Labāk pasīvs darbinieks, nekā stulbs entuziasts.

Tomēr stūrgalvīgi turpinu kaut vai vienatnē ar sevi uzrīkot prāta vētru. Vismaz domāšanu attīsta…

Un te nu arī mana pirmā atziņa, kas līdzīgi izskanēja arī vēlāk – Ideju talkā: ir jāveido ideju labaratorija valsts pārvaldei. Es to vistiešāk asociēju ar Google Labs ideju – “Showcasing our favourite technology that’s not ready yet for prime time”.
Šādas labaratorijas pastāvēšanai būtu vairāki plusi:
* Avots, kur smelties jaunas idejas
* Vieta, kur izmest norakstītās idejas
* Vieta, kas neļautu nozagt kāda cita ideju nemanīti

Un līdzīgi ir arī ar manām idejām – lai tās nepaliktu vien rūtiņu kladē ierakstītas, tās var apkopot dokumentā kā ieteikumus – tas, ko moderni mēdz dēvēt par “white paper“. Pat, ja amatpersona to noliks uz augstākā plauktiņa un tur krāsies putekļi, es būšu ieguvējs – būšu pakustinājis savas pelēkās šūnas.

Turpinot domāt ne-konferenci, pacentos sastrukturēt konstruktīvus iebildumus un pozitīvus novērojumus.

Nu tad, iebildumi
Ok, varbūt īsti negatīvs tas, ko teikšu nav. Drīzāk tie ir jautājumi, uz kuriem nepieciešams rast atbildes.

Pirmkārt, vēl aizvien vienā katlā tiek bāztas pašvaldības un valsts pārvalde. Lai arī cik sadrumstalota vai standartizēta mūsu pārvaldes sistēma būtu, visakūtākie jautājumi iedzīvotājiem ir tieši tie, kas saistīti ar dzīvesvietu. Jā, finansiālo problēmu ēnā daudzas lietas no pašvaldības pārņems valsts (piem., e-pakalpojumi) un tas arī būs apsveicami. Bet, arī pašvaldību rokās ir jāatstāj rīcības brīvība un telpa, kur izvērsties. Pretējā gadījumā mūsu Pārvaldes 2.0 ieguvums būs pāris pārbāztas mājaslapas, kurā apmaldīsies iedzīvotājs un kuras dēļ satura redaktoram naktīs rādīsies murgi vien. Nemanāmi no vēlmes decentralizēties būsim atkal nonākuši pie centralizācijas.
Otrkārt, es neguvu atbildi uz jautājumu – kurš uzņemsies ieviest Web 2.0 piedienošos jauninājumus? Līdz šim valsts pārvaldē esmu novērojis divas galējības – jauninājumus ievieš entuziasts vai arī ar augstākstāvošas institūcijas rīkojumu. Ja tas ir pirmais gadījums, tad sistēmu balsta tikai viens stabs. Ja tas ir otrs gadījums, tad tas izvēršas par procesu, ko var pielīdzināt atskaišu tapināšanai.
Treškārt, nesakārtotas ir valsts pārvaldes attiecības ar sociālajām platformām. Lai arī cik labi būs mani nodomi, žurnālists negribēs saprast un Twitter nelietotājs lamās par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu draugojoties darba laikā (šis ir tikai asociatīvs piemērs).
Ceturtkārt, Zigurda Zaķa vārdiem sakot, vēl aizvien “katrs cenšas uzbūvēt savu būdiņu meža vidū” un sauc turp ciemos uz zupu. Paralēles varam vilkt ar ES fondu projektiem – gandrīz katrā no tiem paredzēts finansējums publicitātei un informācijas izplatīšanai, bet gandrīz vienmēr rezultātā sabiedrība saņem sausas preses relīzes vai pliekanas reklāmas, un četras lapas biezus bukletus ar informāciju, kas noveco 2 mēnešu laikā. Turklāt, arī šādās iniciatīvās vai projektos apņemšanās darīt izbeidzas reizē ar projekta noslēgumu.
Piektkārt, vēl aizvien nav izveidojusies savstarpēja izpratne: modernā sabiedrība nesaprot it kā iesūnojušo valsts pārvaldi, bet valsts pārvalde dažādu iemeslu dēļ nepilnīgi izskaidro savu darbu (sidenote: Kā panākt, lai iestādē vismaz divi cilvēki pārkarst? Lieciet juristam ar IT speciālistu pārrunāt portāla sistēmas uzturēšanas līguma noteikumus). Iespējams, tieši tāpēc daudzas idejas vien sagulst plauktiņos – jo nav atbalsta no vadības, kas parasti ir vecāka gadagājuma cilvēki. Nereti iztrūkst arī konstruktīvs viedoklis no sabiedrības…
Sestkārt, nav īsti skaidrs, kā īsti rīkoties ar Web 2.0 rīkiem – vai nolaist kvalitātes latiņu un ļaut vaļu emocionālajām negācijām (bet lielākai atsaucībai kopumā) vai likt iedzīvotājiem izteikties neanonīmi. Jau šobrīd daudzu valsts iestāžu un to padotībā esošo mājaslapu forumos ir maz ierakstu un saziņa norisinās vien ar e-pasta starpniecību, vai izmantojot tradicionālos saziņas līdzekļus. Kā pareizi ne reizi vien tika atzīmēts, mūsu valstī ir sarežģīti ar kritisko masu…

