Pēc stundas es iesēdīšos taksometrā, kas mani par pārsteidzoši uzskrūvētu cenu aizvedīs līdz vietai, kuru vismaz turpmākās 365 dienas saukšu par mājām. Taksometra vadītājs būs dikti runīgs un pastāstīs man gan par lietuviešiem, kuri naktīs piestrādā ar taksometriem, bet pa dienām tulko tiesās. Viņš man arī stāstīs, ka IT joma Īrijā panīkst. Bet tad, kad es atbildēšu uz viņa jautājumiem, es noteikti izklausīšos kā paliels muļķis, kurš atpēries uz nekurieni.
Tā pirms gada es iepazinos ar šo zemi.

Es sev nesaku, ka ir pagājušas 365 dienas. Es saku, ka ir pagājis viens gads. Nerunāju par dienām, jo tas būtu reizē daudz un maz. Nerunāju, jo melotu, ja teiktu, ka katra no tām ir izdzīvota un ir atmiņu vērta. Savukārt teikt, ka prom esmu vienu gadu – tas iederas. Ražas laiks, vai zinies – iespēja nosvērt kartupeļu maisus un padomāt par to, kas noticis.

Es vēl aizvien uzskatu, ka pērties prom mirkļa pārdomu dēļ ir stulbi. Es vēl aizvien uzskatu, ka tas viss ir ļoti jāpārdomā un jāizrunā. Turklāt ne tikai ar sevi.
Es turpinu apgalvot, ka arī šeit nevienu nesagaida ar fanfarām. Es turpinu ticēt, ka reiz varēšu atgriezties.

Bet šovakar nolēmu patīt laiku atpakaļ, lai piefiksētu visu to, kas noticis.

Atbraucot šurp es ilgu laiku muļķīgi ticēju, ka mana 5 gadu darba pieredze kādam būs ļoti vajadzīga. Es turpināju ticēt, ka manas uzkrātās prasmes (lasi – hobiji) ir noderīgas lietas. Varbūt to var arī saukt par darbu, bet pirmos trīs mēnešus es ik pārdienas uzvilku uzvalku (vai vismaz piedienīgas bikses) un devos uz kādu tiesas namu, kur taisnības priekšā stājās kāds kārtējais tautietis, kurš bija gribējis draudzēties ar pudeli un auto vienā vakarā, kurš braucis ar auto bez dokumentiem, kurš nav zinājis kādu vietējo noteikumu vai izdarījis kādu pārkāpumu. Reizumis nosēdeju tiesā, lai tulkotu 5 minūtes vai netulkotu vispār. Un tā nedēļā vienu līdz divas reizes man bija iespēja redzēt arī tiesas namus provincēs.
Ātri tapa skaidrs, ka tulki šeit ir vajadzīgi, bet visa uzņēmjedarbības atmosfēra tevi – tulku padara par mazu zobratu, kurš vajadzīgs ir, bet pārsvarā – tikai pēc izsaukuma.

Pirms saņēmu pirmo uzaicinājumu uz darba interviju, es biju izsūtījis apmēram 250 pieteikumus. Katram no tiem biju centies piemērot arī pieteikuma vēstuli. Savu CV pieslīpēju ik nedēļu – pievienojot un izvācot pat dažus vārdus – mācījos no darba sludinājumu valodas.

