Kārtējo reizi klusībā pie sevis nopūtos par lielo klusuma brīdi šajā vidē, bet šovakar radās lielāks iemesls padalīties pārdomu rakstā par piedzīvoto – “Teātra Žurka 2010″ aka Kornēlijas teātra izrādes apmeklējumu. Uzreiz jāsaka, ka sajūtas un pēcgarša pēc kultūras dzīves baudījuma ir bijusi arī saldāka.

Lai arī cik ļoti centos skatīties izrādi ar nepiespiestu noskaņojumu un biju apņēmies nesalīdzināt, tas īsti neizdevās. Pagājušā gada izrāde bija iespiedusies atmiņā ar vērtējumu “bija asprātīgi”; īpaši pat neatcerējos to detalizēti, tomēr šī gada izrādes joku piezemētība neviļus lika izvērtēt visu izrādi kopumā vēl un vēl. Izejot no kultūras nama zāles pacentos nesaraukt pieri, bet izvērtēju redzēto un secināju, ka sajūsmu ir apslāpējuši trīs faktori.

Izrādes formāts
Nezināšu teikt par Kornēlijas izrāžu senāko vēsturi, bet 2009. gadā šī izrāde bija apmēram 2,5 stundas gara. Tajā divos cēlienos tika savīti kopā satīriski dialogi un parodējoši muzikāli priekšnesumi. Savukārt šogad šis nodalījums bija izteikts: pirmais cēliens bija samērā sižetisks un jokpilns vēstījums par notikumiem Latvijā ar iestarpinātām “Labvelīgā Tipa” dziesmām, bet otrajā cēlienā tika plaši parodētas mūzikas skatuves zvaigznes un mazāki spīdekļi. Dažbrīd pat zuda saikne starp abiem cēlieniem un visu kopā šķiet saturēja tikai atsauce uz vēlēšanu sērgu, kas šogad atkal velsies pār Latviju.

Joki un zobgalīgums
Šķiet jau ierasts, ka galveno humora devu izrādes radītāji cenšas sagādāt izmantojot notikumus Latvijas politikā. Protams, tā ir bagāta augsne pārdomām, zobgalīgumam un pelšanai; turklāt, gada laikā vienmēr tieši šajā jomā iezīmējas paliekoši notikumi, kurus arī vienkāršā prese cilā atkal un atkal – Latvijas sarunas ar SVF, Rīgas domes vadošā tandēma idejas par tūrisma kampaņām, politiķu solījumi un apvienību veidošana.
Tomēr brīžiem radās sajūta, ka atsevišķi joki ir tikuši iestarpināti vai iekļauti atrunas pēc un tāpēc ir neveikli – VID datu pumpēšanas apspēlēšana ar gaisa pumpi, lamu vārdu lietojuma skaidrojums (jo arī politiķi tā dara). Tāpat šķita neskaidra attēlojamo norišu izvēle – kāpēc Neo, Āboltiņa un Lembergs parādīti tik epizodiski vai uzsvērti? Kur palicis Zīle, Kristovskis, PCTVL-isti, baznīcu problēmas, Ferma un AirBaltic (nejaušs uzskaitījums no manas puses)? Jā, parādīt visu nevar, bet arī kārtējo reizi parādīt, ka Rīga ir visu norišu centrs un ir mistiskā Eiropas Savienība – šāds skatījums ir kļuvis pārlieku klišejisks un teju nepieņemams.

Paturpinot par jokiem, jāsaka, ka daži no tiem bija patiesi vulgāri vai prasti. Tomēr režisoram noteikti ir bijis savs iemesls, jo tieši par lamu vārdu asprātīgo vai iestarpināto lietojumu publika sajūsminājās visvairāk. Iespējams vienkārši tādēļ, ka publika ir izsalkusi dzirdēt kaut ko tik vulgāru uz kultūras skatuves, jo te to iespējams pamatot ar modernās mākslas aprisēm vai sižetisko nepieciešamību.

Tieši tāpat kā ir iespējams aiz kultūras maskas jau gadiem slēpt humoristisko dzimuma maiņu uz skatuves – aktieris slavenas dziedātājas lomā, utt.

Tematika. Un formāts (vēlreiz)
Vismaz es esmu noguris ikdienā dzirdēt par krīzi, “Parex” bankas onkuli Karginu, Šlesakova tandēmu, standartizētajiem politisko partiju solījumiem, gaismām tuneļa galā, sarpautiskajiem aizņēmumiem un nu jau par leģendām kļuvušiem politiskajiem izgājieniem. Daudz kas no izrādē redzētā ir jau reiz kādā formā dzirdēts un tādējādi joks vai sižets kopumā kļūst stereotipisks.

Iespējams, ka šāda sižeta līnija ir pieņemama gadījumā, ja cilvēks ziņas ikdienu tver tikai vienā ziņu kanālā, piem., TV vai drukātajā presē un tās ir tikai ikdienas deva atslodzei no darba. Savukārt, ja indivīds iesaistās diskusijās par šīm norisēm sabiedrībā, tad tas viss, ko redzam Kornēlijas izrādē ir jau viens dzirdēts vai nodeldēts stāstiņš.

Vēlreiz atgriežoties pie formāta – šķiet ar šo izrādi ik gadu cenšamies aizpildīt to tukšumu, kuru ikdienā aizlāpa Krievijas TV redzamie šovi, kuros 7 aktieri iejūtas dažādās lomās, dzied un joko par aktuālajām norisēm.

Ar vien cēlienu mēs apmierinām publikas vēlmi pēc KVN-veidīgajiem priekšnesumiem, savukārt otrā cēlienā jokojam kā Galkin-veidīgie. Šos TV raidījumus neciešu organiski un, manuprāt, ziedot šādu ikgadēju Latvijas teātra tradīciju šī lauciņa iekarošanai ir ačgārni. Lai gan, šis lauciņš mums ir jāapgūst, jo tas var mazināt tik apjomīgo “neitrālā” lielā brāļa retoriku satīras formā.

Nobeigumam
Baiba Sipeniece-Gavare teica, ka nevēlas valsts apmaksātu popielu (žurnāla “Ir” 1. numura recenzijā par izrādi). Tam varētu piekrist, jo vēlos no izrādes sagaidīt gaumīgākus jokus, atmiņā paliekošāku kopējo sižetu un mazāku formāta atdarinājumu. Tomēr tādā gadījumā arī mērķauditorija būtu jāmeklē citur; pirms došanās uz izrādi būtu jāiepazīstas vismaz ar pēdējo divu mēnešu ziņām un būtu jāšķiras no citas naudas summas – kopumā tā būtu riskanta apņemšanās no teātra puses pielāgoties jau tā mazajai un sezonālajai Latvijas teātra cienītāju un apmeklētāju publikai.

Nevar nenovērtēt aktieru sniegumu un meistarību. Galu galā – izrāde tiek pozicionēta kā politisks farss, nevis inteliģenta pārdomu luga bieži vien sašmucētajam sabiedrības krējumam.  Tāpēc, iespējams, vaina būs vien manī pašā – ir jāapmeklē vairāk un dažādas izrādes, nevis pēc vienas tik izteikti tematiski virzītas izrādes jāizdara secinājumi, kas parasti būtu jāattiecina uz saturiski un tematiski mērenākām izrādēm.

Starpcitu, apkopojot viedokļus šīm pārdomām uzrāvos uz viedokli, ka “latviešu joks vairāk ir tendēts uz “pasmiešanos, nevis smiešanos”, zobgalību, satīru un sarkasmu. Līdz ar to šāda joka adresāts drīzāk ņems ļaunā, ka par viņu pajokots.”.