Ar nepacietību gaidu to dienu, kad izkāpšu no dzelzs putna un stingri nostāšos uz Latvijas zemes. Es vēl nezinu, kur es iešu, cik cilvēkus satikšu, ko apēdīšu un izdzeršu. Šobrīd par šīm 15 dienām varu vien teikt, ka zinu, kā jutīšos izejot un pēc tam ienākot lidostā. Nezinu, vai tas ir mirkļa “pēkšņums” vai kas tāds, kas klusi gruzd visu laiku, tomēr vēlme atkal būt mājās ir nepārvarama.
Ilgāku laiku pierakstīju dažādus novērojumus par vietējām reklāmām un uzņēmēju izgājieniem, un tagad beidzot saņēmos pierakstīt arī šeit. Uzreiz jāteic, ka reklāmu vide šeit ir citādāka un daudz izvērstāka tradicionālajos medijos. “Facebook” šeit ir izklaidei un atsevišķos gadijumos kalpo kā “landing pages” akcijām, tviteri te īsti publika neatzīst, presi lasa cītīgi un pa TV pārsvarā vēro sportu. Iespējams, ka mani stereotipi, bet tādā kontekstā es tveru lietas sev apkārt.
Tu skrien skolas krosu saules apspīdētā rudens dienā, kad krāsainajās lapās vēl manāmas rīta rasas paliekas. Ir jānoskrien krietns gabals un tu skaidri apzinies, cik tālu vēl ir finiša taisne. Tev būs paveicies, ja būs jāskrien tikai viens aplis, jo finiša tuvumu un reizē tālumu izjutīsi vienreiz. Tomēr visbiežāk tev liks noskriet vismaz 2 apļus un tad pirmo reizi šķērsojot finiša taisni šķitīs, ka otrs aplis nekad nebūs pārvarams. Tuvāk finišam tu sāksi domāt par to, cik labi būs tad, kad pabeigsi un tikai jau atvelkot elpu sapratīsi, ka, lai arī cik smagi būtu bijis, nevienā brīdī nebiji domājis izstāties un laika rezultāts ir labs.
Lasīt…
Neesmu vienīgais, kurš ir rakstījis un nav saņēmis atbildi. Neesmu vienīgais, kurš līdz pat pēdējam vārdam ir centies noslīpēt ierakstus CV. Noteikti neesmu vienīgais, kurš vārdnīcā ir meklējis skanīgāku sinonīmu kādai lietai, īpašībai vai notikumam. Līdz šim to visu esmu saucis par vārdu mākslu, bet šķiet, ka būtu jārunā arī par personas vērtībām – tām, kuras var pārdot un tām, kuras var tikai izmantot.
Lasīt…
Nolēmu šovakar visus citus darbus nolikt pie malas un šeit kaut ko uzrakstīt. Ne tāpēc, ka beidzot vajadzētu, bet tāpēc, ka arī šajā vidē gribu nolikt atskaites punktu padarītajam un nāktones iecerēm. Rīt, 12. augustā pēdējo reizi iziešu no mājām uzvalkā kā darba apģērbā. Arī no darbavietas pēc plkst. 17:00 noteikti iziešu ar divējādām sajūtām. Rīt būs pēdējā darba diena šeit, Jelgavā.
Lasīt…
Njā, šodien ir tā diena un tie svētki, kurus savulaik esot saukuši par Sarkano tulpju dienu. Pirms tam tie tika saukti par Sieviešu solidaritātes svētkiem, Līdztiesības dienu vai vienkārši 8. martu. Tagad sākam tos saukt par Sieviešu dienu. Turklāt starptautisku. Nezinu neko par internacionālismu, bet dienu turpinu uzlūkot ar divējādām sajūtām.
Lasīt…
Ierakstot nosaukumu ierakstam, pirmkārt ar ironiju nodomāju – “beidzot saņēmos”. Tik ilgi nekas nav ticis te ierakstīts. Tomēr šodien lasīju “Ilustrētās Pasaules Vēstures” rakstu par latviešu izceļošanu uz Krieviju 19.gs. otrā pusē un 20.gs. sākumā un pamanīju tik daudzas paralēles ar šodienu, ka parādījās ļoti liela vēlme padalīties izlasītajā.
Lasīt…
Plus divdesmit seši no brīža, kad pirmo reizi kāds kalendārā atzīmēja šo dienu kā manu dzimšanas dienu. Ar nolūku izrunāju šo ciparu salikumu akcentēti, jo tādējādi var patiesāk apjaust to laika sprīdi, kas nodzīvots. Jāatzīst, ka jau ierastā gaisotnē šajā datumā vienkārši atvelku elpu un vismaz uz brīdi apstājos, lai pārdomātu aizvadīto laiku.
Lasīt…
Ik gadu iepriekš ar saviļņojumu esmu klausījies Mārtiņa Brauna mūziku, atcerējies tautasdziesmu “Savai zemītei” un ar patiesu ticību dziedājis mūsu himnu. Tomēr šogad šīs lietas uztveru nevis kā valstiskuma apliecinājumu, neatkarības simbolus vai tradīcijas, bet gan – kā pēdējo salmiņu, pie kura turēties, lai nenogurtu no visa.
Lasīt…
Kaut kā tieši pēdējās dienās esmu apjautis, ka apgalvojumam “Latvija/Rīga/Jelgava ir maza lauku vieta” ir vistīrākā patiesība. Lai gan galvā, domājot par Jelgavu, vienmēr ir virpuļojuši skaitļi, lai apgāztu šo apgalvojumu, faktiski nākas secināt, ka mana mazā pilsēta faktiski ir manas lielās pilsētas līdziniece. Daudzējādā ziņā.
Lasīt…