Atskatoties uz iepriekšējo nedēļu sapratu, ka apkārt notiek daudz un dažādas ievērības cienīgas lietas – tuvāki un tālāki notikumi, kurus kaut kādā veidā esmu pamanījis un par tiem esmu domājis ne tikai 5 minūtes pēc raksta izlasīšanas. Tomēr, šķiet problēma ir faktā, ka tas viss paliek it kā pusmastā – padomāju, aizmirstu un tad nožēloju, ka neesmu šos notikumus vismaz atzīmējis savā virtuālajā blociņā – te. Tāpēc nolēmu laboties un vismaz vienkāršā teksta sasaitēt tos e-vides stāstus, kas šķituši interesanti.

Pirmais vērtīgais stāsts – par čivinātavas, draugošanas un blogošanas portālu krīzi vel 7. augustā. Laikā, kad plašāka sabiedrība atcerējās Krievijas-Gruzijas kara gadadienu, nezināmi ļaundari veica virkņu uzbrukumu socialājiem tīkliem, paralizējot twitter.com, sagandējot Facebook, aplaužot LiveJournal un pat slaveno YouTube. Vismaz tobrīd man tas tiešu kaitējumu neradīja, tomēr interesanta izrādījās turpmākā situācijas izpēte – visus augstākminētos portālus par savu uzbrukumu bija izvēlējušās krievu marionetes, ar nolūku apklusināt nevēlamo cilvēku no Suhumi Gruzijā. Šķiet, ka lielvalstij kārtējo reizi izdevās nodemonstrēt savu muskuli un atkāroti pacelt gaismiņā gadījumus, kad Igaunijā no hakeru uzbrukuma cieta valdības mājaslapas – tas notika brīdī, kad tika izlemts no Tallinas centra izvākt pēckara relikviju. Vismaz pirmajā brīdī, kad virknēju galvā visus šos notikumus, gribējās pajautāt kā dezodoranta reklāmā – “How fa* will you go?”.

Savukārt tepat Latvijā viss bija bez izmaiņām. Publiski tika paziņots par to, ka reklāmas tirgus Latvijā ir turpinājis sarukt un, kā kādā publikācijās NRA tika asprātīgi atzīmēts, trekno gadu reklāmas orģijas ir beigušās. Tomēr vidusmēra interneta lietotājs priecāties vēl nevarētu, jo tieši virtuālā vide ir tā, kurā reklāmas apjomi ir sarukuši nosacīti vismazāk – “tikai” par 24 procentiem.
Tāpat mārketinga sakarā šonedēļ atradu visai zīmīgu ierakstu kādā emuārā – autors visai asi apgalvo, ka LMT reklāmu kvalitāte grimst un kā iemeslu min iespējamību, ka šim uzņēmumam reklāmas kampaņas jau kādu laiciņu veido uzņēmums, kas iepriekš sadarbojies ar konkurentu – Tele2. Interesanti novērojumi, patiesi. Tomēr mani vairāk uzmanīgu darīja fakts, ka pēdējās LMT reklāmas (piem., uzticams ūsains lauku onka, kas stāsta par zonas pārklājumu) faktiski ir 2006. gada Apple reklāmu atkārtojumi. Tiesa gan, Apple ir krietni porgresējis kopš tā laika un šobrīd šādas reklāmas šim uzņēmumam jau ir krietni vien foršākas. Žēl, ka Latvijā visu kopējam, turklāt ar tādu novēlošanos.

Tomēr man visnegatīvākā ziņa šonedēļ bija par to, ka augsta ranga muitnieku, kurš tika apsūdzēts kukuļņemšanā, tomēr amatā atjaunos. Lai nu paliek tas amats, bet jamais ir iegrozījies vēl no valsts kompensāciju palūgt par morālo kaitējumu, ko viņam nodarījusi valsts un izmeklēšana. Kārtējo reizi valsts, amatpersonas, atbildīgās iestādes – vainojiet kuru gribat – ir izrādījušies vientieši, kuri ļaujas noticēt, ka muitnieks, sarunā pieminot “septiņus sotakus”, noteikti ir runājis par bildēm diskā, nevis naudu. Neko darīt – šo valsti ne pirmo reizi paņem un uzmet. Tīri vai jābrīnās, ka valsti mēneša laikā ir gatavi pamest tikai 40 ārsti (nemaz nerunāot par citu jomu cilvēkiem). Lai gan, no otras puses – valsts ir dāsna – esam gatavi runāt par morālajām kompensācijām pat laikos, kad katru nedēļu ar lepnumu paziņojam par kādu no “pēdējiem” samazinājumiem.

Tuvāk reālajai pasaulei – esmu iedzīvojies skaistā zilumā zem labās acs. Negadījums ar velo kārtējo reizi lika pārdomāt divas lietas: 1) gājēji ir visneparedzamākie un neizskaidrojamākie satiksmes dalībnieki, 2)velobraucējiem liek respektēt gājēju celiņus, bet velo celiņi ir mīts.

Lai vai kā, apkārt ir ne tikai negācijas. Šīs nedēļas laikā vairāk nekā jebkad iepriekš esmu sapratis, ka Latvijas blogus ir vērts pārlapot – daudz noderīgas informācijas atrodu, k citādi būtu palaidis gar ausīm. Labākais ir tas, ka šie blogi raisa domāšanu un idejas.