Ik gadu iepriekš ar saviļņojumu esmu klausījies Mārtiņa Brauna mūziku, atcerējies tautasdziesmu “Savai zemītei” un ar patiesu ticību dziedājis mūsu himnu. Tomēr šogad šīs lietas uztveru nevis kā valstiskuma apliecinājumu, neatkarības simbolus vai tradīcijas, bet gan – kā pēdējo salmiņu, pie kura turēties, lai nenogurtu no visa.
Lai cik triviāli, ierasti vai nepieņemami tas skanētu, bet kārtējo reizi gribu atkārtot to teicienu par savas zemes, nevis valsts mīlestību. Lai cik nodevīgi tas skanētu, tomēr uzskatu, ka latviešiem ir identitātes krīze daudz skarbākā līmenī.

Un es, diemžēl, esmu starp tiem, kas himnu dzied cienot šo zemi, bet ne šo iekārtu. Dzirdot dziesmas par Latviju es dzirdu vārdus, kas sasaucas ar tautas tradīcijām, zemi (ģeogrāfisko atrašanās vietu) un senču tikumiem. Sasaiste ar šodienu Latvijā tam visam ir minimāla un patriotisma audzināšana jau daudzās paaudzēs balstās tieši uz Latvijas vēsturi, kurā nacionālisms apraujas mūsdienu vēsturē. Nekad stāstos par tradīcijām nedzirdam (un, šķiet, tuvākajā laikā arī nedzirdēsim) atsauces uz šodienu.

Mēs turpināsim cienīt mūsu tautastērpus un tautiskās jostas, turpināsim būt stipri tautasdziesmās un tradīcijās, turpināsim mīlēt dziesmu un deju svētkus, tomēr uzticība kam citam ir un būs krietni vien sagrauta.

Nē, es neaicinu uz agresīvu pretošanos, pat ne miermīlīgu protestu. Es arī neapgalvoju, ka demokrātija ir pasaules ļaunums. Drīzāk gan mūsu valsts pieeja demokrātijai un valsts vadīšanai ir vairāk kā ačgārna.

Es vienkārši nevaru atrast vārdus, ar kuriem sveikt savu Latviju. Es rodu cieņas apliecinājumus šai zemei, bet ne tās iekārtai. Diemžēl. Tieši tāpēc tas viss, ar ko lepojamies Valsts svētkos, faktiski ir vien pēdējais glābiņš, lai noturētu sevī ticību un siltākās jūtas pret Latviju. Kā tais’ dziesmās – “ticot, cerot un mīlot” un “palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”.