Vispārināti sakot, mana #15dienas ideja mazliet sagāzās, tomēr droši varu apgalvot, ka tam visam ir iemesli un ne vienmēr ir vērts visu pateikt skaļi, Kaut ko no tā visa gribu paturēt tikai sev un varu vien apgalvot, ka atpakaļ svešumā došos ar bagātīgu izjūtu paleti.

Ir tikai dažas lietas, ko vēl gribēju bilst – par to, ko runāju, dzirdēju vai redzēju tieši pēdējās dienās.

Man bieži jautāja, vai gribu braukt atpakaļ. Un ik reizi es atbildēju izvairīgi, jo šoreiz es vairs nebraukšu uz nekurieni un turpināšu reiz iesākto. Zini, noteikti būsi pamanījis, ka par uzdrīkstēšanos vienmēr runās veiksminieki, bet citi klusēs. Tad lūk – es esmu kaut kur tam visam pa vidu, kad sūkstīties neklājas, bet arī dižoties nav ar ko.

Tas sāpīgākais jautājums, domājot par atgriešanos šurp uz “pavisam” ir tas, uz kuru neredzu atbildi pat visvienkāršākajos darba sludinājumos – atgriezties uz kurieni? Turpināšu dzīvot divās pasaulēs un tas, cik veiksmīgi izdosies tās apvienot ir tikai laika un apņemšanās jautājums.

Tiem, kas man jautāja, vai arī viņiem ir vērts aizbraukt – es vēl aizvien turpināšu teikt, ka ir jāpadomā daudz un labi. Un kritiski jāizvērtē sava varēšana. Cilvēku bez valodas un zināšanām negaidīs nekur un medusmaize ir tikai pasakās. Pāri tam visam – ir tavi tuvie un ģimene, no kuriem atvadīties nekļūs vieglāk pat tad, kad mājup būsi regulāri atgriezies jau 5 gadus.

Es turpinu tīksmināties par Latviju – tā ir vieta, kur gribu augt, pilnveidoties un, jā, arī kādreiz novecot. Bet daudz kas no šīm izjūtām diemžēl ir tikai gaisīgas domas un pēkšņs pozitīvisms; reālā situācija dažbrīd nenorāda uz daudzām reālām iespējām.

Paldies visiem satiktajiem draugiem par izcili pavadīto laiku. Tieši domu, pārdomu un iespaidu manā bagāžā turp braucot būs visvairāk.

Drīz tiksimies, Latvija!