Šoreiz aizbraukt no savām mājām bija mazliet vieglāk. Tikai mazliet un tikai tāpēc, ka jau vienreiz esmu atgriezies un tikai tāpēc, ka pagaidām varu pabarot sevi ar domu, ka šobrīd aizbraucu tāpat kā kādreiz uz Rīgu – uz kādu laiciņu.

Aizbraukt – kā komandējumā, kā studēt vai atpūsties. Aizbraukt tā, ka tu zini, ka jau drīz būsi atpakaļ. Ar tādām sajūtām es gribētu aizbraukt vienmēr.

Dzirdēju vēl kādu stāstu par aizbraukšanu un arī tajā vislielākais smagums bija saklausāms tajās pēdējās piecās minutēs – brīdī, pirms aizver durvis un atvadies pēdējo reizi klātienē. Tās pirmās piecas minūtes, kad atpakaļceļa vairs nav…

Par mazliet ikdienišķākām lietām – Juglas veloceliņš Rīgā ir foršs, bet man atkal gribas iestarpināt “bet”. Pirmkārt tāpēc, ka tas beidzas nekur un pazūd brīžos, kad krāsotājam ir bijis neērti parādīt, ka  ”kaut kur tur kaut kā” arī var izbraukt (ir norāde, ka ar velo jābrauc pa kreisi, bet tālāk nevienas velo norādes, tikai autobusa pietura ).

Bet nu ir labi. Prieks redzēt, ka cilvēki to izmanto. Varam uzskatīt, ka velo infrastruktūra lēnām, bet pamatīgi veidojas. Jāatceras tikai, ka būs vēl jāiegulda ne mazums darba sabiedrības izglītošanā.