Sēdēju Jelgavas pils parkā uz sola, ausīs man dziedāja “Prāta Vētra” un tā aizdomājos, ka vēl nesen jamie pļavā aiz tās pašas Lielupes uzsāka tūri. Tas bija toreiz, vasarā, kad izvēlējos avio biļeti nevis koncerta biļeti – devos uz ES galvaspilsētu. Nu jau daudz ūdeņu no tā laika aiztecējuši, bet izjūtas visai svaigas palikušas.

Šoreiz nav dziesmas noskaņai, jo viena vienīga dziesma ir visa noskaņa

Kaut kur tālu pagātnē jau šķiet tas laiks, kad veselu gadu gandrīz katru dienu devos uz Rīgu, lai ausītos par tulkošanas gudrībām. Visa gada garumā tika pietiekami daudz iemācīts un tika iegūta arī īslaicīga trauma – gandrīz paranojiskas bailes no visa veida tulku eksāmeniem vai vērtēšanas. Pasniedzēji nepagurstoši atgādināja, ka mācāmies, lai būtu labāki, lai būtu darba rokas Briselē.
Kā loģisks iznākums studijām bija brauciens turp un… izgāšanās. Tagad, esot tepat uz zemes tā ironizējot varētu pajokot – varbūt tomēr vajadzēja paturēt koncerta biļeti un izmest to avio biļeti – mazāk pārdzīvojumu būtu.
Tovakar Jelgavā tautas tūkstoši spārdīja Tele2 bumbu un klausījās jaunajās PV dziesmās. Savukārt es tovakar drudžaini šķirstīju nevajadzīgos pierakstus un klausījos vienu dziesmu – Prāta Vētra “Tur kaut kam ir jābūt”. Tobrīd zīmīgākie vārdi bija “tur kaut kam ir jābūt…”, ar to saprotot, ka manai braukšanai uz eksāmeniem ir jēga, jo arī Gustavs teica, ka “es tak jūtu”. Tobrīd bija krustceles jeb divas pasaules un atkarībā no rezultātiem bija jāturpina dzīvot vienā no tām. Patīkami bija plānot dzīvi katrā no tām, bet nepatīkami bija saprast, ka esmu piezemējies un daudzas idejas ir paplēnējušas.
Arī pēc pusgada un noteikti vēl tagad vārdi “Brisele” un “tulkošana” saistās ar dīvainām sajūtām – to plašo pasauli, iespējams pat saulaino tāli, līdz kurai tā arī neesmu aizstiepies. Ir interese dzirdēt, kā tur iet citiem, bet ir arī nevēlēšanās dzirdēt, kā iet tur, kur reiz varēju būt pats. Tāda sajūta, ka būtu pelnījis vismaz 4, bet esi saņēmis 2 priekšmetā, kurš šķitis vispievilcīgākais un visinteresantākais.
Varbūt kādreiz pamēģināšu vēl, bet skaidri zinu jau tagad – būs krietni jāsaņemas. Protams, arī no zināšnu viedokļa, bet galvenokārt morāli…

Šovakar parkā dzirdot šo dziesmu vairāk piesaistīja jau minētās dziesmas citi vārdi – “viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ja salīdzinu neīstenoto iespēju un dzīvi šobrīd, nezinu, vai teiktu, ka šis ir labākais rezultāts, bet noteikti slikts tas arī nav. Viss rit uz priekšu, darbu, ideju un jaunu lietu netrūkst.
Un tā vienkārši pajautāju sev – vai Jelgava ir mana pilsēta? Jau vairāk ka trīs gadus braucu šurp, ik reiz saslienos izdzirdot šīs pilsētas vārdu un ar smaidu sagaidu te ciemiņus. Ar prieksu stāstu par pilsētu un ar prieku te atgriežos. Par mājām saucu Viļaku, bet tur esmu tik reti. Mājas un mājvieta jau var atšķirties. Arī jēdzieni “mana dzimtā puse” un”mana pilsēta” var apzīmēt dažādas lietas.
Tai brīdī sajutos kā malā stāvot, it kā vērotu visu no malas un pats te neiederētos, jo esmu kārtējais iebraucējs. Uz jautājumu par to, kas nosaka un kā noteikt, ka pilsēta ir tavējā vai nav, man atbildes nebija un nav. Varbūt pilsētā ir jāpiedzimst vai arī līdzīgā vidē jāaizvada bērnība, lai saaugtu ar šo vidi. Varbūt arī es stāvu malā, bet vismaz ar vienu kāju esmu ienācis istabā.
Un varbūt pat labāk, ka tā. Man būs sava piederības sajūta pilsētai un mazpilsētai. Man būs sajūta, ka abās vietās ir mājas, kurās atgriezties.

Atliek izlikt akcentus uz to, kas svarīgs un virzīties uz priekšu. Atliek atrast savu vietu vai vismaz virzienu. Kā jau pieminētais Gustavs teic’ – caur darbu un kļūdām.