Brīdī, kad devos uz pirmo interviju, es pat īsti nezināju, kādam amatam piesakos. Sapratu, ka ir kaut kas no sērijas “tehniskais atbalsts IT jomā”. Pārbaudes testi un intervija šķita pliekana un (pats brīnos) tajā samērā tieši biju paziņojis, ka, ja vien neredzēšu izaugsmes iespējas 6 mēnešu šķērsgriezumā, uzņēmumā ilgāk neuzkavēšos. Manā CV intervētāji bija vien pasvītrojuši manas valodas prasmes un to, ka māku darboties ar mājaslapām.
Zināju, ka pietiecos nestandarta maiņas darbam, bet līdz pēdējam brīdim turpināju cerēt, ka varēs kaut ko pamainīt. Bet nekā. Naktī no 2. janvāra es sāku strādāt nakts maiņā. Mana diena sākās 21:00 ar stundas braucienu autobusā, atbildēm uz telefona zvaniem no 2:00-6:00 un došanos mājup ar diviem autobusiem. Miega laiks bija no 8:20-16:00. Vēl tagad nevaru ciest baltmaizes donas ar tomātiem un gaļas šķēlēm; arī makaroni ar sieru vēl atsit agro brokastu garšu un smaržu 4:30 no rīta.
Un tad mūs visus atlaida. Uzņēmums izdomāja, ka 3 reizes lētāk tas viss izmaksās Filipīnās. Tomēr, lai daļēji pierādītu arī sev, nostrādāju līdz pēdējai dienai, paralēli meklējot citas iespējas. Un iespēja, galu galā, atradās turpat. Tā nu kopš aprīļa es esmu atgriezies pie darba pa dienu.

Jau pēc 20 dienām atvadīšos no šī darba, kurā gandrīz pēdejos 9 mēnešus ik dienu centos ierasties ar velo – 15km vienā virzienā – un ne tikai tāpēc, ka tā bija ātrāk nekā ar autobusu.

Ko īsti es darīju? Esmu centies cilvēkiem dažādi izskaidrot zvēru, ar kuru dienām auklējos. Ir tāda platforma Salesforce.com. Uzņēmumi tajā uztur savus datus – kontaktinformāciju, klientu un pārdošanas datus. Katram uzņēmumam ir savi procesi un atskaišu prasības, un to visu platforma pasniedz; atliek vien pielāgot. Un viņiem bieži kaut kas nesanāk vai nojūk. Tad viņi zvana mums. Sākumā es atbildēju uz telefona zvaniem un spēju risināt vieglākos uzdevumus arī ar e-pasta starpniecību. Tad, kad paaugos, tad manās rokās nonāca smagāki (arī dīvainību radīti) gadījumi, kad cilvēkam bija jāspēj izskaidrot vai pieklājīgi atrunāt. Mans nākamais solis bija darbs ar tiem uzņēmumiem, kuri izvēlējās zvanīt vai lūgt mums kaut ko sakārtot, pilnveidot vai ieviest.
Ja kādreiz interesē – strādājot ar šo platformu daudz ko izsaka tava kvalifikācija. Un to ķeksīti es sev esmu ievilcis – ADM201, ADM301, DEV401 – done

Man patīk uzņēmumiem nepateikt nē. Man patīk atrast risinājumus, kas dzīvi padara vieglāku, datus pieejamākus un lietotāja pieredzi – baudāmāku. To visu bieži sauc par analītiku, biznesa procesu plānošanu un datu manipulācijām. Bet tas tā pārāk smalki un sarežģīti. Man vienkārši patīk plānot, izdarīt un redzēt rezultātu. Tāpēc es dodos tālāk un jau drīz līdz darbam būs jābrauc vien 8km vienā virzienā.

Bet dzīve nav tikai darbs un man pašam prieks, ka tas viss šeit tā ir arī iekārtojies. Mana pirmā šeit nopirktā lieta – velosipēds – ir noripojis apmēram 3500km un daudzi no tiem kilometriem ir bijuši apskates un atgriešanās vērti.

Es zināju, ka šis būs neparasts gads. Bet, ka tik ļoti – to ne izsapņot, ne izmurgot. Bet sūdzēties es negrasos; lai gan sākums bija ļoti smags.
Es priecājos par pieredzi un vēl aizvien cenšos skatīties tālēs. Tikai tagad tās tālēs ir Latvija, nevis pārējā pasaule. Šogad 16. septembrī esmu laimīgāks, jo, lai gan tikai uz dažām dienām šoreiz, bet manās rokās ir divvirzienu avio biļete.