīgo būtni tevī – draugi un ģimene. Tā kā reiz dzirdētā stāstā – nekal plānus sporta autiņa iegādei, jo tajā ir vietas tikai diviem.

“Prasme padoties” var pastāvēt tikai kā gramatiski (ne stilistiski) pareizs vārdu salikums, bet citāda apzīmējuma šādai negatīvai iezīmei raksturā nav, tāpēc nav vērts to veidot. Jo nav vērts runāt un radīt lietas, kas aizpilda tukšumu, bet pārskatāmā nākotnē nespēj dot atspērienu darīt vēl.

Gan laika pietiks visam. Ja nepietiks, tad tā būs samērā liela ačgārnība, ka ir pieticis laika domāt par nesasniegto, bet ne sasniegt to.

Skaidrības labad gan uzreiz vēlos atzīmēt, ka šī nav nopūta, slavas vai bēdu dziesma sev. Tas drīzāk ir fakta konstatējums un, izrādās, šim fenonenam angļu valodā pat ir apzīmējums. Nekas no šeit pieminētā no konkrēts gadījums manā vai manu paziņu dzīvē; tie ir tikai piemēri, kurus projicēju pamatojoties uz savu pieredzi. Runa ir par darba meklējumiem, motivācijas vēstulēm, CV un izpušķojumiem tajos.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka amats kādā uzņēmumā piešķir noteiktu prestižu. Prestižu piešķir arī amata nosaukums; īpaši svarīgi tas var izrādīties pārnesot šo nosaukumu uz citu valodu. Piemērs? Latvijā tik nievāto sekretāri varētu saukt (angļu valodā) par personīgo asistentu vai pat biroja pārvaldnieku. Nav vis tik prasti vairs, ne?

Otrkārt, parasti ir svarīgi ar ikdienas valodai visneierastākajiem sinonīmiem pastāstīt par savām prasmēm, darba pienākumiem un vienreizējo iespēju uzrunāt tieši šo vienīgo potenciālo darba devēju. Man dīvaini šķiet tas, ka šādos pieteikumos tik daudz kas ir palicis klišejisks un pat nevēlams (tāpat kā vārds “challenge” angļu valodā – ar to līdz apnikumam daudzi apzīmēs vienkārši neērtu situāciju vai problēmu) tik tāl, ka katrai no iesaistītajām pusēm būtu jāredz kristālskaidri šīs samākslotas ainavas detaļas. Jā, valoda ir ierocis un valoda jāprot skaisti izmantot, bet, diemžēl, dažādo pamācību un sabiedrībā pieņemto normu dēļ jebkurš var būt “komandas cilvēks, atvērts jaunām idejām, gatavs mācīties un strādāt stresa apstākļos”. Šādi pamācot mēs esam un turpināsim notrulināt ikvienu, kurš lūgs pēc padoma.

Treškārt, un galvenokārt, mēs vārdu jūrā sākam pazaudēt pašu svarīgāko – savas vērtības, īpašības un prasmju patieso pielietojumu. Tagad jebkurš biroja darbinieks var pateikt, ka ir bijis nozīmīgs spēlētājs administratīvajā darbā un darba apjoms ir tik neizmērāms, ka ikviens var apgalvot, ka var strādāt vairāk tad, ja ir jāiekļaujas termiņos.  Mēs reklamējam to, ko no mums prasa, noapaļojot savas prasmes ar uzviju un ietērpjot darba pienākumus frāzēs, kas atbilst darba devēja prasībām.

Jautājums tikai – vai visu mēs varam pārdot un vai tas, ko varam pārdot, ir tas patiesākais un nozīmīgākais vispār & tobrīd, kad reāli jāsāk art?

