Tiem, kas reiz studējuši lielpilsētu augstskolās, bet uzauguši laukos, būs pazīstamas izjūtas, kad svētdien jāpošas ceļam. Man parasti tas apzīmēja mazliet skumjas par to, ka uz kādu laiku jāatvadās no vienas vietas, bet priecēja iespējas, kas paveras otrā vietā. Un ne vienmēr iespējas jāsaista ar lielpilsētu un skumjas par mājām ar dzimto vietu. Var būt arī otrādi…

Ja vien nebija pie rokas kāds labs klasesbiedrs, šo ceļu vienmēr mēroju autobusā, kas nozīmē – ir gandrīz 4 stundas laika pārdomām. Patinot atpakaļ trīs dienu notikumus secināju, ka man visbiezāk uzdotie jautajumi ir par to, kad un vai vispār grasos atgriezties, par to, kā ir tur un kas krīt acīs šeit. Lūk arī mana iespēja apkopot savas atbildes.

Jā, es grasos atgriezties, bet vēl nezinu, kad. Es, iespējams, grasos pamainīt dzīves vidi, lai meklētu plašākas iespējas vai izaugsmi, bet nezinu, vai par nākamo galamērķi kļūs Latvija. Viens liels secinājums pēdējo 10mēnešu laikā ir, ka starp karjeru un iespējām nav jāliek vienādības zīme. Iespējas vai haotiskas sagadīšanās var pat izveidot nākotnes plānus daudz pārskatāmākus. Tad nu tā arī ir – datums, kad atgriezīšos, ir atkarīgs no haosa

Tur ir citādāk. Es nevaru to salīdzināt pilnībā un, ja arī to darītu, tad sāktu ar vārdiem “tur ir pilnīgi citādāk, tas nav salīdzināms”. Pilnīgi noteikti varētu veidot dažādus stāstījumus par to, kā ir te un tur (un esmu to darījis jau iepriekš), bet tie visi būtu atsevišķi piemēri, kuru patiesie iemesli būtu jāmeklē kaut kur dziļāk. Tās ir vienkārši ārzemes, kur vienmēr zāle būs zaļāka, bet, kur esot, nepamanīts paliks viss tas skaistais, kas ir šeit.

Sabiedrība ir dažāda un tieši to pamanu visvairāk. Tomēr atkal negribu to salīdzināt, jo visam tam patiesībā ir daudz dziļākas saknes vai cēloņi. Katrai tautai ir savi plusi un mīnusi un vienā elpas vilcienā to visu neizstāstīsi. Bet tomēr ir labi redzēt, ka ikvienai nācijai ir savi niķi un latvieši nav vienīgie ar savām negācijām; tas gan neliedz nevienam no mums tiekties uz ko labāku…