Nolēmu šovakar visus citus darbus nolikt pie malas un šeit kaut ko uzrakstīt. Ne tāpēc, ka beidzot vajadzētu, bet tāpēc, ka arī šajā vidē gribu nolikt atskaites punktu padarītajam un nāktones iecerēm. Rīt, 12. augustā pēdējo reizi iziešu no mājām uzvalkā kā darba apģērbā. Arī no darbavietas pēc plkst. 17:00 noteikti iziešu ar divējādām sajūtām. Rīt būs pēdējā darba diena šeit, Jelgavā.
Lasīt…

Njā, šodien ir tā diena un tie svētki, kurus savulaik esot saukuši par Sarkano tulpju dienu. Pirms tam tie tika saukti par Sieviešu solidaritātes svētkiem, Līdztiesības dienu vai vienkārši 8. martu. Tagad sākam tos saukt par Sieviešu dienu. Turklāt starptautisku. Nezinu neko par internacionālismu, bet dienu turpinu uzlūkot ar divējādām sajūtām.
Lasīt…

Ierakstot nosaukumu ierakstam, pirmkārt ar ironiju nodomāju – "beidzot saņēmos". Tik ilgi nekas nav ticis te ierakstīts. Tomēr šodien lasīju "Ilustrētās Pasaules Vēstures" rakstu par latviešu izceļošanu uz Krieviju 19.gs. otrā pusē un 20.gs. sākumā un pamanīju tik daudzas paralēles ar šodienu, ka parādījās ļoti liela vēlme padalīties izlasītajā.
Lasīt…

Plus divdesmit seši no brīža, kad pirmo reizi kāds kalendārā atzīmēja šo dienu kā manu dzimšanas dienu. Ar nolūku izrunāju šo ciparu salikumu akcentēti, jo tādējādi var patiesāk apjaust to laika sprīdi, kas nodzīvots. Jāatzīst, ka jau ierastā gaisotnē šajā datumā vienkārši atvelku elpu un vismaz uz brīdi apstājos, lai pārdomātu aizvadīto laiku.
Lasīt…

Ik gadu iepriekš ar saviļņojumu esmu klausījies Mārtiņa Brauna mūziku, atcerējies tautasdziesmu "Savai zemītei" un ar patiesu ticību dziedājis mūsu himnu. Tomēr šogad šīs lietas uztveru nevis kā valstiskuma apliecinājumu, neatkarības simbolus vai tradīcijas, bet gan – kā pēdējo salmiņu, pie kura turēties, lai nenogurtu no visa.
Lasīt…

Kaut kā tieši pēdējās dienās esmu apjautis, ka apgalvojumam "Latvija/Rīga/Jelgava ir maza lauku vieta" ir vistīrākā patiesība. Lai gan galvā, domājot par Jelgavu, vienmēr ir virpuļojuši skaitļi, lai apgāztu šo apgalvojumu, faktiski nākas secināt, ka mana mazā pilsēta faktiski ir manas lielās pilsētas līdziniece. Daudzējādā ziņā.
Lasīt…

Šodien ierados mājās ap 22:00 un kādu brīdi vēl jutos varen labi, jo biju atgriezies no ōsamīgajām "Lūzumpunkta" Pilsētas medībām Jelgavā. Tomēr tad sejas vaibstos parādījās ironisks un reizē žēlpilns smaids -izlasīju rakstu par to, kā vicemērs A. Šlesers ir atklājis jauno Rīgas tūrisma kampaņu.
Lasīt…

Laikam jau reiz beidzot taps arī kāds konstruktīvs pārspriedums manā izpildījumā – proti, konferences iespaidā ir radušās daudz un dažādas pārdomas par energoefektivitāti kā aktivitāti per se un par iedzīvotāju vēlmi "noadīt" jaunu kažoku savai daudzdzīvokļu mājai.
Lasīt…

Ceru, ka šoreiz mācēšu skaidri un īsi izstāstīt savu sakāmo – stāsts par to, kā tie, kas mūždien uzmetas par tautas aizstāvjiem un taisnības meklētējiem paši patiesībā ir pamatīgi rukši. Reiz jau rakstīju par to, ka katram ir savs stabs, arī par to, cik dīvaini ir noteiktas jomas pārstāvji Jelgavā, bet tas lai šoreiz paliek kā cita opera – tie bija plašāki un asāki stāsti. Iespējams.
Lasīt…

Atskatoties uz iepriekšējo nedēļu sapratu, ka apkārt notiek daudz un dažādas ievērības cienīgas lietas – tuvāki un tālāki notikumi, kurus kaut kādā veidā esmu pamanījis un par tiem esmu domājis ne tikai 5 minūtes pēc raksta izlasīšanas. Tomēr, šķiet problēma ir faktā, ka tas viss paliek it kā pusmastā – padomāju, aizmirstu un tad nožēloju, ka neesmu šos notikumus vismaz atzīmējis savā virtuālajā blociņā – te. Tāpēc nolēmu laboties un vismaz vienkāršā teksta sasaitēt tos e-vides stāstus, kas šķituši interesanti.
Lasīt…