Angļu valodā ir divi termini – “marketable” (tāds, ko var pārdot) un “displayable” (tāds, ko var parādīt). Šķiet problēma ir tieši faktā, ka mums vispirms ir sevi jāvar pārdot un tikai pēc tam varam pierādīt un parādīt patieso seju. Kā tas ir realitātē? Firma meklē biroja administratoru. Atsaucas divi. Viens ir pastrādājis sekretāra darbu un zin, ka jāmāk izturēt 8 darba stundas dienā. Otrs ir strādājis birojā, bet kādā specifiskākā jomā. Pirmais būs pārdevis sevi labāk, jo iepriekšējā amata nosaukums liecinās par labu viņam. Datorprasmes būs abiem un abi būs deklarējuši, ka spēj apgūt jaunas prasmes. Faktiski, izvēles pamatā (līdz brīdim, kad jāizvēlas kandidāti intervijai) būs relatīvi jēdzieni – prasme iebraukt lietās un datorprasmes (māk tikai ieslēgt vai arī spēj atrast sistēmas kļūdas sakni?).

Varbūt arī es esmu atpalicis no laika, bet man šķiet, ka problēma ir pārdodamajās un izmantojamajās vērtībās cilvēkā. Tās ir divas atšķirīgas dimensijas un nevienā brīdī neizdosies pilnībā atsegt vienas vai otras.
Vai man būtu ieteikumi? Iespējams, trīs. Pirmkārt, ritinot valodas kamolu (lasi – rakstot pieteikumu) pacelties virs savas ikdienas un paplašināt definīciju, bet neatmetot godīgumu pret sevi un citiem. Otrkārt, ar valodas stilu, vārdiem vai attieksmi kopumā mazināt formalitātes līmeni. Treškārt (un to ir jāatceras vispirms!) samazināt savas sākotnējās prasības attiecībā pret gaidāmo amatu. Palūkojieties apkārt – iespējams tieši tāpēc, ka viena projektu vadītāja vietā mēs varam konkursa kartībā pieņemt citu arī sanāk lielākās ziepes un problēmas ar kvalifikācijas trūkumu vai radu būšanām.

Excerpt in English
A few days ago I caught myself thinking about personal skills and qualifications. Now, as I am looking for a job and filing loads of CVs and motivation letters each week I think about skills that are marketable and displayable. To my mind, the problem is that we usually need to exaggerate on our previous jobs just to meet the demands of the future employer and, just like in TV advertising, we need to sell ourselves before we can actually prove what we are worth. I just can’t believe that all parties involved in recruiting are not yet sick of the style they push on and therefore find in all the applications.

Language is a tool, but owing to tutorials here and there anyone now can claim himself to be “a team player, ready to explore new possibilities, undertake challenges and work under time pressure”. We as jobseekers advertise what we are asked for and usually, in regard to our previous experience, we try to round it all up (2,5 round up to 5, right?).

So, when it comes to choosing the right person, the one who worked as secretary and has written it down the fancy way (“office administrator”) will most probably succeed. Although, so far all the decisions will be made on relative judgements – can he really work under deadlines or is he just able to sit for 8 hours in the office? Can he really do Excel functions or he is literate enough to do just summing up there?

Well, maybe the problem lies within me, but I strongly believe that these marketable and displayable skills come together rarely. Thus, so far I would have three suggestions: 1)while expanding on and looking for fancy synonyms for motivation letter, try to rise above the everyday level and expand the definition of your previous work sincerely; 2) decrease the level of formality slightly, since clichés and formal writing is what looks like copy-paste template without any respect whatsoever; 3) (this is the most important point!) decrease your expectations in regard to the position you are looking for – the trouble is when you are hired as project manager, while actually you have just done small-scale projects; i’d rather go for an assistant role first.

Šoreiz gribu teikt “paldies”.

Pirms 2005. gada 1. novembrī ierados Jelgavā uz pirmo darbdienu, par šo pilsētu biju dzirdējis maz. Mazliet atceros Zemgales prospektu un Studentu dienas nakts burziņu ledushallē. Vēl skolas laikā bija ideja studēt LLU, bet studiju laikā uzzināju, ka ledus skulptūras top Jelgavā, lai gan apskatīju tās pie Kongresu nama, Rīgā.