Tad nu, par pozitīvo
Prieks, ka netrūkst arī citu entuziasma pilnu cilvēku. Prieks, ka arī citi domā līdzīgi un nevairās attīstīt idejas, kurām sākotnēji būs lemts tikai virmot gaisā. Viss sākas no idejas, apņemšanās darīt un vēlmes apgūt jaunas iemaņas.
No jau pieminētās Ideju talkas iepatikās vēl viena ideja – virzīt jautājumu par atļauju izmantot sociālās platformas darba vietā. Lai gan, kā iepriekš minēju, tas ir sarežģīti, tomēr to var pārvērst par ļoti labu iniciatīvu – organizācijai atliek definēt noteikumus par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā ir izdarījuši tādi uzņēmumi kā Intel un Associated Press (skat. saiti uz *.pdf failu wired.com) un, manuprāt, tas ir labs risinājums. Interesanti, ka Associated Press pat aizliedz augstākstāvošajiem draugoties ar padotajiem.

Noslēgumā – fifteen minutes of pride
Nu jau trešo reizi piesaukšu Ideju talku. Biju iecerējis tikai klausīties un, iespējams, adaptēt kādu dzirdēto ideju. Tomēr, pateicoties ļoti interesantajam formātam, arī pats verbalizēju ideju.
Vēl novembrī aizdomājos par velobraukšanu (tobrīd vēl sezonu īsti nebiju noslēdzis) un garnadžiem. Tobrīd biju izlasījis arī Lienas rakstu “Līdzīgs mērķis. Kā ar izpildījumu?” un dzima doma ko līdzīgu veidot te – Jelgavā. Prototips un detalizēts apraksts ir iegūlis uz otra datora un to noteikti sīkāk iztirzāšu. Šobrīd mazliet jāatdziest un jāpadomā.

Liels paldies Pēterim un Anitai par piedalīšanos ideju ģenerēšanā – ceru, ka turpināsim.

Liels paldies par iespēju apmeklēt šādu ne-konferenci. Cerams, ka tiksimies ātrāk nekā pēc gada.

P.S. Reku šeku pirmās bildes. Sekot citam ziņām var mēģināt te.

Apsveicama ideja bija vietējai “uzņēmējai” (=deputātei), kas drīz sāka tirgot biļetes; žēl, ka to viņai neļāva darīt visu laiku. Smieklīgi gan, ka viņa apgalvoja, ka naudu vajag ceļa remontam un tirgoja biļetes, kurām vienīgais redzamais datums ir 12. augusts. Tāda kā bērnu spēle ar akcīzes marķējuma atkārtotu uzlīmēšanu.

Pēc minētā Guigo raksta izlasīšanas nesteidzīgi apskatīju fotogrāfijas un pārliecinājos par to, ka kāds tiešām centīgi ar lāpstu pastrādājis. Tomēr savu Tele2 panāca – tie paši cilvji, kuriem grūvīgi šķiet Savējo video klipiņi, novērtēs arī šī gadījuma prikolīgo raksturu. Arī dumpīgajiem jauniešiem šāda akcija varētu kļūt vēl vienu iemeslu pievienoties tiem, kuri ir tik pat “progresīvi” savās darbībās kā viņi paši ālējoties mājas pagalmā.

Vēl brīdī, kad nezināju, ka šo varoņdarbu ir paveikuši Tele2 iedomājos par to, cik lielu lavīnu patiesībā izraisīja tieši Twitter.com, Youtube.com un lielākie blogi. Spēks Web2.0 rīkos ir – to mēs zinām; tagad esam guvuši kārtējo apliecinājumu.

Prieks, ka Mazsalacai ir tikusi šī publicitāte, jo, pat tad, kad aizmirsīsim par Tele2 un lāpstu veikumu, ilgi atcerēsimies faktu un to, kur tas ir noticis. Nedomāju, ka būs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad šai vietai tuvumā kāds noliks kešu, kāds atzīmēs GoogleMaps un gūgles meklēto frāžu sarakstā/rezultātos parādīsies daudz vairāk rezutātu ar vārdu “Mazsalaca meteorite”.

Ko iegūs Tele2? To vēl redzēsim…
Nu, vismaz krimināllietu jamie, iespējams, dabūs

Plašāka galerija – portālos Diena.lv un Apollo.lv

Papildināts 27.10.2009.@12:21 : Tracis, šķiet iznācis godam. Linda Mūrniece un Inga Šteimane ir paziņojušas par nodomiem atteikties no Tele2 pakalpojumiem. Savukārt Ēriks Stendzenieks ir paziņojis, ka mums nevajadzētu otra rīcībā saskatīt sliktumu, ja paši tautu sēdinām vēl lielākā peļķē.

