Plus divdesmit seši no brīža, kad pirmo reizi kāds kalendārā atzīmēja šo dienu kā manu dzimšanas dienu. Ar nolūku izrunāju šo ciparu salikumu akcentēti, jo tādējādi var patiesāk apjaust to laika sprīdi, kas nodzīvots. Jāatzīst, ka jau ierastā gaisotnē šajā datumā vienkārši atvelku elpu un vismaz uz brīdi apstājos, lai pārdomātu aizvadīto laiku.

Pārdomas par šodienu sāku jau vakar, kad ieskenēto attēlu gūzmā centos atrast fotogrāfijas, kurās sevi ieraudzītu attiecīgi 20, 10 un 5 gadus atpakaļ. Pirmais secinājums – kādus 10 gadus atpakaļ esmu dikti raucis pieri un neesmu piekritis fotografēties. Laimīgi ir bērni šodien – digitālo attēlu jūrā var noslīkt ikviens.

Pirmais puslīdz apzinīgais dzīvesposms ir bērnudārzs un pamatskola, un atmiņās šis laiks paliek vien uzplaiksnījumos par izdarīto un piedzīvoto. Atceros, ka krustmātes izlaidumā saņēmos piecelties kājās un iedevu pļauku čalim, kurš mani ķircināja. Atceros pirmo šuvi uz rokas un samērā vientuļos spēļu laikus omes mājās – tur skapjos un šķūņos varēja atrast itin daudz lietu, kas tagad daudziem šķistu kičīgas, foršas un senatnīgas. Nezinu, vai tā ir novirze no normas, bet no šī perioda visai precīzi atceros arī izjūtas, kas reizēm raisās asociācijā ar cilvēkiem, smaržām, laiku dabā vai emocijām.
Vēl nesazaļojušais pavasaris ar pērnā gada lapu ugunskuru smaržu. Kūdras smarža rudenīgajā skolas rītā, gladiolas un āboli, koku aleja ceļā uz skolu. Lapu lietus pēc pirmā sala oktobrī, tumšie un aukstie ziemas vakari ar vilciena skaņu tālumā. Pilošie jumti, slapjās bikses un lūstošais ledus.

Pusaudža gadi laikam ir pretošanās visām ierastajām vērtībām un skriešana līdzi visam tobrīd modernajam. Pirmās platās bikses, flaneļa krekls virs biksēm, stilīga skolas soma, kas tiek aplīmēta ar novelcenēm un tiek aprakstīta ar (vēlams) angļu vārdiem. Skricelējumi uz apvākotajām grāmatām, biklas sarakstes zīmītes kladēs un pārdomu ieraksti skolas burtnīcās. Pirmā uzdrīkstēšanās nostāties pret vecākiem un ieturēt savu viedokli; pat ja stūrgalvīgu.

Un tad ir vidusskola. Noteikti ne trakākais periods, bet emocionāli viens no piesātinātākajiem. Uzdrīkstēšanās dumpoties pret vēl modernākiem skolas biedriem un nebaidīšanās nostāties pretī, nodalot ienaidniekus un draugus. Zubrīša zīmola seku pārvarēšana un sava mugurkaula veidošana. Pirmie brīvsoļi un "baltie" meli. Pārgalvīgi pasākumi, par kuru iespējamajām sekām sāc aizdomāties tikai pēc dažiem gadiem. Jā, arī centieni pašam izprast savas jūtas un izjūtas.

Domājot par augstskolas gadiem, šīs emocijas pagaist. Iespējams, ir jāpārvar laika barjera un ir jāpaiet ilgākam laikam, lai uz nesenākā pagātnē notikušo palūkotos, izvērtētu un, galvenais, mierīgi (vismaz puslīdz) saprātīgā veidā to pasniegtu. Šobrīd no sirds spētu pateikt paldies tikai pamatskolas un vidusskolas skolotājiem un cilvēkiem no tā laika perioda. Viss, kas ir bijis nesenākā pagātnē šķiet vien tāda dzīves mācību stunda, kur jāpateicas sakritībām, ne cilvēkiem. Tomēr zinu – ar laiku tas mainīsies.

Sāku šo ierakstu ar divām mācībām un nodomiem (pamācībām) sev.
Pirmkārt, vienmēr atcerēties dokumentēt savu tuvāko cilvēku dzīvi. Kaut vai sev un kaut vai klusiņām. Atcerēties cilvēkus un kaut vai savās domās pateikt viņiem paldies par ieguldījumu savas personības veidošanā. Norobežoties no tā brīža emocijām un vērtēt šāda cilvēka devumu tev kā cilvēkam, kurš dzīvo šodien. Neaizmirst šos cilvēkus, viņu rakstura iezīmes. Neizvairīties šos cilvēkus satikt un kopā pārrunāt pagātni un šodienu. Zaudējot no sava paziņu loka cilvēku, zaudēsim arī savas vakardienas daļu.

Un te nu arī "otrkārt". Nepazaudēt sajūtas, jo pliekani fakti par notikušo izplēn un pat vizuāls palīgmateriāls nespēj tam atkal un atkal iedvest patiesības dvašu. Domās šad un tad jāpatin laiks atpakaļ, jo piedzīvotā sajūtas vispatiesāk pēc daudziem gadiem parādīs attiecīgo dzīves posmu. Ne velti cilvēkiem ir nostaļģija pēc dziesmām – tās, tāpat kā smaržas, atmiņu klade, flomāsteri, mājas pagalms un skolas ēka pilnībā ļauj izdzīvot to laiku vēl un vēl.

Kopumā ņemot – sajūtas kā pirms Vecgada vakarā. Ar siltām sajūtām par to, kas aiz muguras, ar cerību un nelielu satraukumu – par rītdienu.