Kad no rīta 6:47 zvanīja modinātājs, turpināju vēl 20 minūtes snaust un domāt, vai ir vērts šodien doties uz Rīgu. Brīvprātīgi biju reģistrējies dalībai ne-konferencē “GovCamp”, bet no rītiem pat vislabākie nodomi nav tik saldi kā miegs. Tomēr saņēmos un nu varu droši teikt, ka nenožēloju.

Dienas pirmā daļa visvairāk atmiņā palika tieši ar iesildošo diskusiju, kuras laikā paša galvā dzima ne viena vien ideja uzlabojumiem valsts pārvaldē un pašvaldībās. Centīgi tās pierakstīju un pat pacentos sagrupēt tās pēc iespējamības, ka tās tiks īstenotas.
Lai gan īpašnieciskuma tieksmes ir izteiktas katram indivīdam un bieži rezultējas kā kārtējais unikālais nopērc-mani produkts, centos domāt par esošo iespēju (Google Wave, Twitter, Facebook korporatīvie profili, Blogspot emuāri, Scribd dokumentu portfelis, Slideshare prezentāciju krātuve, galu galā – arī Skype) iespējošanu valsts sektora vajadzībām, vēlmēm, iegribām. Jau četrus gadus strādāju publiskajā pārvaldē un spārnus man ir apgriezuši vairākkārt. Vairākkārt arī esmu dzirdējis citātu:

Labāk pasīvs darbinieks, nekā stulbs entuziasts.

Tomēr stūrgalvīgi turpinu kaut vai vienatnē ar sevi uzrīkot prāta vētru. Vismaz domāšanu attīsta…

Un te nu arī mana pirmā atziņa, kas līdzīgi izskanēja arī vēlāk – Ideju talkā: ir jāveido ideju labaratorija valsts pārvaldei. Es to vistiešāk asociēju ar Google Labs ideju – “Showcasing our favourite technology that’s not ready yet for prime time”.
Šādas labaratorijas pastāvēšanai būtu vairāki plusi:
* Avots, kur smelties jaunas idejas
* Vieta, kur izmest norakstītās idejas
* Vieta, kas neļautu nozagt kāda cita ideju nemanīti

Un līdzīgi ir arī ar manām idejām – lai tās nepaliktu vien rūtiņu kladē ierakstītas, tās var apkopot dokumentā kā ieteikumus – tas, ko moderni mēdz dēvēt par “white paper“. Pat, ja amatpersona to noliks uz augstākā plauktiņa un tur krāsies putekļi, es būšu ieguvējs – būšu pakustinājis savas pelēkās šūnas.

Turpinot domāt ne-konferenci, pacentos sastrukturēt konstruktīvus iebildumus un pozitīvus novērojumus.

Nu tad, iebildumi
Ok, varbūt īsti negatīvs tas, ko teikšu nav. Drīzāk tie ir jautājumi, uz kuriem nepieciešams rast atbildes.