Pāris citāti:

Un, ziniet, svētdien cilvēki pēkšņi sāka smaidīt. Zvanīt cits citam, sūtīt īsziņas, izteikt minējumus, uzdot jautājumus. Aizbrauca un apskatīja pļavu. Grozīja galvas. Teica: „Repšem papildspēki atlidojuši.“

Mīļie žurnālisti! Atcerieties par kaitējumu sabiedrībai nākamo reizi, kad piebāzīsiet savus izdevumus un TV kanālus ar vardarbību, pornogrāfiju un paparacci iemūžinātām slavenību neskūtajām padusēm.

Jūs [žurnālisti] to darāt sava medija reklamēšanas un lasītāju piesaistīšanas labā. Ar precīzi tādiem pašiem motīviem, kādi vada reklāmistus. Jo raugi – vairāk lasītāju, augstāki reitingi, vairāk tās pašas reklāmas jūsu izdevumos. Un es atvainojos – ja kāds izmērītu mūsu abu nopelnus sabiedrības varmākošanā un debilizēšanā, tad mūsu reklāmas būtu bērnu šļupsti pret jūsu realitātes šoviem un kriminālziņām.

Šajā visā man saistošas ir vairākas lietas.
Pirmkārt, valsts pirmo reizi pret privātu biznesu ir izmantojusi parasti privātajām struktūrām piedēvēto izteiksmes formu: “Kāpēc mums ar savu naudu jāmaksā par jūsu izklaidēm?”.
Otrkārt, man patīk Stendzenieka izteikumi, kuros tieši medijiem ir adresēts izteikums, ka žurnālistu veiktie “sociālie eksperimenti” faktiski ir izcili tizli, turklāt ir vērsti nevis uz sabiedrības informēšanu, bet gan uz peļņas palielināšanu. Ņemot vērā, ka pats Stendzenieks ir šajā biznesā, laikam zina, ko saka un pirmo reizi no žurnālistikas jomai pietuvināta cilvēka dzirdu tik tiešu (un, šķiet, patiesu) atklāsmi.
Treškārt, mani mulsina Stendzenieka izteikumi, kas adresēti Mūrniecei par to, cik slikta ir bijusi valsts. Arī par to, ka viņš cer, ka valsts sekos Tele2 piemēram un visiem visu atmaksās. Šie izteikumi mulsina, jo skan jau ierasti un tikpat vienkārši kā ikdienas likstu pārņemtu cilvēku vispārinātie izteicieni. Mulsina arī tāpēc, ka, viņaprāt, visa padarīšana ar Tele2 meteorītu ir kļuvusi par nepareizu paraugprāvu un uzņēmums būtu jāattaisno.
Pieņemu, ka tomēr Stendzenieka viedoklis nepārkliegs valsts sektora pasutos viedokļus un kopējo sacelto ažiotāžu. Tikmēr Alberts.lv lapā jau izskanējis interesants viedoklis – Tele2 akcija ir totāls fail, bet LMT ir iespēja atspēlēties.

Lai vai kā – šajā darba nedēļā radās vajadzība (lasi – dzima ideja) darba vietā izmantot kalendāru, kas kalpotu kā pārskatāms plānošanas rīks. Līdz šim bijām aprobežojušies ar paziņojumiem par darbinieku prombūtni, bet vizualizācija prātā bija jau sen. Domāts, darīts.

Sāku ar Joomla! spraudni GCalendar. To izmantojot atliek vien norādīt attēlojamā kalendāra XML un HTML adresi.
Vienīgais niķis, kas var tikt novērots – ja šādā Joomla! tiek izmantoti vairāki spraudņi, kas izmanto Google Ajax API atslēgas (piemēram, RSS lasītājam, kartēm) un tiek izmantota cita funkcionalitāte no Google, tad var rasties problēmas ar atsevišķu komponentu funkcionalitāti – manā gadījumā RSS modulis (kas rāda ziņas no ārējā resursa un atslēga iegūta no viena Google lietotāja) turpināja strādāt, bet kalendārs (kas piesaistīts citam Google lietotājam) tuprināja pieprasīt autetificēties. Problēma, kā nojaušams, tika atrisināta brīdī, kad visas Google funkcijas tika sasaistītas ar vienu lietotāju.

Ja tiek izmantots privātais kalendārs (ne publisks; tāds, kura ieraksti neuzrādās globālās meklēšanas rezultātos), tad ķiebele ir tieši ar html URLi – to atverot parādīts tiek nevis kalendārs, bet gan autorizēšanās lapa. Problēmu sīkak pacentos iztirzāt Google Calendar forumā – pagaidu risinājums ir; jācer, ka tā ir kāda īslaicīga kļūda, kas ar laiku izzudīs (lai gan atsevišķās Google Calendar pamācībās tiek konkrēti norādīts, ka html URL strādās korekti tikai ar publiskajiem kalendāriem; nezinu, kā man līdz šim tas izdevās ar privāto kalendāru…).

Faktiski jau var iztikt arī bez minētā GCalendar spraudņa – ļoti ērts ir arī Google Embeddable Calendar Helper, kas uzdāvinās gatavu html kodu tālākai izmantošanai. Ar to arī pamatfunkcionalitāte būtu nodrošināta.