Jau drīz pēc tam, kad uzvalks bija kļuvis par ikdienas apģērbu, pašam nemanot vārds “Jelgava” ieguva īpašu nozīmi – atpūta no lielpilsētas kņadas, iespēju citadele, vieta, kur pilnveidoties un paralēli darbam kopt intereses, darba vieta, kurā kolēģi ir arī draugi. Aizgūtnēm stāstīju par to, kā ir “tur, tai pilsētā pie Rīgas”. Vēl svarīgāk – jau drīz ar lepnumu iemācījos stāstīt par to, kā ir “pie mums, Jelgavā”. Pilsētas iepazīšana gan darba gaitās, gan ar velo bija kā nebeidzams pārsteigums – ielu nosaukumi, vēstures līkloči, vietu apzīmējumi un klusie nostūri, kur pilsēta saplūst ar lauku ainavu.

Šī pilsēta un darbs man ir pasnieguši daudzus pārbaudījumus un uz tiem varu atskatīties ar gandarījumu, jo uzkrātās prasmes ir mans lielākais guvums. Un nav jau tā, ka kaut kas būtu krasi mainījies un tāpēc viss padarītais būtu jāsaliek arhīva mapēs vien. Šis darbs man ir licis ielūkoties savos nākotnes plānos vēl un vēl.

Es saku paldies par iespēju šeit dzīvot, strādāt un augt. Strādāt, nevis deldēt biroja krēslu. Dzīvot, nevis eksistēt kaut kadā pilsētā. Augt, nevis rimties pie jau sasniegtā. Paldies es saku kolēģiem, draugiem, paziņām un pat cilvēkiem uz ielas, kuri man ir ļāvuši iepazīt un iemīlēt šo pilsētu.

Paldies par iespēju izdzīvot šīs 1746 dienas pilnvērtīgi.

Kas būs pēc tam?

Nekas nebeigsies. Viss turpināsies, tikai es nomainīšu vidi sev apkārt. Šo lēmumu esmu izkristalizējis 10 mēnešu ilgās domu kaujās. Es nebeidzu sev uzdot jautājumu “kad tad, ja ne tagad?”, bet ne tāpēc, ka gribas izskriet pa pļavu un neko nedomāt, bet gan tieši tāpēc, ka gribas sākt domāt. Sākt domāt par savu ģimeni un savu patieso profesionālo ievirzi ilgtermiņā. Es neskrienu meklēt labāku dzīvi lētākos darba un peļņas pagalmos. Esmu izvēlējies šo ceļu, jo šobrīd neredzu citu iespēju augt un pilnveidoties jomā, par kuru sapņoju no brīža, kad 3. klases audzināšanas stundā to pirmo reizi izteicu skaļi. Es zinu, ka ir citas iespējas un pilnveides ceļi. Bet labāk “aplausties” tagad un salikt lietas pa plauktiem, nevis pēc pārdesmit gadiem secināt, ka gribas pašrocīgi kāpt citā kalnā.

Es neiesaku gausties par šo valsti. Es neiesaku ieklausīties un diskutēt par valdības pērkamību, Īrijas bēdu stāstiem vai cilvēku tizlību mūsu zemē. Tās ir liekas emocijas, kas raisa pārdomas, bet patiesībā ir aizvainojuma pilnas frāzes bez pamatojuma. Izdarot šādu izvēli, pirmkārt ir janosprauž savs mērķis, jāsakārto attiecības ar saviem tuvajiem un jādefinē apņemšanās ilgtermiņā. Viss pārējais ir pielīdzināms skaņām mežā – skaisti vai baismpilni, bet kaut kas nekonkrēts un kaut kur tālumā.

Tas, ka esam latvieši, nav šūpūlī ielikts pārsteigums, dāvana vai bezvērtīgs mantojums. Tas ir pienākums un apņemšanās attiecībā pret Latviju – zemi, par kuru skaistāka nebūs neviena vieta pasaulē.

