Saturday flashback
Šodienas rītu neapzināti gaidīju apmēram nedēļu. Pagājušās nedēļas vidū uzzināju par iespēju strādāt kā asistentam Delmi Alvarez foto sesijas laikā un šis laiks arī aizritēja ik pa brīdim par to visu aizdomājoties. Tiesa gan, līdz foto sesijas sākuma brīdim pārdomas bija tehniskas, bet pēc tam – filozofiskas.
Par visu pēc kārtas. Iespēja bija, pieteicos. Fotogrāfam uzreiz paziņoju, ka studijā esmu tikai pāris reizes iegājis apsildīties un ar studijas zibspuldzēm neesmu strādājis. Kā motivāciju minēju vēlmi vērot profesionāļa darbu, vēlmi redzēt kā dialogu ar fotografējamo personu veido meistars un vēlmi iepazīt darbu ar studijas aprīkojumu citās telpās.
Sākumā viss šķita “piece of cake”, bet tad Delmi vēl palūdza 2 rekomendācijas un vēlējās satikties. Vienbrīd gribējās visu nolikt pie malas, bet slinkums šoreiz palika zaudētājos. Bišķiņ nācās iespringt; bet doma, ka profesionāls fotogrāfs, iespējams, pēc tam iedos arī rekomendācijas vēstuli, uzrunāja.
Pati foto sesijas ideja – parādīt sieviešu slepenos sapņus, iemūžinot tos kā mirkļus fotogrāfijā. Informāciju plašāk par projektu var atrast te un te. Pats Delmi darbu dara bez maksas, samērā filozofisku ideju vadīts; sievietes ar savu finansējumu nosedz vien fotogrāfiju drukas izmaksas.
Kā jau minēju – tuvojoties šai dienai, aizvien biežāk domāju par to, ko Delmi sagaida no manis kā no asistenta. Situāciju sarežģīja fakts, ka fotogrāfs visu nedēļu bija aizņemts, satikšanās iepriekš neizdevās un uz e-pastiem saņēmu vien daļējas atbildes.
Tomēr pati foto sesija noritēja bez īpašiem pārsteigumiem. Iespējams, ka pat pārāk ierasti un parasti – kultūras nama zāle, četras zibspuldzes rindā, Canon fotoaparāts Delmi rokās (fotogīkiem – viņš pārsvarā izmantoja Canon 70-200mm f2,8) un katrai sievietei (kopā 18) tiek veltītas apmēram 10 minūtes. Dažas sievietes bija izvēlējušās savā ziņā monumentālus sapņus (cita profesija, cita loma dzīvē), bet citas – emocionālas izteiksmes pilnus sapņus (mūza, sapņu tēls, ceļojums). Kopumā šodien “nostrādāju” no 9:30 līdz 17:00 (tīrais foto sesijas laiks – no 12:00 līdz 16:00).
Dažāda bija arī sieviešu varēšana (un vēlēšanās?) iejusties un atbrīvoties kameras priekšā. Dažas sprēgāja kā uguns, citas īsti nezināja kā rīkoties, lai gan tieši apmulsums un vienkāršība piederējās lomai, savukārt citas pats fotogrāfs detalizēti koriģēja.
Kāda bija mana loma – visu dienu pavadīju pie video kameras, jo Delmi izdomāja pilnīgi visu procesu iemūžināt arī video. Apsolīja, ka pēc nedēļas tiksimies un tad viņš dalīsies savās pārdomās par foto sesijas iznākumu.Jāatzīst, ka tā īsti to nebiju visu iedomājies, tomēr arī šāda pieredze nāca par labu.
Tāda nu ir mana pirmā asistenta pieredze – patiesi varēju vien vērot un pats apsmadzeņot domas par to, kā parādīt sapni, kā strādāt ar sievietēm un to, kāda jēga ir atspoguļot sapni.
Tagad, kad sēžu mājās un atpūšos no “smagās” dienas, vēl un vēl attinu domās to, kā viņš strādāja un to, ko viņš darīja. Klāt tam pielieku redzētās fotogrāfijas no iepriekšējās foto sesijas projekta “Women and their secret dreams” ietvaros (noteikti turpmākie papildinājumi būs arī te).