Tomēr es, kā jau ierasts, centos pastiepties līdz augstākam plauktiņam – pievienot plānotajā kalendāra lapā papildfunkciju – meklēšanu. Uzreiz gan jāsaka, ka Google Calendars gadījumā strādā meklēšana tikai pēc pilna vārda – notikums ar vārdu “Vecrīga” netiek atrasts, ja meklējot ierakstām “Vecrīg”. Sad, but true. Pašu meklēšanas funkciju grūti atrast nebija – pielāgoju to no Google AJAX APIs Playground atrodamās Calendar API – Full Text Queries piemēra. Atlika vien pievienot vienu ievades lauku, pogu un pielabot piemēra funkciju un rezultāts bija gatavs.
Lai vēl mazliet pielabotu, piemērā pievienoju arī dinamiskās <div> izmaiņas (ja neko meklēšanā neatrod, tad atvēlētais lauks saraujas, ja atrod, tad paliek lielāks).

Diemžēl Joomla! vidē kods īsti nestrādāja – meklēšanas rezultāti tika atvērti vēlreiz ielādējot lapu, nevis dinamiski. Anyway, kods tika uztapināts, tāpēc savai turpmākai lietošanai publicēju to te. Cerams, ka kādam citam arī noderēs.
Bai ze vei, onkulis ir izveidojis kalendāru, kurā apskatāmi visi Latvijas interneta publiskie pasākumi. Intereses pēc ir vērts papētīt

<!–
copyright (c) 2009 Google inc.

You are free to copy and use this sample.
License can be found here: http://code.google.com/apis/ajaxsearch/faq/#license
–>

<!DOCTYPE html PUBLIC “-//W3C//DTD XHTML 1.0 Strict//EN” “http://www.w3.org/TR/xhtml1/DTD/xhtml1-strict.dtd”>
<html xmlns=”http://www.w3.org/1999/xhtml”>
<head>
<meta http-equiv=”content-type” content=”text/html; charset=utf-8″/>
<title>Calendar Data API Sample</title>
<script src=”http://www.google.com/jsapi” type=”text/javascript”></script>
<script type=”text/javascript”>
google.load(“gdata”, “1.x”, { packages : ["calendar"] });
</script>
<script type=”text/javascript”>

function _run(Text, form) {
/*
* Retrieve events with full text query
*/
// Obtain a reference to the ‘content’ div
var content = document.getElementById(‘content’);

// Create the calendar service object
var calendarService =
new google.gdata.calendar.CalendarService(‘com.appspot.interactivesampler’);

// The “public/full” feed is used to retrieve events from the named public
// calendar with full projection.
var feedUri = ‘ ‘; Te ir kalendāra adrese (xml)

// Full text query for this string
var searchText = Text ;

// Create a CalendarEventQuery, and specify that this query is
// applied toward the “private/full” feed
var query = new google.gdata.calendar.CalendarEventQuery(feedUri);

// Set the query with the query text
query.setFullTextQuery(searchText);

// The callback method that will be called when getEventsFeed() returns feed data
var callback = function(root) {

// Obtain the array of mateched CalendarEventEntry
var eventEntries = root.feed.getEntries();

// Output the query we’re using
var html  = ‘<p><strong>Jūs meklējāt:</strong> ‘ + searchText + ‘</p>’;

// If there is matches for the full text query
if (eventEntries.length > 0) {
html += ‘<ul>’;
for (var i = 0; i < eventEntries.length; i++) {
var event = eventEntries[i];
// Print the event title of the matches
html += ‘<li><b><a href=”‘+event.getLink().getHref()+’”>’+ event.getTitle().getText() + ‘</b></a><br />’+event.getContent().getText()+’</li>”;
}
html += ‘</ul>’;
document.getElementById(“content”).style.height = 380+”px”;
} else {
// No match is found for the full text query
html += ‘<p>Nekas netika atrasts!</p>’;
document.getElementById(“content”).style.height = 70+”px”;
}

// Output HTML and clear ‘Loading…’ message
content.innerHTML = html;
};

// Error handler to be invoked when getEventsFeed() produces an error
var handleError = function(error) {
content.innerHTML = ‘<pre>’ + error + ‘</pre>’;
};

// Submit the request using the calendar service object.  Notice the
// CalendarEventQuery object is passed in place of the feed URI
calendarService.getEventsFeed(query, callback, handleError);

}
// google.setOnLoadCallback(_run); Šī funkcija uzreiz pie lapas ielādes izmet pirmos rezultātus. Mūsu gadījumā to nevajag.
</script>
</head>
<body style=”font-family: Arial;border: 0 none;”>
<form>
<input type=”text” name=”searchText” onkeydown=”if (event.keyCode == 13) document.getElementById(‘btnSearch’).focus() “/>

<input type=’button’ id=”btnSearch” onclick=’_run(this.form.searchText.value, form)’ value=’Meklēt’/>
</form>
<div id=”content” style=”width:100%;height:10px”>…</div>
<iframe>te kalendāra kods</iframe>

</body>
</html>

Ainiņas, lai gan ar citām dekorācijām un vidi, manā lielajā pilsētā es uzburtu līdzīgi. Tikai te vietējie veikali pārdod un tiražē informāciju, tāpēc pie tiem pulcējas lauži. Tiesa gan, virtuāli. Pulcējas un runā, diskutē, smejas, risina problēmas, meklē atbildes un līdzīgi kā tantes bezspēkā par šodienas situāciju valstī (bet virtuāli) nopūšas.
Tomēr tā galvenā atšķirība ir fakts, ka liela daļa izvēlas palikt anonīmi. Iespējams, ka anonimitāte internetā arī nav mīts, tomēr šo klaču tarbu (e-vidē vai realitātē, bet tādi ik pa brīdim esam mēs visi) izteikumi nodod. Bet par to vēlāk.