Es atgriezīšos.

Otro ne tik tīkamo iezīmi pamanīju dienas laikā – tieši šodien tik daudz tika runāts par sieviešu līdztiesību, zemo samaksu un cīņu par vienlīdzību. Dīvaini, ka Valentīndienā nerunājam par AIDS un sirds išēmiskajām slimībām… Es apzinos, ka sabiedrībā problēmas pastāv, bet kāpēc gan nozīmīgās lietas ir jāizceļ tik reti un īpašajās reizēs? Ja jau atsevišķu partiju pārstāvji šodien ar nožēlu pauž, ka līdztiesība sabiedrībā nepastāv, tad kāpēc viņi šodien dāvina ziedus? Lai apsveiktu ar nevienlīdzību? Jā, zinu, tas ir pārspīlējums, tomēr tas norāda uz tendenci, ka svētku dienu padarām par nacionālajām sērām. Vienmēr Valsts svētkos viss būs pārlieku izdaiļots un salūts būs pārāk krāšņs, bet Ziemassvētkos viss būs pārāk komercializēts. Vai tad tiešām svētki nesākas ar mūsu pašu domām?

Un trešā lieta ir aktivitātes galvaspilsētā, kuras izvērsa amata ķēdes turētājs. Šī pārlieku lielā centība, kas teju robežojas ar izrādīšanos, rada pretējo efektu – svētki, kuriem būtu jābūt “brīvprātīgiem”, kļūst par kādas personas uztieptu šķietami skaisto dienu. Pilnīgi lieki un (vismaz man) raisa diametrāli pretējas izjūtas, kas turklāt atgādina par bijušajiem laikiem, kad ar patiesības pantiem sejā varēja apgalvot, ka vīrietis šajā dienā skaidrā apsveic tikai pirmo darba kolēģi; sievai atliek izbaudīt dvingu un paģiras.

Tomēr pārsvarā šodien dominēja pozitīvas emocijas. Ir patīkami apzināties un atcerēties, ka arī vienkāršas lietas var būt ļoti emocionālas un var raisīt smaidu. Labi, ka vismaz vienreiz gadā atceramies par to, ka mūsu tuvākie līdzcilvēki – mūsu sievietes – ir īpašas un neatkārtojamas. Ir jauki, ka tik nedaudz dodot, var raisīt tik pozitīvas sajūtas.

Kamēr vien neieslīgsim pienākuma važās (“jāsvin”, “jādāvina”), būsim patiesi un nesasaistīsim šo dienu ar vēstures līkločiem, to varēsim un mācēsim atzīmēt, atcerēties un patiesi par tās nozīmi pastāstīt citiem. Lai izdodas.

Click here to view the embedded video.

Iesākot lasīt rakstu “Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā” nodomāju, ka noteikti varēšu vilkt kādas paralēles ar šobrīd notiekošo emigrāciju uz ārzemēm, visa veida panīkumu mūsu valstī un cilvēku emocijām. Nereti esmu dzirdējis kādu vēstures zinātāju vai sazvērestības teoriju piekritēju sakām, ka vēsture mēdz atkārtoties. Šoreiz šim apgalvojumam neapzināti piebiedrojos jau iesākumā un, kā izrādās, pamatoti.

Rakstā stāstīts par latviešiem, kuri labākas dzīves meklējumos devās uz Iekškrieviju jau 19. gs. otrā pusē. Kā apgalvo raksta autors Toms Ķikuts (“Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja” speciālists) jau toreiz izceļotāji bija dažādu amatu un sociālo slāņu pārstāvji. Tur iedzīvojās tie, kuri bija gatavi aktīvi darboties, bet tie, kuri vēlējās “šļūkt pa virsu”, to darīja arī tur. Tiesa, daudzi gribēja atgriezties, bet to savukārt psiholoģiski kavēja Latvijas sabiedrībā un presē valdošā negatīvā nostāja pret izbraucējiem.

