Šodien nejauši uzdūros kaut kādam emuāru jaunumu rullim un atvēru veco labo onkuli palasīt. To gan pārāk bieži nedaru, bet šoreiz acis noķēra interesantu lasāmvielu, tāpēc domīgi atstutēju galvu kreisajā rokā un sāku lasīt – stāsts par slēpto reklāmu Latvijas portālos.

Īss priekšvēstures izklāsts (manā interpretācijā): aktīvi emuārotāji ilgākā laika posmā uzķēruši pāris pusīstus indivīdus, kas it kā nevainīgi publicējuši nomelnojošas vai slavinošas pārdomas. Dažs ir gānījies par slikto apdrošināšanu, vēl cits – slavējis banku, bet vēl kāds pamuļķa lomā stāstījis par plānoto pasākumu lielveikalā. Faktiski jau palasot visus materiālus man pašam nerodas pat slēpta vēlme attiecīgo firmu nogāzt ar mēsliem vai celt debesīs. Mani drīzāk pārsteidza tas, cik klaji, amatieriski un reizē piezemēti tas tiek darīts. Tomēr galvenokārt smīnu raisīja fakts, ka to, visticamāk, ir darījušas PR firmas – cilvēki, kuriem vislabāk būtu jāzin, ka ziloni porcelāna veikalā vest ekskursijā nevajadzētu.

Pirmārt jau šo pseidblogeru rīcība ir klaja un pārāk uzkrītoša – noreģistrēt vienā “izveido-savu-ūberblogu-5minūtēs” sistēmā savu lapeli un tad aktīvi tur pāris dienas bāzt šķietamas pārdomas par dzīvi, un it kā uzliekot punktu uz “i” nākt klajā ar lielo ziņu – tas ir prasti. Mūsdienās pat feikotos profilus traukos.lv veido ar lielāku izdomu.
Šāda rīcība faktiski atgādina gadījumu vēlēšanu priekšvakarā Jelgavā – kāds izveidoja blogu, kurā pēkšņi un lielā daudzumā sāka parādīties melnās ziņas un senāku faktu apkopojumi. Nebija ilgi jāgaida un nomelnotais kandidāts aktivizēja savu lapu. Jāatzīst, nedz viens nedz otrs noteikti tā arī atsaucību neguva un lapu veidojums bija vien iesācēju līmenī. Taču, guess what, pēc 6. junija viena lapa pēkšņi aizklapējās, bet otrā aktivitātes apsolījušais autors vairs nav pat pacenties ielikt kādu jaunu pozitīvu izteicienu. Tāpat arī vietējo ziņu portālā tik aktīvā blogotāju sadaļa strauji pamira tiklīdz bija zināmi rezultāti. Faktiski jau žēl, ka tādu krabju dēļ interneta vide tiek piesārņota un zināšanu potenciāls tiek izsviests mēstuļu grozā.
Tas globāli sāk atgādināt bezmaksas e-pastu sistēmu, kurā katrs nūģis noreģistrē vismaz vienu “c00l.EmOXX@coolmail.com” (XX aizstājot ar cipariem) adresi un jūtas labi, jo to visur parādīt ir kruti un unikāli. Labi, ka šiem vēl nav niezējušas rokas vikipēdijā šo to palabot – tas būs globālā tīmekļa beigu sākums…

Otrkārt, tas ir amatieriski – spēlēt ar vienām kārtīm uz visiem vidē, kur vidusmēra lietotājs nepastāv un izpētes vai atsauksmju paušanas iespējas ir tik plašas. Šādi radītie raksti rada vien nevajadzīgu kilobaitu apjomu, kurā apmaldās pat gudrās gūgla tantes meklētājs. Tas ir tizli – izveidot lapu un tad visur kopēt tekstus e-pastos, komentāros vai nevainīgi šos tekstus nosūtīt lielo portālu redakcijām. Noteikti ne es vienīgais esmu pieredzējis komentārus un foruma ierakstus, kas pēšņi parādās lielās masās un ar dažu minūšu nobīdi pat tādos portālos, kur parasti aktīvs apmeklētājs atstāj savu tekstu labi ja reizi 5 minūtēs. Amizanti, bet fakts – Jelgavā kādas partijas priekšvēlēšanu kampaņas laikā pēc partijas aktīvista pārdomu publikācijas vietējā portālā vienmēr parādījās konstants skaits pozitīvo komentāru. Vai tiešām visi šie darboņi un censoņi vēl nav sapratuši, ka uz tik pliku āķi arī mazās zivis (kas noderetu ēsmai lielajām zivīm) neķeras?

