Vēl 2006. gadā tik uzfilmēta skaista filma “The Pursuit of Happyness”. Vils Smits kā galvenais varonis kūlās kā pliks pa nātrēm, lai sagādātu labāku rītdienu savam dēlam un sev. Filma palikusi atmiņā ar patieso tēlojumu un jāatzīst, arī ar ekranizētās situācijas pietuvinātību reālajai dzīvei. Tā nu šorīt, klausoties raidījumā “900 sekundes”  jaunākās ziņas (latvietim, kā zināms, vislabākās un visvairāk tiražētās ziņas ir sliktas ziņas), kārtējo reizi aizdomājos par to, kur, kā un kādas labās sajūtas var gūt, ņemot vērā situāciju sev apkārt.

Noskaņai: BT – Satellite

Ja būtu jāuzskaita, tad nezinu, vai izdotos. Uzskaitītu gan lietas, gan sajūtas, kas liktu justies labāk vismaz uz brīdi. Šajā sarakstā noteikti būtu ciemošanās mājās, vecāku apmeklējums, ceļojumi pa Latviju, izbraucieni ar divriteni un fotografēšana. Noteikti augšgalā pievienotu satikšanos ar draugiem.

Un tad es tā iedomājos, ka man ļoti svarīgi ir tas, ka paziņas, draugi un kolēģi uzticas. Uzticas un stāsta to, ko iespējams stāsta tikai retajam. Es pat nezinu, vai patīkamāk ir, ka stāsta vai komunicē, vai arī tas, ka sarunas biedrs uzticas un zina, ka sarunā paustais paliks starp mums. Sajūtas uzklausot otra cilvēka pausto ir pat divējāda – prieks un pateicība par tādu cieņas izrādīšanas veidu.

Tā nav pašreklāma – tā ir daļēji publiski pausta atziņa. Atziņa, kas ļauj vismaz kādu brīdi justies labāk un vismaz pārdomās pacelties virs ikdienas pelēcības, rūpēm un raizēm. Tā laikam ir tā mana laimes sajūta. Sajūta, kuru varētu novēlēt atrast katram.