Pirmkārt, ko gan arī pats fotogrāfs uzsvēra – tā nav modes foto sesija. Es šim izteikumam vel pievienotu domu, ka tas ir tā mirkļa atspoguļojums, kas parāda emocijas un sievieti. Kā jau jebkura fotogrāfija, arī šī sevī ietvers vien pašai sievietei zināmas izjūtas, vēlmes un domas. Ietvertās emocijas fotogrāfijā ir pievienotā vērtība pašai sievietei. Savukārt vērotājam šī vērtība nebūs pamanāma līdz brīdim, kamēr kādā no fotogrāfijām nesaskatīs savu sapni. Iespējams, ka doma būs grūtāk uztverama redzot izstādi no vienas foto sesijas, kurā sievietes būs tik dažādas, bet fons – tik vienāds (jau pieminētā Jelgavas kultūras nama mazā zāle). Saka, ka fotogrāfijas dvēsele slēpjas vienkāršībā, tomēr reizēm gribas dažādību; tomēr par to, vai uz viena fona fotografēti cilvēki piešķirs izstādei pietiekamu dažādību – tas laikam ir fotogrāfa un modeļa kopdarbs.
Par pašu ideju fotografēt sapņus – tā pamatdoma noteikti vien jau atraisa – kā mazam bērnam atkal ir iespēja pasapņot un parādīt to, ko sirds vēlas. Vienkārši, vai ne? Cits stāsts ir par to, kā šis sapnis pēc tam tiks pasniegts fotogrāfijā. Ja tas ir vien tēls ar parakstu par sapni, tad iespējams šī fotogrāfija uzrunās vien autoru, pašu sievieti un līdzīgi domājošos; lai gan – sapņi taču ir tik dažādi un unikāli. Tāpēc bija interesanti ieraudzīt, ka atsevišķām iepriekšējas foto sesijas fotogrāfijām līdzās ar aprakstu par sapni parādījās arī “paldies” vārdi par iespēju šo sapni uz brīdi izdzīvot. Manuprāt, tieši tas fotogrāfijai piešķir daudz lielāku vērtību un emocionalitāti pat sveša, bet patiesa skatītāja acīs un jūtās.
Un te nu arī pēdējā filozofiskā pārdoma – cilvēkiem pietrūkst iespēju sevi parādīt un sajust, lai viņiem kāds pievērš uzmanību, izceļ viņus un ļauj viņiem ko jaunu piedzīvot. Daudzām šīm sievietēm noteikti pietika ar to vien, ka viņām bija iespēja uzvilkt citu tērpu, izbaudīt foto sesijas mirkli un būt sabiedrībā. Nezinu, vai tā ir latviešu rakstura iezīme, vai arī vecuma vai dzimuma domāšanas ievirze…
Žēl tikai, ka piedzīvotās emocijas pēc foto sesijas visbiežāk izpaužam kā tūlītējas čalas un tādējādi izrādām necieņu pret tiem, kas vēl tikai to mirkli kameras priekšā izdzīvos. Līdzīgi kā eksāmena dienā: pirms tam – satraukums, klusums un pieklusinātas, bet draudzīgas sarunas, bet pēc tam – skaļi smiekli, ierastā dzīve un ikdienišķās rūpes.
Pašās beigās Delmi arī mums – asistentiem – pajautāja par sapņiem. Apstulbu, bet savam darba stilam raksturīgi ļoti vispārīgi un reizē izvairīgi uz jautājumu atbildēju – sapņoju darīt darbu, kas ir saistīts ar valodām, ceļošanu un fotografēšanu (neatkarīgi no tā, kādā salikumā – vai viens no minētājiem būtu darbs vai tikai hobijs). Vēlāk gan klusumā pārdomāju un konstatēju, ka vienkārši gribu darīt to, kas patīk, neatkarīgi no vietas, kur atrastos. Gribu darīt to, ko vēlos, tomēr vēlos, lai nākotnē katra diena nebūtu vien kārtējais elpas vilciens.
Iečivini, kad būs apskatāms rezultāts. Ļoti interesanti.