Treškārt, tas ir cirks sīkos ūdeņos. Tiesa gan, onkuļa piesauktajos gadījumos dažiem piristiem bija uzsmaidījusi veiksme – nejauši-jauši sacerētās pārdomas tika publicētas, tomēr mani nepamet pārliecība, ka pat šajos atsevišķajos gadījumos feedback ratio bija krietni vien niecīgs. Latvija ir pārāk maza, lai lepotos ar anonimitāti vai radītu paraugtēlu virtuālā vidē. Nu nespēj šie darboņi radīt ko unikālu. Man šāda tipa publikācijas raisa vien pārdomas par to, kurš ir bijis pasūtītājs un kam to vajag. Tā arī šajā gadījumā noradītajās publikācijās meklēju atslēgvārdus, kas nodod neīstās izpausmes un pašu personu  per se.  Un te mēs nonākam pie “ceturtkārt”…

Ceturtkārt, pseidopārdomu publicēšana un sabiedriskās domas uztiepšana nav atradusi jaunas nišas, formas vai iespējas. Vēl aizvien tas tiek darīts kā iepriekš: komentāros parādās zinoši diskutētāji, lietotāju rakstos figurē naivas sievietes, bet blogos – izdomāti jomas speciālisti, kas vispārzināmus vai tobrīd aktuālus faktus pakārtojuši savām vajadzībām. Turklāt visos variantos rakstītāji cenšas izmantot zemāu valodas formalitātes līmeni, kas tādējādinorāda uz to, ka uz āru laužas darboņa iekšējais, apslēptais “es”. Žēl tikai, ka mīļas valodas gramatika šādiem skribentiem pieklibo vienmēr un pēc tizliem izteikumiem un vārdformām vien var izsekot šo ielaspuiku pēdas.
Interesanti, ka visi šie cer, ka pat piecdesmito komentāru, desmito pārdomu rakstu vai pat pirmo pārdomu stūrīša murgu izlasīs vajadzīgie cilvēki. Kā teiktu kāda mana paziņa – naivums tavā vecumā (vēl tikai papildinātu – “un tavā attīstības līmenī”).
Līdz šim neviens nav vēlējies (nevis nav spējis) atrast jaunus variantus un formas, kā šo sabiedrības viedokli veidot. Pavērtējiet paši – pirms 2 gadiem visi samērā čakli ticēja socioloģiskajām aptaujām, bet šobrīd tās tiek štancētas viena pēc otras un uzrāda dažādus rezultātus; tomēr nevienā no tām vairs cilvēki neieklausās. Nu labi, ieklausās daudz mazāk. Ne jau tāpēc, ka sociologi būtu pērkami, bet gan tāpēc, ka šo pasniegšanas formu vairs organiski neatzīstam. Kā reiz teica mana bioloģijas skolotāja – cilvēka organisms ilgstoši var paciest tikai maizi kā ēdienu. Vai man būtu jaunas idejas? Varbūt. Bet tāpēc jau tās ir tikai idejas, lai neizpaustu. No zagļiem baidos

Neesmu bijis aktīvs Latvijas blogosfēras iedzīvotājs, tomēr savi iespaidi par to ir izveidojušies. Šīs sabiedrības kvalitatīvo daļu kopumā varu raksturot pozitīvi, salīdzinot to ar situāciju, kad cilvēks aug, mācās no kļūdām un uz pagātni noskatās ar nostaļģiju vai ironiju. Ir jāizaug līdz līmenim, kad komentāri kļust konstruktīvi, neanonīmi vai var tikt piedēvēti vai asociēti ar autoru. Tāpat ir jāizaug līdz līmenim, kad emuārs kļūst par patiesu spoguli, nevis neveiklu rīku, kuru savās rokās brīdi pavirpina kāds nīkulis – šo līmeni nevienam piristam asinīs neiedzīsi. Un iespējams, paldies svētajiem, ka tā.

Noslēgumam: ar interesi palasīju arī pirista atbildes uz apgalvojumiem par slēpto reklāmu. Stulbi, ka arī tur paustā attieksme un izteiksmes forma nepārsteidz – teksta blāķī un likuma tārpa cienīgās frāzēs nepateikt neko. Otrais solis, ja tas neizdodas – lepni paziņot, ka esi no augšējā plauktiņa un visi pārējie ir sīkas marionetes. Aplami tā domāt – sabiedrība drīzāk ir smalks kāršu namiņš nevis šaha galdiņš.