Vispārināti sakot, mana #15dienas ideja mazliet sagāzās, tomēr droši varu apgalvot, ka tam visam ir iemesli un ne vienmēr ir vērts visu pateikt skaļi, Kaut ko no tā visa gribu paturēt tikai sev un varu vien apgalvot, ka atpakaļ svešumā došos ar bagātīgu izjūtu paleti.
Lasīt…

Pie lietām pierod un tad sāk šķist, ka tās ir pašaprotamas vai vienkārši kļust nepamanāmas. Rīgas pamorāmu esmu redzējis dažādos gada un dienas laikos un mani vienmēr tā ir ir uzrunājusi. Tā, ka gribas paņemt rokās foto kameru un fotografēt vēl un vēl. Iet un braukt kaut kur vēl un vēl un atrast jaunu skatpunktu.
Lasīt…

Šoreiz aizbraukt no savām mājām bija mazliet vieglāk. Tikai mazliet un tikai tāpēc, ka jau vienreiz esmu atgriezies un tikai tāpēc, ka pagaidām varu pabarot sevi ar domu, ka šobrīd aizbraucu tāpat kā kādreiz uz Rīgu – uz kādu laiciņu.
Lasīt…

Kad pagājušajā gadā pirmo reizi izbraucu jūrā zivju tīklus izmest, pamanīju, kā pieredzes bagāts vīrs atceras vietu, kurp vēlāk būs jābrauc pakaļ tīklus ārā vilkt. It kā gaužām vienkārši – atrodi orientieri dabā un nospraud tā pozīciju attiecībā pret citu orientieri. Šodien, vēl aizvien pedāļojot apkārt (es patentēšu šo izteikumu!) apjautu, ka līdzīgi laikā cenšos atzīmēt lietas, vietas, domas un darbus.
Lasīt…

Pēdējā laikā dzirdu daudzus stāstus par prom aizbraukušajiem. Daudzi no šiem stāstiem nav glaimojoši divu iemeslu dēļ – vai nu tāpēc, ka cilvēks negrasās braukt atpakaļ, vai arī tāpēc, ka turp aizbraucis darīt melno darbu. Un tā nu šodien viens lādzīgs kaimiņu onka pateica – redz, vēl kāds no vietējiem auzbraucis prom siena “tačkas” valkāt tāpat kā darīja pirms tam šeit.
Lasīt…

Tiem, kas reiz studējuši lielpilsētu augstskolās, bet uzauguši laukos, būs pazīstamas izjūtas, kad svētdien jāpošas ceļam. Man parasti tas apzīmēja mazliet skumjas par to, ka uz kādu laiku jāatvadās no vienas vietas, bet priecēja iespējas, kas paveras otrā vietā. Un ne vienmēr iespējas jāsaista ar lielpilsētu un skumjas par mājām ar dzimto vietu. Var būt arī otrādi…
Lasīt…

Manas 15 dienas turpinās un turpinās arī pārdomu un novērojumu birums. Tiesa, pagaidām neesmu atskārtis neko revolucionāru vai tādu, ko ikviens no mums nebūtu jau dzirdējis vismaz vienreiz.
Lasīt…

Ja tev nepatīk garas sarunas svaigā gaisā, tad uzmanies no manis Pēc visiem strādājošo cilvēku kanoniem piektdiena ir pirts nakts, kad var vērot saulrietu, sist odus un daudz runāt; varbūt pat dažs teiktu “pļerkstēt”. Un aizfilosofējos es līdz sarunai par to, vai ir iespējams mīlēt šo zemi un neciest šo valsti.
Lasīt…

Pirmā pilnā diena mājās aizvadīta un apņemšanās paliek spēkā – pierakstīt šajās 15 dienās pieredzēto. Lai gan dienu lielā mērā aizēno šis tas dziļi personisks un subjektīvs, jau pamanu šo to, kas iepriekš, iespējams, šķita pašsaprotams.
Lasīt…

Šodien ir 29.06. un kaut kur tālumā ir 13.07. – divi datumi, kuriem viducī ir manas 15 dienas atkal Latvijā. Prom ir būts gandrīz 10 mēnešus un ik brīdi pārdomājot mājās braukšanu radās doma katru dienu piefiksēt to, ko pamanīšu. Droši vien daudzas lietas būs kaut kas ierasts, bet tomēr skatījums uz tām varētu būt cits, ņemot vērā samērā ilgo prombūtni; nu gluži kā stāstos par latvieti, kuram atkal garšo rupjmaize.
Lasīt…