[...] Krišjānis Šteinhards 1871. gadā rakstīja: “(..) Mūsu dienās tāds laiks ir atnācis, kur no latvju tautas bari dodas uz svešumu sevim laimi meklēt.(..) Daži šos aizgājējus ar piejokošanu, nicināšanu un apsmieklu pavada. Bet, kas tā dara, tiem vēl trūkst īstas brāļu mīlestības, tie vēl ļoti maz vai arī it nemaz nepazīst to sūru likteni, kas dažu tautas brāli spiež, vai grib vai negrib, mīļu tēvu zemi atstāt.”

Arī vēsturiskais atstāsts par iedzīvošanos svešumā šķiet kaut kur nesenā pagātnē dzirdēts – pielāgošanās pārtikai, dzīves apstākļiem un videi. Lasot rindas par latviešu sabiedrisko aktivitāti svešumā sapratu, ka tā ir viena no īpašībam, kas mūs raksturo – apņemšanās brīvprātīgi rīkoties labākas rītdienas vai kopības vārdā. Tur latvieši spējuši nodibināt arī savus lauku ciemus, no kuriem daži savus nosaukumus saglabājuši pat šodien. Šo teritoriju apkārtnē latviešus vēl ilgi esot atcerējušies kā kulturālus, izglītotus, strādīgus un apņēmīgus cilvēkus.

Var jau domāt, ka Latvijā krievu ir dzīvojis vairāk, nekā latviešu Krievijā. Tomēr,

“Latvieši ir sastopami visur Krievijas impērijā,” nedaudz pārspīlējot, tomēr ar savu daļu taisnības 20. gadsimta sākumā rakstīja prese.

Daudzi izceļoja vēl pirms Latvija ieguva neatkarību. Aizceļoja ne tikai uz minēto Krievijas impēriju, bet arī uz Dienvidameriku, kur, piemēram, Novo Odesā, izveidojās lielākā latviešu kolonija. Tur, kad nāca otrais imigrantu vilnis pirms 1940. gada, jau varēja manīt kultūras sasalumu laikā – agrāk izceļojušie nezināja Latvijas himnu, tomēr cītīgi turpināja kopt latviešu tradīcijas tērpos, valodā un dziesmās.
Arī uz Krieviju izceļoja vēlāk – jau 20. gadsimta sākumā, kad Latviju bija piemeklējis Pirmais pasaules karš. Tad, kad Latvija ieguva neatkarību, esot atgriezušies daudzi, bet ap 200 000 palikuši dzīvot tolaik jau padomju Krievijā.

Rakstā minēts arī kādas ģimenes piemērs – viņi aizbrauca un atgriezās. Tomēr atgriežoties viņi gandrīz visu iekrāto zaudēja (vērtslietas un iedzīvi atņēma uz robežas, un zelta nauda pārvērtās ne tik vērtīgajā papīra naudā) un saņēma vien kaimiņienes atziņu:

Nu, cik tu tālu tikusi ar godīgu darbu? Plika aizbrauci un tikpat plika kā baznīcas žurka atbrauci!

Atliek vien ievilkt elpu un padomāt. Varbūt arī vēsture nebūs cikliska.
Varbūt tā izrādīsies spirālveida un atkārtosies citos apjomos. Šķiet, vēsturē mācību stundu esam jau guvuši un nevēlamies arī saviem  mazbērniem stāstīt dzīves pieredzi par pazaudētajiem uzkrājumiem naudas maiņu rezultātā un sūro darbu, kuru pratuši novērtēt tikai tuvākie.

Zinu, ka tik pesimistiski neklājas rakstīt brīdī, kad viss jau tāpat nav labi. Tomēr, lai gan ar skaistiem vārdiem var piesegt šodienas skaudro patiesību, vēsturē reiz to visu, iespējams, objektīvākā gaismā vienalga parādīs.

