Sākumā viss šķita “piece of cake”, bet tad Delmi vēl palūdza 2 rekomendācijas un vēlējās satikties. Vienbrīd gribējās visu nolikt pie malas, bet slinkums šoreiz palika zaudētājos. Bišķiņ nācās iespringt; bet doma, ka profesionāls fotogrāfs, iespējams, pēc tam iedos arī rekomendācijas vēstuli, uzrunāja.

Pati foto sesijas ideja – parādīt sieviešu slepenos sapņus, iemūžinot tos kā mirkļus fotogrāfijā. Informāciju plašāk par projektu var atrast te un te. Pats Delmi darbu dara bez maksas, samērā filozofisku ideju vadīts; sievietes ar savu finansējumu nosedz vien fotogrāfiju drukas izmaksas.

Kā jau minēju – tuvojoties šai dienai, aizvien biežāk domāju par to, ko Delmi sagaida no manis kā no asistenta. Situāciju sarežģīja fakts, ka fotogrāfs visu nedēļu bija aizņemts, satikšanās iepriekš neizdevās un uz e-pastiem saņēmu vien daļējas atbildes.

Tomēr pati foto sesija noritēja bez īpašiem pārsteigumiem. Iespējams, ka pat pārāk ierasti un parasti – kultūras nama zāle, četras zibspuldzes rindā, Canon fotoaparāts Delmi rokās (fotogīkiem – viņš pārsvarā izmantoja Canon 70-200mm f2,8) un katrai sievietei (kopā 18) tiek veltītas apmēram 10 minūtes. Dažas sievietes bija izvēlējušās savā ziņā monumentālus sapņus (cita profesija, cita loma dzīvē), bet citas – emocionālas izteiksmes pilnus sapņus (mūza, sapņu tēls, ceļojums). Kopumā šodien “nostrādāju” no 9:30 līdz 17:00 (tīrais foto sesijas laiks – no 12:00 līdz 16:00).

Dažāda bija arī sieviešu varēšana (un vēlēšanās?) iejusties un atbrīvoties kameras priekšā. Dažas sprēgāja kā uguns, citas īsti nezināja kā rīkoties, lai gan tieši apmulsums un vienkāršība piederējās lomai, savukārt citas pats fotogrāfs detalizēti koriģēja.

Kāda bija mana loma – visu dienu pavadīju pie video kameras, jo Delmi izdomāja pilnīgi visu procesu iemūžināt arī video. Apsolīja, ka pēc nedēļas tiksimies un tad viņš dalīsies savās pārdomās par foto sesijas iznākumu.Jāatzīst, ka tā īsti to nebiju visu iedomājies, tomēr arī šāda pieredze nāca par labu.

Tāda nu ir mana pirmā asistenta pieredze – patiesi varēju vien vērot un pats apsmadzeņot domas par to, kā parādīt sapni, kā strādāt ar sievietēm un to, kāda jēga ir atspoguļot sapni.

Tagad, kad sēžu mājās un atpūšos no “smagās” dienas, vēl un vēl attinu domās to, kā viņš strādāja un to, ko viņš darīja. Klāt tam pielieku redzētās fotogrāfijas no iepriekšējās foto sesijas projekta “Women and their secret dreams” ietvaros (noteikti turpmākie papildinājumi būs arī te).

Pirmkārt, ko gan arī pats fotogrāfs uzsvēra – tā nav modes foto sesija. Es šim izteikumam vel pievienotu domu, ka tas ir tā mirkļa atspoguļojums, kas parāda emocijas un sievieti. Kā jau jebkura fotogrāfija, arī šī sevī ietvers vien pašai sievietei zināmas izjūtas, vēlmes un domas. Ietvertās emocijas fotogrāfijā ir pievienotā vērtība pašai sievietei. Savukārt vērotājam šī vērtība nebūs pamanāma līdz brīdim, kamēr kādā no fotogrāfijām nesaskatīs savu sapni. Iespējams, ka doma būs grūtāk uztverama redzot izstādi no vienas foto sesijas, kurā sievietes būs tik dažādas, bet fons – tik vienāds (jau pieminētā Jelgavas kultūras nama mazā zāle). Saka, ka fotogrāfijas dvēsele slēpjas vienkāršībā, tomēr reizēm gribas dažādību; tomēr par to, vai uz viena fona fotografēti cilvēki piešķirs izstādei pietiekamu dažādību – tas laikam ir fotogrāfa un modeļa kopdarbs.