Šie komentāri pārsvarā plūst kā upes pēc lietavām pie amizantām ziņām un jaunumiem, kas skar sabiedrības krējumu. Pie amizantajām ziņām komentāru atmosfēra parasti ir baudāma un gadās tikai rets darvas piliens, kuru iesaistītā publika organiski nepieņem (salīdzinājumam – tirgus sievu sarunā par ļauno valdību pacenties pastāstīt par Latvijas veiksmīgo fiskālo politiku – tas ir vairāk kā tikai divas atšķirīgas galaktikas).
Pie sabiedrības krējuma ziņām parasti komentāri izstaro negācijas un to ir aptvērusi liela daļa lasītāju. No vienas puses, cilvēki pat neizvēlas tos lasīt vai izteikties, tomēr ziņkāres dzīti tajos ieskatās tāpat kā ieklausās tantiņu sarunā autobusā. Tikai reti, pat marginālos gadījumos šādos komentāros var manīt “cilveka no ielas” domas. Tomēr te, savukārt, tās organiski nepieņem regulārie rakstītāji, kuri a priori visus ir iedalījuši līdzīgi domājošos un pretiniekos. Diemžēl šie čaklie sekotāji, rakstītāji un domātāji nenojauš, ka patiesībā jau sen ir sašaurinājuši savu aktīvistu loku, pazīst viens otru kā vecu sētas suni un ir anonīmi tikai brīdī, kad sacer kārtējo lietotājvārdu.

Pirms man kāds oponētu, es ieteiktu novērtēt situāciju pirms un pēc 6. jūnija vēlēšanām – pirms tam daudziem bija izdevīgi teikt un izteikties; noteikti lasīt un izteikt savu viedokli bija svarīgi arī aktīvajiem līdzpilsoņiem. Pēc vēlēšanām šī aktivitāte ir zudusi, jo ikdienā cilvēkam ziņa ir informācija pārdomām, nevis iespēja nomelnot vai celt debesīs. Lieki bilst, ka komentāru skaits pie sabiedrības krējuma ziņām ir krietni vien kritis. Savukārt komentāri par tēmu “večiņa izsauca policiju, jo divi jaunieši uz soliņa maigojās” ir populāra vēl aizvien. Zinu, ka pats iepriekš rakstīju, ka esam novesti līdz kliņķim, tomēr šo apgalvojumu nevajadzētu attiecināt uz visām situācijām – kamēr elpojam, mēs domājam. Kamēr domājam, mēs prioritizējam lietas un šajā prioritāšu sarakstā ziņas par amatpersonas kabatas papildinājumu ir tikai lasāmas sensācijas, ne komentāru vērtas. Tieši tāpēc es aizdomājos par šiem rakstītājiem pie kārtējā raksta par pilsētas domes ozīcijas vai opozīcijas darbiem un nedarbiem.

Vairāk gan es viļāju domu par to, kāpēc šie rakstītāji raksta tieši šādās manierēs – ar pliekaniem vārdiem, ar naidu, ar izacinošiem izteicieniem un negatīviem mājieniem. To visu izlasot jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka rakstītājs nav stāvējis maliņā brīdī, kad ir notikušas politiskas cīņas. Gan zināšanas, gan spriedelējumi un baumas, ko paši rakstītāji jau izsaka kā zināmu patiesību, faktiski norāda uz to, cik tuvi visiem šiem notikumiem viņi patiesībā ir.

Bet tad kāpēc es apgalvoju, ka arī šī lielā pilsēta ir maza? Tāpēc, ka te emocijas ir tās pašas, cilvēku domas un vārdi – līdzīgi, tikai pārnesti uz citu saziņas platformu. Sķiet tieši politisko motīvu vadīti viņi izbauda anonimitāti. Tomēr, no otras puses, viņi izmanto šo anonimitāti, lai turpinātu smaidīt un netiktu izsmieti par pretrunīgo rīcību dažādās vietās. Vienkāršiem vārdiem sakot – jo dziļāk demokrātijā grimstam un jo modernāki kļūstam, jo viltotākas kļūst mūsu emocijas. Diemžēl.