Šobrīd neviens nevar īsti pateikt, cik mūsējo ir tur – Īrijā (tikai Īrijā!), tomēr aplēses svārstās no 50 000 līdz pat 450 000 tuvā nākotnē. To, cik daudzi tur paliks (pat ja sākotnēji būs solījuši visiem tuvajiem atgriezties), vēl nezinās pateikt neviens…

Copyright notice: izmantotie citāti ir no žurnāla “Ilustrētā Pasaules Vēsture” 2010. gada februāra (25) numura, raksta “Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā”.

Pirmais puslīdz apzinīgais dzīvesposms ir bērnudārzs un pamatskola, un atmiņās šis laiks paliek vien uzplaiksnījumos par izdarīto un piedzīvoto. Atceros, ka krustmātes izlaidumā saņēmos piecelties kājās un iedevu pļauku čalim, kurš mani ķircināja. Atceros pirmo šuvi uz rokas un samērā vientuļos spēļu laikus omes mājās – tur skapjos un šķūņos varēja atrast itin daudz lietu, kas tagad daudziem šķistu kičīgas, foršas un senatnīgas. Nezinu, vai tā ir novirze no normas, bet no šī perioda visai precīzi atceros arī izjūtas, kas reizēm raisās asociācijā ar cilvēkiem, smaržām, laiku dabā vai emocijām.
Vēl nesazaļojušais pavasaris ar pērnā gada lapu ugunskuru smaržu. Kūdras smarža rudenīgajā skolas rītā, gladiolas un āboli, koku aleja ceļā uz skolu. Lapu lietus pēc pirmā sala oktobrī, tumšie un aukstie ziemas vakari ar vilciena skaņu tālumā. Pilošie jumti, slapjās bikses un lūstošais ledus.

Pusaudža gadi laikam ir pretošanās visām ierastajām vērtībām un skriešana līdzi visam tobrīd modernajam. Pirmās platās bikses, flaneļa krekls virs biksēm, stilīga skolas soma, kas tiek aplīmēta ar novelcenēm un tiek aprakstīta ar (vēlams) angļu vārdiem. Skricelējumi uz apvākotajām grāmatām, biklas sarakstes zīmītes kladēs un pārdomu ieraksti skolas burtnīcās. Pirmā uzdrīkstēšanās nostāties pret vecākiem un ieturēt savu viedokli; pat ja stūrgalvīgu.

Un tad ir vidusskola. Noteikti ne trakākais periods, bet emocionāli viens no piesātinātākajiem. Uzdrīkstēšanās dumpoties pret vēl modernākiem skolas biedriem un nebaidīšanās nostāties pretī, nodalot ienaidniekus un draugus. Zubrīša zīmola seku pārvarēšana un sava mugurkaula veidošana. Pirmie brīvsoļi un “baltie” meli. Pārgalvīgi pasākumi, par kuru iespējamajām sekām sāc aizdomāties tikai pēc dažiem gadiem. Jā, arī centieni pašam izprast savas jūtas un izjūtas.

Domājot par augstskolas gadiem, šīs emocijas pagaist. Iespējams, ir jāpārvar laika barjera un ir jāpaiet ilgākam laikam, lai uz nesenākā pagātnē notikušo palūkotos, izvērtētu un, galvenais, mierīgi (vismaz puslīdz) saprātīgā veidā to pasniegtu. Šobrīd no sirds spētu pateikt paldies tikai pamatskolas un vidusskolas skolotājiem un cilvēkiem no tā laika perioda. Viss, kas ir bijis nesenākā pagātnē šķiet vien tāda dzīves mācību stunda, kur jāpateicas sakritībām, ne cilvēkiem. Tomēr zinu – ar laiku tas mainīsies.

Sāku šo ierakstu ar divām mācībām un nodomiem (pamācībām) sev.
Pirmkārt, vienmēr atcerēties dokumentēt savu tuvāko cilvēku dzīvi. Kaut vai sev un kaut vai klusiņām. Atcerēties cilvēkus un kaut vai savās domās pateikt viņiem paldies par ieguldījumu savas personības veidošanā. Norobežoties no tā brīža emocijām un vērtēt šāda cilvēka devumu tev kā cilvēkam, kurš dzīvo šodien. Neaizmirst šos cilvēkus, viņu rakstura iezīmes. Neizvairīties šos cilvēkus satikt un kopā pārrunāt pagātni un šodienu. Zaudējot no sava paziņu loka cilvēku, zaudēsim arī savas vakardienas daļu.

