Nolēmu šovakar visus citus darbus nolikt pie malas un šeit kaut ko uzrakstīt. Ne tāpēc, ka beidzot vajadzētu, bet tāpēc, ka arī šajā vidē gribu nolikt atskaites punktu padarītajam un nāktones iecerēm. Rīt, 12. augustā pēdējo reizi iziešu no mājām uzvalkā kā darba apģērbā. Arī no darbavietas pēc plkst. 17:00 noteikti iziešu ar divējādām sajūtām. Rīt būs pēdējā darba diena šeit, Jelgavā.

Patiesībā šobrīd emociju un pārdomu ir vairāk nekā jeb kā cita manā dzīvē vispār. Atliek pakustināt kādu no stīgām un vārdi/domas samilzt. Tās ir gan skumjas un nopūtas par šo dzīves posmu, gan satraukums par rītdienu, kas gan tā patiesi iestāsies septembrī. Tie ir smaidi un labas atmiņas par šeit pavadītiem (gandrīz) pieciem gadiem un bažas par (gandrīz) pilnīgu dzīvesvides nomaiņu tuvākajā laikā.

Šoreiz gribu teikt “paldies”.

Pirms 2005. gada 1. novembrī ierados Jelgavā uz pirmo darbdienu, par šo pilsētu biju dzirdējis maz. Mazliet atceros Zemgales prospektu un Studentu dienas nakts burziņu ledushallē. Vēl skolas laikā bija ideja studēt LLU, bet studiju laikā uzzināju, ka ledus skulptūras top Jelgavā, lai gan apskatīju tās pie Kongresu nama, Rīgā.

Jau drīz pēc tam, kad uzvalks bija kļuvis par ikdienas apģērbu, pašam nemanot vārds “Jelgava” ieguva īpašu nozīmi – atpūta no lielpilsētas kņadas, iespēju citadele, vieta, kur pilnveidoties un paralēli darbam kopt intereses, darba vieta, kurā kolēģi ir arī draugi. Aizgūtnēm stāstīju par to, kā ir “tur, tai pilsētā pie Rīgas”. Vēl svarīgāk – jau drīz ar lepnumu iemācījos stāstīt par to, kā ir “pie mums, Jelgavā”. Pilsētas iepazīšana gan darba gaitās, gan ar velo bija kā nebeidzams pārsteigums – ielu nosaukumi, vēstures līkloči, vietu apzīmējumi un klusie nostūri, kur pilsēta saplūst ar lauku ainavu.

Šī pilsēta un darbs man ir pasnieguši daudzus pārbaudījumus un uz tiem varu atskatīties ar gandarījumu, jo uzkrātās prasmes ir mans lielākais guvums. Un nav jau tā, ka kaut kas būtu krasi mainījies un tāpēc viss padarītais būtu jāsaliek arhīva mapēs vien. Šis darbs man ir licis ielūkoties savos nākotnes plānos vēl un vēl.

Es saku paldies par iespēju šeit dzīvot, strādāt un augt. Strādāt, nevis deldēt biroja krēslu. Dzīvot, nevis eksistēt kaut kadā pilsētā. Augt, nevis rimties pie jau sasniegtā. Paldies es saku kolēģiem, draugiem, paziņām un pat cilvēkiem uz ielas, kuri man ir ļāvuši iepazīt un iemīlēt šo pilsētu.

Paldies par iespēju izdzīvot šīs 1746 dienas pilnvērtīgi.

Kas būs pēc tam?

Nekas nebeigsies. Viss turpināsies, tikai es nomainīšu vidi sev apkārt. Šo lēmumu esmu izkristalizējis 10 mēnešu ilgās domu kaujās. Es nebeidzu sev uzdot jautājumu “kad tad, ja ne tagad?”, bet ne tāpēc, ka gribas izskriet pa pļavu un neko nedomāt, bet gan tieši tāpēc, ka gribas sākt domāt. Sākt domāt par savu ģimeni un savu patieso profesionālo ievirzi ilgtermiņā. Es neskrienu meklēt labāku dzīvi lētākos darba un peļņas pagalmos. Esmu izvēlējies šo ceļu, jo šobrīd neredzu citu iespēju augt un pilnveidoties jomā, par kuru sapņoju no brīža, kad 3. klases audzināšanas stundā to pirmo reizi izteicu skaļi. Es zinu, ka ir citas iespējas un pilnveides ceļi. Bet labāk “aplausties” tagad un salikt lietas pa plauktiem, nevis pēc pārdesmit gadiem secināt, ka gribas pašrocīgi kāpt citā kalnā.

Es neiesaku gausties par šo valsti. Es neiesaku ieklausīties un diskutēt par valdības pērkamību, Īrijas bēdu stāstiem vai cilvēku tizlību mūsu zemē. Tās ir liekas emocijas, kas raisa pārdomas, bet patiesībā ir aizvainojuma pilnas frāzes bez pamatojuma. Izdarot šādu izvēli, pirmkārt ir janosprauž savs mērķis, jāsakārto attiecības ar saviem tuvajiem un jādefinē apņemšanās ilgtermiņā. Viss pārējais ir pielīdzināms skaņām mežā – skaisti vai baismpilni, bet kaut kas nekonkrēts un kaut kur tālumā.

Tas, ka esam latvieši, nav šūpūlī ielikts pārsteigums, dāvana vai bezvērtīgs mantojums. Tas ir pienākums un apņemšanās attiecībā pret Latviju – zemi, par kuru skaistāka nebūs neviena vieta pasaulē.

Es atgriezīšos.