Pirmais vērtīgais stāsts – par čivinātavas, draugošanas un blogošanas portālu krīzi vel 7. augustā. Laikā, kad plašāka sabiedrība atcerējās Krievijas-Gruzijas kara gadadienu, nezināmi ļaundari veica virkņu uzbrukumu socialājiem tīkliem, paralizējot twitter.com, sagandējot Facebook, aplaužot LiveJournal un pat slaveno YouTube. Vismaz tobrīd man tas tiešu kaitējumu neradīja, tomēr interesanta izrādījās turpmākā situācijas izpēte – visus augstākminētos portālus par savu uzbrukumu bija izvēlējušās krievu marionetes, ar nolūku apklusināt nevēlamo cilvēku no Suhumi Gruzijā. Šķiet, ka lielvalstij kārtējo reizi izdevās nodemonstrēt savu muskuli un atkāroti pacelt gaismiņā gadījumus, kad Igaunijā no hakeru uzbrukuma cieta valdības mājaslapas – tas notika brīdī, kad tika izlemts no Tallinas centra izvākt pēckara relikviju. Vismaz pirmajā brīdī, kad virknēju galvā visus šos notikumus, gribējās pajautāt kā dezodoranta reklāmā – “How fa* will you go?”.

Savukārt tepat Latvijā viss bija bez izmaiņām. Publiski tika paziņots par to, ka reklāmas tirgus Latvijā ir turpinājis sarukt un, kā kādā publikācijās NRA tika asprātīgi atzīmēts, trekno gadu reklāmas orģijas ir beigušās. Tomēr vidusmēra interneta lietotājs priecāties vēl nevarētu, jo tieši virtuālā vide ir tā, kurā reklāmas apjomi ir sarukuši nosacīti vismazāk – “tikai” par 24 procentiem.
Tāpat mārketinga sakarā šonedēļ atradu visai zīmīgu ierakstu kādā emuārā – autors visai asi apgalvo, ka LMT reklāmu kvalitāte grimst un kā iemeslu min iespējamību, ka šim uzņēmumam reklāmas kampaņas jau kādu laiciņu veido uzņēmums, kas iepriekš sadarbojies ar konkurentu – Tele2. Interesanti novērojumi, patiesi. Tomēr mani vairāk uzmanīgu darīja fakts, ka pēdējās LMT reklāmas (piem., uzticams ūsains lauku onka, kas stāsta par zonas pārklājumu) faktiski ir 2006. gada Apple reklāmu atkārtojumi. Tiesa gan, Apple ir krietni porgresējis kopš tā laika un šobrīd šādas reklāmas šim uzņēmumam jau ir krietni vien foršākas. Žēl, ka Latvijā visu kopējam, turklāt ar tādu novēlošanos.

Tomēr man visnegatīvākā ziņa šonedēļ bija par to, ka augsta ranga muitnieku, kurš tika apsūdzēts kukuļņemšanā, tomēr amatā atjaunos. Lai nu paliek tas amats, bet jamais ir iegrozījies vēl no valsts kompensāciju palūgt par morālo kaitējumu, ko viņam nodarījusi valsts un izmeklēšana. Kārtējo reizi valsts, amatpersonas, atbildīgās iestādes – vainojiet kuru gribat – ir izrādījušies vientieši, kuri ļaujas noticēt, ka muitnieks, sarunā pieminot “septiņus sotakus”, noteikti ir runājis par bildēm diskā, nevis naudu. Neko darīt – šo valsti ne pirmo reizi paņem un uzmet. Tīri vai jābrīnās, ka valsti mēneša laikā ir gatavi pamest tikai 40 ārsti (nemaz nerunāot par citu jomu cilvēkiem). Lai gan, no otras puses – valsts ir dāsna – esam gatavi runāt par morālajām kompensācijām pat laikos, kad katru nedēļu ar lepnumu paziņojam par kādu no “pēdējiem” samazinājumiem.

Tuvāk reālajai pasaulei – esmu iedzīvojies skaistā zilumā zem labās acs. Negadījums ar velo kārtējo reizi lika pārdomāt divas lietas: 1) gājēji ir visneparedzamākie un neizskaidrojamākie satiksmes dalībnieki, 2)velobraucējiem liek respektēt gājēju celiņus, bet velo celiņi ir mīts.

Lai vai kā, apkārt ir ne tikai negācijas. Šīs nedēļas laikā vairāk nekā jebkad iepriekš esmu sapratis, ka Latvijas blogus ir vērts pārlapot – daudz noderīgas informācijas atrodu, k citādi būtu palaidis gar ausīm. Labākais ir tas, ka šie blogi raisa domāšanu un idejas.

Programma veidota Borland Delphi vidē, izmantojot kopā savāktas idejas un koda daļas. Programmas izmērs ir ap 500Kb. Darbības princips – atveram programmu un piespiežam pogu “Atjaunot” – tiks izveidots saraksts ar pieejamo proxy serveru adresēm. Atliek vien izvēlēties kādu no adresēm un piespiest pogu “Aiziet” (ja kāda no adresēm neiet vai gribam izvēlēties citu, atliek vien atkal nospiest pogu “Aiziet”). Lielākā programmas logā tiks atvērta pieprasītā lapa – web proxy lapa. Parasti šādas lapas ir strukturētas līdzīgi – tajās ir krietna gūzma reklāmu, bet kaut kur pa vidu ir pieejama forma, kurā jāieraksta vēlamā adrese un jāpiespiež poga “Go”, “Surf”, “Enter” utml.