Un te nu arī “otrkārt”. Nepazaudēt sajūtas, jo pliekani fakti par notikušo izplēn un pat vizuāls palīgmateriāls nespēj tam atkal un atkal iedvest patiesības dvašu. Domās šad un tad jāpatin laiks atpakaļ, jo piedzīvotā sajūtas vispatiesāk pēc daudziem gadiem parādīs attiecīgo dzīves posmu. Ne velti cilvēkiem ir nostaļģija pēc dziesmām – tās, tāpat kā smaržas, atmiņu klade, flomāsteri, mājas pagalms un skolas ēka pilnībā ļauj izdzīvot to laiku vēl un vēl.

Kopumā ņemot – sajūtas kā pirms Vecgada vakarā. Ar siltām sajūtām par to, kas aiz muguras, ar cerību un nelielu satraukumu – par rītdienu.

Un es, diemžēl, esmu starp tiem, kas himnu dzied cienot šo zemi, bet ne šo iekārtu. Dzirdot dziesmas par Latviju es dzirdu vārdus, kas sasaucas ar tautas tradīcijām, zemi (ģeogrāfisko atrašanās vietu) un senču tikumiem. Sasaiste ar šodienu Latvijā tam visam ir minimāla un patriotisma audzināšana jau daudzās paaudzēs balstās tieši uz Latvijas vēsturi, kurā nacionālisms apraujas mūsdienu vēsturē. Nekad stāstos par tradīcijām nedzirdam (un, šķiet, tuvākajā laikā arī nedzirdēsim) atsauces uz šodienu.

Mēs turpināsim cienīt mūsu tautastērpus un tautiskās jostas, turpināsim būt stipri tautasdziesmās un tradīcijās, turpināsim mīlēt dziesmu un deju svētkus, tomēr uzticība kam citam ir un būs krietni vien sagrauta.

Nē, es neaicinu uz agresīvu pretošanos, pat ne miermīlīgu protestu. Es arī neapgalvoju, ka demokrātija ir pasaules ļaunums. Drīzāk gan mūsu valsts pieeja demokrātijai un valsts vadīšanai ir vairāk kā ačgārna.

Es vienkārši nevaru atrast vārdus, ar kuriem sveikt savu Latviju. Es rodu cieņas apliecinājumus šai zemei, bet ne tās iekārtai. Diemžēl. Tieši tāpēc tas viss, ar ko lepojamies Valsts svētkos, faktiski ir vien pēdējais glābiņš, lai noturētu sevī ticību un siltākās jūtas pret Latviju. Kā tais’ dziesmās – “ticot, cerot un mīlot” un “palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”.

Ainiņas, lai gan ar citām dekorācijām un vidi, manā lielajā pilsētā es uzburtu līdzīgi. Tikai te vietējie veikali pārdod un tiražē informāciju, tāpēc pie tiem pulcējas lauži. Tiesa gan, virtuāli. Pulcējas un runā, diskutē, smejas, risina problēmas, meklē atbildes un līdzīgi kā tantes bezspēkā par šodienas situāciju valstī (bet virtuāli) nopūšas.
Tomēr tā galvenā atšķirība ir fakts, ka liela daļa izvēlas palikt anonīmi. Iespējams, ka anonimitāte internetā arī nav mīts, tomēr šo klaču tarbu (e-vidē vai realitātē, bet tādi ik pa brīdim esam mēs visi) izteikumi nodod. Bet par to vēlāk.

