Pie lietām pierod un tad sāk šķist, ka tās ir pašaprotamas vai vienkārši kļust nepamanāmas. Rīgas pamorāmu esmu redzējis dažādos gada un dienas laikos un mani vienmēr tā ir ir uzrunājusi. Tā, ka gribas paņemt rokās foto kameru un fotografēt vēl un vēl. Iet un braukt kaut kur vēl un vēl un atrast jaunu skatpunktu.

Bet bieži vien arī pašam gadās nepamanīt, cik labi ūdens atpsulgā izskatās TV tornis un cik vareni ir tilti pāri Daugavai.

Arī Vecrīga ir skaista, bet to mazliet nebaudāmu padara “vietējie” – ar ļuļķēšanu, skaļu lamāšanos un pārlieko bravūrību ielās. Ir patīkami redzēt lielās tūristu grupas Alberta ielā, ne tikai uz Vecrīgas bruģa.

Latvijai taču ir daudz ko parādīt. Atliek tikai piekopt mazliet iecietību, lai nebūtu tā, ka dzelzceļa stacijas kasiere ar uzkrītošu smīnu vai pat nedaudz nievājoši cenšas nosaukt biļetes cenu angļu valodā un smejoties atgādina, ka nekādu “jōr manī” viņa pretī neņems, tikai “mai manī” (latus).

Patiesībā tieši dzelzceļa stacijā redzēju daudzus apjukušos, ne vietējos. Un palika žēl, ka viņi nezin, kā var aizbraukt uz Jūrmalu vai kā aizstaigāt uz tirgu. Pat tad, ja tie nekautrējas staigāt apkārt ar karti, viņi vienalga apjūk un, šķiet, izmisīgi meklē tūrisma informācijas punktus. Tāpēc, pirms nākamreiz smīni par kārtējo informācijas plāksni pilsētā, atceries, ka kādam tā var lieti noderēt un parādīs to, ko tu jau sen šajā pilsētā nepamani.