Kad pagājušajā gadā pirmo reizi izbraucu jūrā zivju tīklus izmest, pamanīju, kā pieredzes bagāts vīrs atceras vietu, kurp vēlāk būs jābrauc pakaļ tīklus ārā vilkt. It kā gaužām vienkārši – atrodi orientieri dabā un nospraud tā pozīciju attiecībā pret citu orientieri. Šodien, vēl aizvien pedāļojot apkārt (es patentēšu šo izteikumu!) apjautu, ka līdzīgi laikā cenšos atzīmēt lietas, vietas, domas un darbus.

Nesteidzies nosaukt mani par novirzi no normas, bet padomā, cik bieži cilvēks mēdz atgriezties kādā vietā un tas uzjundī atmiņas vai iepriekšējo gadu sapņus.  Ikvienam, iespējams, ir šādas vietas, bet man tās ir kļuvušas mazliet nekonkrētas, bet vienmēr saistītas ar apkārtni.

Esot šādās vietās man visbiežāk gribas saņemt atbildes uz diviem jautājumiem – “ko es te domāju pirms gada?” un “kā būs pēc gada, kad te atgriezīšos?”. Es visbiežāk pat neapņemos atbraukt pēc gada, lai atskaitītos; vienkārši ir iekārtojies tā, ka ar velo iegriežos dažādās vietās māju apkārtnē un tad attopos, ka tur jau esmu bijis un domājis.

Pat ja ar velo, bet ir interesanti atkal izstaigāt skolas takas, atrast dabā vai pilsētā sen pazīstamus objektus un piesiet tām lietām savu vēsturi. Piesiet, lai atgrieztos, paskatītos un pats sev pastāstītu par to, kas, lūk, ir mainījies.

Lietas pacieš visu, ja vien cilvēks tās neizgrūsta. Un tad jau šīs lietas var paciest vienu sentimetālu “toreiz bija tā…” vai “būtu forši, ja notiktu tā…” Tam visam pieķerties nav vērts, bet ja sanāk kaut vai garāmejot par to atcerēties, pat tad tā jau būs atzīme laikā un vietā.

Man pačukstēja, ka esot jāplāno mazāk un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un es vēl aizvien tam visam atsakos ticēt, lai gan, atzīšos, pēdējā laikā bieži sāku par to aizdomāties.