Šie komentāri pārsvarā plūst kā upes pēc lietavām pie amizantām ziņām un jaunumiem, kas skar sabiedrības krējumu. Pie amizantajām ziņām komentāru atmosfēra parasti ir baudāma un gadās tikai rets darvas piliens, kuru iesaistītā publika organiski nepieņem (salīdzinājumam – tirgus sievu sarunā par ļauno valdību pacenties pastāstīt par Latvijas veiksmīgo fiskālo politiku – tas ir vairāk kā tikai divas atšķirīgas galaktikas).
Pie sabiedrības krējuma ziņām parasti komentāri izstaro negācijas un to ir aptvērusi liela daļa lasītāju. No vienas puses, cilvēki pat neizvēlas tos lasīt vai izteikties, tomēr ziņkāres dzīti tajos ieskatās tāpat kā ieklausās tantiņu sarunā autobusā. Tikai reti, pat marginālos gadījumos šādos komentāros var manīt “cilveka no ielas” domas. Tomēr te, savukārt, tās organiski nepieņem regulārie rakstītāji, kuri a priori visus ir iedalījuši līdzīgi domājošos un pretiniekos. Diemžēl šie čaklie sekotāji, rakstītāji un domātāji nenojauš, ka patiesībā jau sen ir sašaurinājuši savu aktīvistu loku, pazīst viens otru kā vecu sētas suni un ir anonīmi tikai brīdī, kad sacer kārtējo lietotājvārdu.

Pirms man kāds oponētu, es ieteiktu novērtēt situāciju pirms un pēc 6. jūnija vēlēšanām – pirms tam daudziem bija izdevīgi teikt un izteikties; noteikti lasīt un izteikt savu viedokli bija svarīgi arī aktīvajiem līdzpilsoņiem. Pēc vēlēšanām šī aktivitāte ir zudusi, jo ikdienā cilvēkam ziņa ir informācija pārdomām, nevis iespēja nomelnot vai celt debesīs. Lieki bilst, ka komentāru skaits pie sabiedrības krējuma ziņām ir krietni vien kritis. Savukārt komentāri par tēmu “večiņa izsauca policiju, jo divi jaunieši uz soliņa maigojās” ir populāra vēl aizvien. Zinu, ka pats iepriekš rakstīju, ka esam novesti līdz kliņķim, tomēr šo apgalvojumu nevajadzētu attiecināt uz visām situācijām – kamēr elpojam, mēs domājam. Kamēr domājam, mēs prioritizējam lietas un šajā prioritāšu sarakstā ziņas par amatpersonas kabatas papildinājumu ir tikai lasāmas sensācijas, ne komentāru vērtas. Tieši tāpēc es aizdomājos par šiem rakstītājiem pie kārtējā raksta par pilsētas domes ozīcijas vai opozīcijas darbiem un nedarbiem.

Vairāk gan es viļāju domu par to, kāpēc šie rakstītāji raksta tieši šādās manierēs – ar pliekaniem vārdiem, ar naidu, ar izacinošiem izteicieniem un negatīviem mājieniem. To visu izlasot jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka rakstītājs nav stāvējis maliņā brīdī, kad ir notikušas politiskas cīņas. Gan zināšanas, gan spriedelējumi un baumas, ko paši rakstītāji jau izsaka kā zināmu patiesību, faktiski norāda uz to, cik tuvi visiem šiem notikumiem viņi patiesībā ir.

Bet tad kāpēc es apgalvoju, ka arī šī lielā pilsēta ir maza? Tāpēc, ka te emocijas ir tās pašas, cilvēku domas un vārdi – līdzīgi, tikai pārnesti uz citu saziņas platformu. Sķiet tieši politisko motīvu vadīti viņi izbauda anonimitāti. Tomēr, no otras puses, viņi izmanto šo anonimitāti, lai turpinātu smaidīt un netiktu izsmieti par pretrunīgo rīcību dažādās vietās. Vienkāršiem vārdiem sakot – jo dziļāk demokrātijā grimstam un jo modernāki kļūstam, jo viltotākas kļūst mūsu emocijas. Diemžēl.