Diemžēl dažas lapas var tikt attēlotas nekorekti, var nedarboties atsevišķas funkcijas. Uzklikšķinot ar peles labo pogu lapā atvērsies Internet Explorer izvēlne.

Lūgums par kļūdām vai web proxy lapām (neeksistējošām vai jaunām) ziņot šeit, komentāros.

Lejupielādēt programmu Proxy Toolbox (ver. 1.0)

Piektdien pārvietojoties pa iestādēm un lielveikaliem aizdomājos par to, cik tad naudas sadeg spuldzītēs. It kā jau nav daudz, pat, ja mājās ieskrūvējam vienu deviņdesmitnieci, tomēr,kā izrādās, ilgākā laika posmā krietna summa var izveidoties.
Bet tad es padomāju soli tālāk – cik liela ietaupīšana sanāk, ja vienā brīdī šīs lampas nomaina uz ekonmiskajām spuldzēm. Faktiski jautājums bija par to, cik ilgā laikā šādas spuldzes sevi atpelna. Ta nu tapa mans trešais kalkulators. Lietojiet un domājiet.
Ak, jā – tipiskā atruna – kalkulatoram ir tikai informatīvs raksturs. JavaScript koda kopēšanas vai tālākas izmantošanas gadījumā atsauce obligāta.
Kalkulators pieejams te: http://fishkas.observations.lv/spuldzes.html

Nelielam kopskatam varu vien bilst, ka kursos nebiju kā klausītājs, bet savā ziņā līdzdarbojos to norisē. Kursu temats – darbs ar datubāzu programmu. Pamatā programmai visiem plašāk zināmais MS Access; arī darbības principi un funkcijas līdzīgas tur redzētajam. Problēma, kā jau tas mēdz būt ar iepirktu produktu (šajā gadījumā – ar programmu) – nav latviskots un visur pakļaujas MS Windows videi. Lieki bilst, ka vismaz daļa programmas nemaz tik viegli lativskojama nebūtu. Turklāt to neļaujot spiedīgie finanšu apstākļi. Tāpēc arī darbs notiek ar programmu nīstajā/mīletajā angļu valodā.

Nevajadzēja ilgu laiku, lai pamanītu, ka dažiem no klātesošajiem pietrūkst tieši valodu zināšanu un elementāru frāžu nezināšana liedz iespēju veiksmīgāk darboties ar doto uzdevumu. Lai arī kā kursu organizatori centās skaidrot atsevišķu vārdu, frāžu vai dialoglogu saturu, svešķermenis ir un paliek svešķermenis. Cilvēku gluži vienkārši neuzrunā nepazīstams vārds un cilvēks automātiski atgrūž jebkādu informāciju, kas saistīta ar konkrēto funkciju programmā.
No personīgās pieredzes zinu, ka cilvēkam bez jel kādām svešvalodas zināšanām ir grūti uztvert vai viņam izskaidrot atsevišķus sīkumus datora ekrānā. Pirmkārt jau tāpēc, ka pašam asinīs ir tieksme pateikt vārdu angļu valodā pareizi nevis izrunāt to tā, kā tas rakstīts (ei nu pamēģini saproti, kas tiek domāts, ja tev tīri angliski pasaka “Atver Viewing Options – tur pat pirmo burtu neuzminēsi). Otra problēma (kas īpaši attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem) – nav tik izteikta vizuālā iegaumēšana un cilvēks cenšas saskatīt saprotamu tekstuālo informāciju, nevis atpazīstamu ikonu vai pogu – tās gluži vienkārši aizmirstas vai sajūk vienā ķīselī. Treškārt, daudziem gluži vienkārši nav izveidojusies tāda domāšana, tāpēc dators tie saukts par stulbu un tiek apgalvots, ka nepieciešamās iespējas vai nu nepastāv vai arī ir labi paslēptas; sliktākajā gadījumā tiek apgalvots, ka jebkāda modernizācija darbu neatvieglos.

Un te nu arī ir tā otrā problēma – tehnoloģiju nepārzināšana kopumā. Cilvēks nevar strādāt ar specifisku datorprogrammu, ja ir vājas zināšanas par kaut vai to pašu jokaino MS Windows. Tāpēc jau netrūkst cilvēku, kas izgriež krūti un strādā programmā līdz pirmajam kļūdas paziņojumam – tad sākas panika un pilnīgi nejēdzīga tausiņu kombināciju spaidīšana vai drudžaina un nejauša dialoglogu pogu klikšķināšana. Zinu, ka ir daļa, kas nespēs apgūt šo prasmi strādāt ar modernajām tehnoloģijām; šiem cilvēkiem mums jāspēj palīdzēt un jo uzmanīgi jāieklausās stāstītajā, jo viņu pieredze izdzīvos tikai mutvārdu tradīcijas dēļ. Tomēr ir citi, kuri uzskata, ka dators ir greznuma priekšmets vai arī putekļu kolektors. Ir pieredzēti pat gadījumi, kad dators darba vietā ir ieslēgts, bet tālāk par Login sadaļu darbinieks nav ticis – gluži vienkārši to nemāk. Tomēr dīvainākais ir tas, ka cilvēks nemaz necenšas. Dažs zin, kā atvērt Solitaire, teksta redaktoru vai inbox punkts elvē, bet tajā pašā laikā tabulu veidošana, gūgla tantes lietošana un sistēmas paziņojums par zemu baterijas līmeni raisa histēriju, neziņas pilnu seju vai pārsteigumu.