Par pašu ideju fotografēt sapņus – tā pamatdoma noteikti vien jau atraisa – kā mazam bērnam atkal ir iespēja pasapņot un parādīt to, ko sirds vēlas. Vienkārši, vai ne? Cits stāsts ir par to, kā šis sapnis pēc tam tiks pasniegts fotogrāfijā. Ja tas ir vien tēls ar parakstu par sapni, tad iespējams šī fotogrāfija uzrunās vien autoru, pašu sievieti un līdzīgi domājošos; lai gan – sapņi taču ir tik dažādi un unikāli. Tāpēc bija interesanti ieraudzīt, ka atsevišķām iepriekšējas foto sesijas fotogrāfijām līdzās ar aprakstu par sapni parādījās arī “paldies” vārdi par iespēju šo sapni uz brīdi izdzīvot. Manuprāt, tieši tas fotogrāfijai piešķir daudz lielāku vērtību un emocionalitāti pat sveša, bet patiesa skatītāja acīs un jūtās.

Un te nu arī pēdējā filozofiskā pārdoma – cilvēkiem pietrūkst iespēju sevi parādīt un sajust, lai viņiem kāds pievērš uzmanību, izceļ viņus  un ļauj viņiem ko jaunu piedzīvot.  Daudzām šīm sievietēm noteikti pietika ar to vien, ka viņām bija iespēja uzvilkt citu tērpu, izbaudīt foto sesijas mirkli un būt sabiedrībā.  Nezinu, vai tā ir latviešu rakstura iezīme, vai arī vecuma vai dzimuma domāšanas ievirze…
Žēl tikai, ka piedzīvotās emocijas pēc foto sesijas visbiežāk izpaužam kā tūlītējas čalas un tādējādi izrādām necieņu pret tiem, kas vēl tikai to mirkli kameras priekšā izdzīvos. Līdzīgi kā eksāmena dienā: pirms tam – satraukums, klusums un pieklusinātas, bet draudzīgas sarunas, bet pēc tam – skaļi smiekli, ierastā dzīve un ikdienišķās rūpes.

Pašās beigās Delmi arī mums – asistentiem – pajautāja par sapņiem. Apstulbu, bet savam darba stilam raksturīgi ļoti vispārīgi un reizē izvairīgi uz jautājumu atbildēju – sapņoju darīt darbu, kas ir saistīts ar valodām, ceļošanu un fotografēšanu (neatkarīgi no tā, kādā salikumā – vai viens no minētājiem būtu darbs vai tikai hobijs). Vēlāk gan klusumā pārdomāju un konstatēju, ka vienkārši gribu darīt to, kas patīk, neatkarīgi no vietas, kur atrastos. Gribu darīt to, ko vēlos, tomēr vēlos, lai nākotnē katra diena nebūtu vien kārtējais elpas vilciens.

Te nu tās ir (drudžaini centos pierakstīt pēdējā nodarbībā):

• Starta laukums pie domas par gribu noved pie tiešas pasivitātes.
• Gribēšana ar varu noved pie pretēja efekta.
• Sportists, kas grib būt par olimpisko čempionu, sadeg pirms laika – sadeg pirms starta.
• Doma un iztēle ir vienīgais ceļš uz mērķa piepildīšanu.
• Vienīgais, no kā cilvēkam ir jābaidās, ir bailes.
• Jāpāriet no lietām uz sajūtām.
• Kļūda jebkurā konfliktā ir, ja stresa avotu izaicina uz cīņu.
• Pasaulē ir tikai viens gaismas avots, kas sniedz ilūziju par fotografējamo objektu.
• Māksla ir saskatīt, notvert mirkli, piešķirt darbam noskaņu, auru un daļu sevis.

Samērā īsi un patiesi. Toreiz gan redzēju, ka daži ir neizpratnē, tomēr ik pa brīdim šīs atziņas pārlasot saprotu, ka tieši viens no aspektiem ir pietrūcis brīdī, kad esmu skrējis pakaļ izplānotam foto kadram.

Varbūt arī tās atziņas ir teicis kāds cits un es pierakstot esmu vien kārtējo reizi pārfrāzējis. Tomēr šoreiz nozīme ir saturam un domai.