Pēdējā laikā dzirdu daudzus stāstus par prom aizbraukušajiem. Daudzi no šiem stāstiem nav glaimojoši divu iemeslu dēļ – vai nu tāpēc, ka cilvēks negrasās braukt atpakaļ, vai arī tāpēc, ka turp aizbraucis darīt melno darbu. Un tā nu šodien viens lādzīgs kaimiņu onka pateica – redz, vēl kāds no vietējiem auzbraucis prom siena “tačkas” valkāt tāpat kā darīja pirms tam šeit.

Bet vispirms par patīkamo – Tu zini, ka no viena paliela motokrosa trases kalna var nobraukt ar velo? Tu zini, ka pa trepēm tomēr var novest lejā riteni nenokāpjot? Tu zini, ka trotuāru apmaļu augstums vienmēr atbilst spējai palekties ar velo? Es to tagad zinu, jo mazliet izbaudīju un, lai gan to var saukt arī par ārdīšanos, es teiktu, ka kā no ķēdes norāvies suns vienkārši apskrēju visas pazīstamās vietas.

Bet ja par nopietno, tad aizdomājos par to, kas atturētu latvieti aizbraukt no šīs zemes, cerot uz labāku peļņu melno darbu darot. Alga – arī jā. Bet kamēr tās garša ārzemēs nav izbaudīta, arī ar šeit nopelnīto pietiktu; ja vien būtu savs dārzs un savas mājas. Un es vairāk šoreiz runāju par tiem, kas aizbrauc no laukiem un pat necer meklēt darbu savā jomā, jo arī lopu kautuvē (kā izrādās) tur maksā krietni.
Starpcitu, no daudziem nu jau esmu dzirdējis, ka 5 gadi ir kļuvuši par to laika sprīdi, kad cilvēks sākot pārdomāt savas vēlmes atgriezties. Iespējams, ka tā ir tikai sagadīšanās, ņemot vērā šo laiku, bet, iespējam, sava daļa taisnības tai visā arī ir – padomā, cik ātri cilvēks pierod pēc pārvākšanās uz citu pilsētu un cik krasām pārmaiņam ir jānotiek pēc pāris gadiem, lai pārvāktos atkal.

Sauciet mani par pārsteidzīgu, bet es teiktu, ka jāsāk ar izglītību. Ne tikai ar 9. obligātajām klasēm vien, bet arī ar motivāciju un domāšanas raisīšanu. Latvietim pasaule jāļauj apskatīt un padzīvot citviet kādā dzīves posmā ir labi, tomēr motivācijai aizbraukt jābūt pamatīgai, pamatotai un pārdomātai. Izglītība var veicināt gan nacionālās, gan personīgās pašapziņas veidošanos un prasmes pilnīgi noteikti paver iespējas strādāt daudzviet. Domāšana virza un neļauj noklīst pat tad, kad redz purvā naudu žāvējamies.
Jā, šobrīd ar iespējam ir pavāji daudzviet, bet tieši izglītība ļautu pavērt durvis uz iespejām citviet vai arī ļautu prātīgi diskutēt, nevis ņaudēt korī ar citiem par to, “kas būtu, ja būtu”.

Saistību atruna: Es nojaušu, ka gadu šķērsgriezumā manās domās varētu būt pretrunas, bet samērā droši varu apgalvot, ka tas ir vai nu viedokļu maiņas vai nepilnīgo paskaidrojumu dēļ.

Ar labu nakti.