Mēs nezinām, negribam vai arī neprotam apzināties iespējas. Bieži vien kāda brīdī iestrēgstam un paliekam pie ierastā, jo tā ir ērtāk. Ir ērtāk palūgt otram izveidot skaistu diagrammu un saņemt rezultātu, nevis pašam mazliet iesvīst. Dažs teiks, ka tāpat ar datoru darbojas reti. Bet kā būtu, ja definētu savas vajadzības, saprastu datora iespējas un savu varēšanu – vai tādā gadījumā neatrastos vēl kas tāds, ko līdz šim bijām darījuši tikai ar pildspalvu rokās? Vai tiešām ir vieglāk atrast pie kaimiņa kalkulatoru, nevis to atvērt izmatojot Run-calc-OK ? Vai tiešām ir vieglāk izdrukāt vai veidot žurnālu papīra formātā nevis izveidot pārskatāmu datubāzi, teksta failu, ko jebkurā brīdī var pielāgot situācijai?

Vismaz pēc šo kursu apmeklējuma man jāsecina, ka bieži pietrūkst vēlmes izzināt. Leonardo da Vinči būtu jāapbrīno par viņa velmi izzināt nevis tikai tāpēc vien, ka viņš ir atstājis desmitiem ideju izgudrojumiem. Rezultāts ir svarīgs tikai tādā gadījumā, ja tas rosina uz tālāku rīcību. Izzinot lietu dabu, arī domāšanai pavērsies plašāki horizonti.

Darīt protam visi, bet izfunktierēt – to ir jāgrib.

Tāpēc pacentīšos atbildēt uz paša uzdoto jautājumu īsi. Jebkurš samērā īsā brīdī var kļūt par modernās pasaules analfabētu. Līdzīgi kā citviet un citās situācijās, ir cilvēki, kuri mums var sniegt palīdzīgu roku, bet kamēr vien paši negribēsim (jebšu gribēsim palikt pie ierastajām vērtībām), prātiņš bagātāks mājās nepārnāks.

Problēma (to es nojautu) slēpjas .htaccess failā, kurā tiek pierakstīti visi noteikumi permalinku uzturēšanai. Tas, ko es nezināju – kā panākt, lai to vienu atsevišķo adresi atverot tomēr notiktu pārsūtīšana uz citu adresi. Mazliet paeksperimentējot nonācu pie risinājuma.

.htaccess fails, ja izmantojam wordpress, izskatās apmēram tā:

RewriteEngine on
# BEGIN WordPress

RewriteEngine On
RewriteBase /
RewriteCond %{REQUEST_FILENAME} !-f
RewriteCond %{REQUEST_FILENAME} !-d
RewriteRule . /index.php [L]

# END WordPress

Mazliet paspēlējoties ar šo failu atklāju, ka nepieciešams pievienot sādas rindas:

RewriteCond %{HTTP_HOST} ^blog.observations.lv$ [OR]
RewriteCond %{HTTP_HOST} ^www.blog.observations.lv$
RewriteRule ^pasts$ “http\:\/\/webmail\.observations\.lv\/horde\/index\.php” [R=301,L]

Loģiski, bet fakts, ka šīs rindiņas jāieliek uzreiz aiz “RewriteBase /”.

Ekh… kārtējo reizi jādomā, vai izvēlējos pareizo profesiju un vai nevajadzētu kādu grāmatu izlasīt. Ne daiļliteratūru.

Sākumā nezin kāpēc nospriedu, ka vaina ir izvēlētajā tēmā un gūglēju tajā virzienā; lieki bilst, ka viss izrādījās velti. Lietas būtība izrādījās vienkārša – teksta redaktorā dubultās pēdiņas ir normālas, bet ierakstā redzamas mazliet citādākas (ascii kodējumā – sākuma pēdiņas kā #147 vai #8220, bet noslēdzošās – kā #148 vai #8221 (visiem cipariem priekšā tiek kabināts vēl & , bet beigās semikols)). Arī apostrofs tiek pārveidots – kā #145 vai #146.
Update: apostrofs vietām tiek pārveidots kā #8216

Tomēr tad nejauši nāca atklāsme, ka WordPress sirdī ir iestrādātas funkcijas, kas paredz pārveidot tik ierastā izskata pēdiņas par skaistākiem radījumiem. Tā nu nācās atvērt failu wp-includes/formatting.php, atrast attiecīgos ciparus un nomainīt tā, lai turpmāk dubultās pēdiņas parāda ar #34, bet apostrofu – ar #39.

Kā vienmēr – viss ģeniāls izrādījies vienkāršs. Tikai ceļš, ko nostaigā līdz šādai atklāsmei ir tāds sarežģīts…