Njā, šodien ir tā diena un tie svētki, kurus savulaik esot saukuši par Sarkano tulpju dienu. Pirms tam tie tika saukti par Sieviešu solidaritātes svētkiem, Līdztiesības dienu vai vienkārši 8. martu. Tagad sākam tos saukt par Sieviešu dienu. Turklāt starptautisku. Nezinu neko par internacionālismu, bet dienu turpinu uzlūkot ar divējādām sajūtām.

Jau no rīta ielās bija manāma neparasta rosība un daudzas papīra tūtas. Atmiņā atausa vēl pirms paris gadiem Rīgas centrā  redzētais – vīrs ar izsmēķi zobos, nolauztu tulpi un maisiņu rokās laikam devās mājās. Iespējams, svinēt. Tik pat ļoti iespējams, ka atvainoties. Šādas  ainiņas atmiņā vai nostāstos noteikti ir daudziem no tiem laikiem, kad taisnība bija vienai partijai un desu rindas bija kā vijīgie serpentīni. Tas viss kopumā rezultējas sabiedrības viedokļa uzspiestā dziņā nopirkt pirmos pavasara ziedus un būt to skaitā, kas pienākuma vai pārliecības dēļ šo dienu atzīmē.

Otro ne tik tīkamo iezīmi pamanīju dienas laikā – tieši šodien tik daudz tika runāts par sieviešu līdztiesību, zemo samaksu un cīņu par vienlīdzību. Dīvaini, ka Valentīndienā nerunājam par AIDS un sirds išēmiskajām slimībām… Es apzinos, ka sabiedrībā problēmas pastāv, bet kāpēc gan nozīmīgās lietas ir jāizceļ tik reti un īpašajās reizēs? Ja jau atsevišķu partiju pārstāvji šodien ar nožēlu pauž, ka līdztiesība sabiedrībā nepastāv, tad kāpēc viņi šodien dāvina ziedus? Lai apsveiktu ar nevienlīdzību? Jā, zinu, tas ir pārspīlējums, tomēr tas norāda uz tendenci, ka svētku dienu padarām par nacionālajām sērām. Vienmēr Valsts svētkos viss būs pārlieku izdaiļots un salūts būs pārāk krāšņs, bet Ziemassvētkos viss būs pārāk komercializēts. Vai tad tiešām svētki nesākas ar mūsu pašu domām?

Un trešā lieta ir aktivitātes galvaspilsētā, kuras izvērsa amata ķēdes turētājs. Šī pārlieku lielā centība, kas teju robežojas ar izrādīšanos, rada pretējo efektu – svētki, kuriem būtu jābūt "brīvprātīgiem", kļūst par kādas personas uztieptu šķietami skaisto dienu. Pilnīgi lieki un (vismaz man) raisa diametrāli pretējas izjūtas, kas turklāt atgādina par bijušajiem laikiem, kad ar patiesības pantiem sejā varēja apgalvot, ka vīrietis šajā dienā skaidrā apsveic tikai pirmo darba kolēģi; sievai atliek izbaudīt dvingu un paģiras.

Tomēr pārsvarā šodien dominēja pozitīvas emocijas. Ir patīkami apzināties un atcerēties, ka arī vienkāršas lietas var būt ļoti emocionālas un var raisīt smaidu. Labi, ka vismaz vienreiz gadā atceramies par to, ka mūsu tuvākie līdzcilvēki – mūsu sievietes – ir īpašas un neatkārtojamas. Ir jauki, ka tik nedaudz dodot, var raisīt tik pozitīvas sajūtas.

Kamēr vien neieslīgsim pienākuma važās ("jāsvin", "jādāvina"), būsim patiesi un nesasaistīsim šo dienu ar vēstures līkločiem, to varēsim un mācēsim atzīmēt, atcerēties un patiesi par tās nozīmi pastāstīt citiem. Lai izdodas.