Pirmkārt, vēl aizvien vienā katlā tiek bāztas pašvaldības un valsts pārvalde. Lai arī cik sadrumstalota vai standartizēta mūsu pārvaldes sistēma būtu, visakūtākie jautājumi iedzīvotājiem ir tieši tie, kas saistīti ar dzīvesvietu. Jā, finansiālo problēmu ēnā daudzas lietas no pašvaldības pārņems valsts (piem., e-pakalpojumi) un tas arī būs apsveicami. Bet, arī pašvaldību rokās ir jāatstāj rīcības brīvība un telpa, kur izvērsties. Pretējā gadījumā mūsu Pārvaldes 2.0 ieguvums būs pāris pārbāztas mājaslapas, kurā apmaldīsies iedzīvotājs un kuras dēļ satura redaktoram naktīs rādīsies murgi vien. Nemanāmi no vēlmes decentralizēties būsim atkal nonākuši pie centralizācijas.
Otrkārt, es neguvu atbildi uz jautājumu – kurš uzņemsies ieviest Web 2.0 piedienošos jauninājumus? Līdz šim valsts pārvaldē esmu novērojis divas galējības – jauninājumus ievieš entuziasts vai arī ar augstākstāvošas institūcijas rīkojumu. Ja tas ir pirmais gadījums, tad sistēmu balsta tikai viens stabs. Ja tas ir otrs gadījums, tad tas izvēršas par procesu, ko var pielīdzināt atskaišu tapināšanai.
Treškārt, nesakārtotas ir valsts pārvaldes attiecības ar sociālajām platformām. Lai arī cik labi būs mani nodomi, žurnālists negribēs saprast un Twitter nelietotājs lamās par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu draugojoties darba laikā (šis ir tikai asociatīvs piemērs).
Ceturtkārt, Zigurda Zaķa vārdiem sakot, vēl aizvien “katrs cenšas uzbūvēt savu būdiņu meža vidū” un sauc turp ciemos uz zupu. Paralēles varam vilkt ar ES fondu projektiem – gandrīz katrā no tiem paredzēts finansējums publicitātei un informācijas izplatīšanai, bet gandrīz vienmēr rezultātā sabiedrība saņem sausas preses relīzes vai pliekanas reklāmas, un četras lapas biezus bukletus ar informāciju, kas noveco 2 mēnešu laikā. Turklāt, arī šādās iniciatīvās vai projektos apņemšanās darīt izbeidzas reizē ar projekta noslēgumu.
Piektkārt, vēl aizvien nav izveidojusies savstarpēja izpratne: modernā sabiedrība nesaprot it kā iesūnojušo valsts pārvaldi, bet valsts pārvalde dažādu iemeslu dēļ nepilnīgi izskaidro savu darbu (sidenote: Kā panākt, lai iestādē vismaz divi cilvēki pārkarst? Lieciet juristam ar IT speciālistu pārrunāt portāla sistēmas uzturēšanas līguma noteikumus). Iespējams, tieši tāpēc daudzas idejas vien sagulst plauktiņos – jo nav atbalsta no vadības, kas parasti ir vecāka gadagājuma cilvēki. Nereti iztrūkst arī konstruktīvs viedoklis no sabiedrības…
Sestkārt, nav īsti skaidrs, kā īsti rīkoties ar Web 2.0 rīkiem – vai nolaist kvalitātes latiņu un ļaut vaļu emocionālajām negācijām (bet lielākai atsaucībai kopumā) vai likt iedzīvotājiem izteikties neanonīmi. Jau šobrīd daudzu valsts iestāžu un to padotībā esošo mājaslapu forumos ir maz ierakstu un saziņa norisinās vien ar e-pasta starpniecību, vai izmantojot tradicionālos saziņas līdzekļus. Kā pareizi ne reizi vien tika atzīmēts, mūsu valstī ir sarežģīti ar kritisko masu…

Tad nu, par pozitīvo
Prieks, ka netrūkst arī citu entuziasma pilnu cilvēku. Prieks, ka arī citi domā līdzīgi un nevairās attīstīt idejas, kurām sākotnēji būs lemts tikai virmot gaisā. Viss sākas no idejas, apņemšanās darīt un vēlmes apgūt jaunas iemaņas.
No jau pieminētās Ideju talkas iepatikās vēl viena ideja – virzīt jautājumu par atļauju izmantot sociālās platformas darba vietā. Lai gan, kā iepriekš minēju, tas ir sarežģīti, tomēr to var pārvērst par ļoti labu iniciatīvu – organizācijai atliek definēt noteikumus par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Tā ir izdarījuši tādi uzņēmumi kā Intel un Associated Press (skat. saiti uz *.pdf failu wired.com) un, manuprāt, tas ir labs risinājums. Interesanti, ka Associated Press pat aizliedz augstākstāvošajiem draugoties ar padotajiem.

Noslēgumā – fifteen minutes of pride
Nu jau trešo reizi piesaukšu Ideju talku. Biju iecerējis tikai klausīties un, iespējams, adaptēt kādu dzirdēto ideju. Tomēr, pateicoties ļoti interesantajam formātam, arī pats verbalizēju ideju.
Vēl novembrī aizdomājos par velobraukšanu (tobrīd vēl sezonu īsti nebiju noslēdzis) un garnadžiem. Tobrīd biju izlasījis arī Lienas rakstu “Līdzīgs mērķis. Kā ar izpildījumu?” un dzima doma ko līdzīgu veidot te – Jelgavā. Prototips un detalizēts apraksts ir iegūlis uz otra datora un to noteikti sīkāk iztirzāšu. Šobrīd mazliet jāatdziest un jāpadomā.

Liels paldies Pēterim un Anitai par piedalīšanos ideju ģenerēšanā – ceru, ka turpināsim.

Liels paldies par iespēju apmeklēt šādu ne-konferenci. Cerams, ka tiksimies ātrāk nekā pēc gada.

P.S. Reku šeku pirmās bildes. Sekot citam ziņām var mēģināt te.