Ierakstot nosaukumu ierakstam, pirmkārt ar ironiju nodomāju – “beidzot saņēmos”. Tik ilgi nekas nav ticis te ierakstīts. Tomēr šodien lasīju “Ilustrētās Pasaules Vēstures” rakstu par latviešu izceļošanu uz Krieviju 19.gs. otrā pusē un 20.gs. sākumā un pamanīju tik daudzas paralēles ar šodienu, ka parādījās ļoti liela vēlme padalīties izlasītajā.

Noskaņai: Ayo- These Days

Iesākot lasīt rakstu “Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā” nodomāju, ka noteikti varēšu vilkt kādas paralēles ar šobrīd notiekošo emigrāciju uz ārzemēm, visa veida panīkumu mūsu valstī un cilvēku emocijām. Nereti esmu dzirdējis kādu vēstures zinātāju vai sazvērestības teoriju piekritēju sakām, ka vēsture mēdz atkārtoties. Šoreiz šim apgalvojumam neapzināti piebiedrojos jau iesākumā un, kā izrādās, pamatoti.

Rakstā stāstīts par latviešiem, kuri labākas dzīves meklējumos devās uz Iekškrieviju jau 19. gs. otrā pusē. Kā apgalvo raksta autors Toms Ķikuts (“Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja” speciālists) jau toreiz izceļotāji bija dažādu amatu un sociālo slāņu pārstāvji. Tur iedzīvojās tie, kuri bija gatavi aktīvi darboties, bet tie, kuri vēlējās “šļūkt pa virsu”, to darīja arī tur. Tiesa, daudzi gribēja atgriezties, bet to savukārt psiholoģiski kavēja Latvijas sabiedrībā un presē valdošā negatīvā nostāja pret izbraucējiem.

[...] Krišjānis Šteinhards 1871. gadā rakstīja: “(..) Mūsu dienās tāds laiks ir atnācis, kur no latvju tautas bari dodas uz svešumu sevim laimi meklēt.(..) Daži šos aizgājējus ar piejokošanu, nicināšanu un apsmieklu pavada. Bet, kas tā dara, tiem vēl trūkst īstas brāļu mīlestības, tie vēl ļoti maz vai arī it nemaz nepazīst to sūru likteni, kas dažu tautas brāli spiež, vai grib vai negrib, mīļu tēvu zemi atstāt.”

Arī vēsturiskais atstāsts par iedzīvošanos svešumā šķiet kaut kur nesenā pagātnē dzirdēts – pielāgošanās pārtikai, dzīves apstākļiem un videi. Lasot rindas par latviešu sabiedrisko aktivitāti svešumā sapratu, ka tā ir viena no īpašībam, kas mūs raksturo – apņemšanās brīvprātīgi rīkoties labākas rītdienas vai kopības vārdā. Tur latvieši spējuši nodibināt arī savus lauku ciemus, no kuriem daži savus nosaukumus saglabājuši pat šodien. Šo teritoriju apkārtnē latviešus vēl ilgi esot atcerējušies kā kulturālus, izglītotus, strādīgus un apņēmīgus cilvēkus.

Var jau domāt, ka Latvijā krievu ir dzīvojis vairāk, nekā latviešu Krievijā. Tomēr,

“Latvieši ir sastopami visur Krievijas impērijā,” nedaudz pārspīlējot, tomēr ar savu daļu taisnības 20. gadsimta sākumā rakstīja prese.

Daudzi izceļoja vēl pirms Latvija ieguva neatkarību. Aizceļoja ne tikai uz minēto Krievijas impēriju, bet arī uz Dienvidameriku, kur, piemēram, Novo Odesā, izveidojās lielākā latviešu kolonija. Tur, kad nāca otrais imigrantu vilnis pirms 1940. gada, jau varēja manīt kultūras sasalumu laikā – agrāk izceļojušie nezināja Latvijas himnu, tomēr cītīgi turpināja kopt latviešu tradīcijas tērpos, valodā un dziesmās.
Arī uz Krieviju izceļoja vēlāk – jau 20. gadsimta sākumā, kad Latviju bija piemeklējis Pirmais pasaules karš. Tad, kad Latvija ieguva neatkarību, esot atgriezušies daudzi, bet ap 200 000 palikuši dzīvot tolaik jau padomju Krievijā.

Rakstā minēts arī kādas ģimenes piemērs – viņi aizbrauca un atgriezās. Tomēr atgriežoties viņi gandrīz visu iekrāto zaudēja (vērtslietas un iedzīvi atņēma uz robežas, un zelta nauda pārvērtās ne tik vērtīgajā papīra naudā) un saņēma vien kaimiņienes atziņu:

Nu, cik tu tālu tikusi ar godīgu darbu? Plika aizbrauci un tikpat plika kā baznīcas žurka atbrauci!

Atliek vien ievilkt elpu un padomāt. Varbūt arī vēsture nebūs cikliska.
Varbūt tā izrādīsies spirālveida un atkārtosies citos apjomos. Šķiet, vēsturē mācību stundu esam jau guvuši un nevēlamies arī saviem  mazbērniem stāstīt dzīves pieredzi par pazaudētajiem uzkrājumiem naudas maiņu rezultātā un sūro darbu, kuru pratuši novērtēt tikai tuvākie.

Zinu, ka tik pesimistiski neklājas rakstīt brīdī, kad viss jau tāpat nav labi. Tomēr, lai gan ar skaistiem vārdiem var piesegt šodienas skaudro patiesību, vēsturē reiz to visu, iespējams, objektīvākā gaismā vienalga parādīs.

Šobrīd neviens nevar īsti pateikt, cik mūsējo ir tur – Īrijā (tikai Īrijā!), tomēr aplēses svārstās no 50 000 līdz pat 450 000 tuvā nākotnē. To, cik daudzi tur paliks (pat ja sākotnēji būs solījuši visiem tuvajiem atgriezties), vēl nezinās pateikt neviens…

Copyright notice: izmantotie citāti ir no žurnāla “Ilustrētā Pasaules Vēsture” 2010. gada februāra (25) numura, raksta “Latvieši meklē jaunu dzīvi Krievijā”.