Šodien pats aplūkoju rakstu datumus un nevajadzēja dižu matemātiku, lai secinātu, ka gandrīz 30 dienas esmu ieturējis pauzi un nekas nav ticis uzrakstīts. Kāpēc tā noticis? Atbildēt vienā teikumā nevaru – iemeslu daudz un dāžādi; turklāt visi subjektīvi.

Nav jau tā, ka truli daru darbus un nekādas domas nemājo. Vēl nesen secināju, ka ķobī daudz, pat ļoti daudz ko štukoju, bet tālāk par štukošanu pusstundas garumā netieku. Paliek neuzrakstītās domas, jo tā vienkārši uzrakstīt divas rindas pliekanā tekstā “man šodien iet labi” negribas.
Faktiski jau varētu priecāties par faktu, ka tuvojas burvīgais 6. jūnijs – peripētijas un notikumi ap pašvaldību vēlēšanām ir kā tāda bagātīga augsne diskusijām. Tomēr vēlmi diskutēt jau saknē nocērt daudzviet manāmie raksti un saražotie salkanie komentāri. To visu uzlūkoju kā tādu bezjēdzību un lieku laika šķiešanu – lasīt vai rakstīt komentārus – kuru gan interesē viena plikpauraina onkuļa aktivitātes un 40 komentāri pie tāda raksta. Tuvojoties vēlēšanām būsim nonākuši līdz galvaspilsētas portālu līmenim – raksta/bļauj visi, bet neviens jau sen neklausās. Nākamais solis, kā liecina novērojumi, ir sākt ik pa brīdim komentāros postēt adreses un nebeidzami klišejiskus teksta atkārtojumus par to, cik viens ir labs mācītājs un cik otrs ir slikts zemes arājs.
Tomēr tajā visā izklaides netrūkst – visās publikācijās, politiski angažētās vai ne, atklājas censoņu nezināšana un vēlme sagrozīt faktus sev tīkamā veidā. Nezinu, vai cilvēki tam notic, taču, ja arī tā notiek, šiem cilvēkiem nāksies vilties, jo priekšvēlēšanu solījumi paliks vien tukša salmu kulšana. Līdzīgi kā vienbrīd pareizi A. Cimdars pateica, Latvijā bieži cilvēki nākamajā rītā pēc vēlēšanām mostās ar rūgtu pēcgaršu (ne tikai mutē).
Faktiski jau apbrīnoju pašu politikā ienāktgribētāju centību vai neapsviedību partiju programmās pievienojot standartfrāzes vai solījumus, kas jau īstenoti vai kuriem reāls segums neradīsies tuvākajos gados.
Ļoti žēl, ka šādu partejisko ķīviņu dēļ tiek nonivelēts paveiktais un viss skaistais tiek norakstīts uz neizdarībām vai uz kāda biznesa interesēm. Žēl, ka pilsēta, kurā elpojam un dzīvojam (nevis eksistējam) kļūst tik nemīlama. Žel, ka zaudējam cilvēciskumu 2 mēnešu priekšvēlēšanas kaujas labad. Labi, ka tas ir tikai vienreiz 4 gados.

Jā, samērā bieži aizdomājos par krīzi. Ne tikai tai sakarā, ka neviena partija nav pateikusi, kā pašvaldībai rīkoties krīzes laikā, kas, kā daži sola, mūs skars vēl 3 – 5 gadus. Aizdomājos arī, jo tādus raudpilnus smieklus raisa izteikumi presē par to, ka ir jāveido uzkrājumi vismaz 3 mēnešalgu apmērā. Vēl lielākā neziņā dzen dažādās spekulācijas presē par to, cik negodprātīgi rīkojas bankas un cik neprātīgi ir krāt naudu zeķē; nemaz jau nerunājot par to, ka katram ir savi argumenti vienas vai otras valūtas izmantošanai.
Varbūt pārāk daudz runājam par šo ķezu un pietrūkst pozitīvisma. Var jau to rast zaļā dabā un vai izbraucot ar velosipēdu, bet agri vai vēlu nākas atdurties pret lietām, kuras iespaidojusi valsts vai tās politika.

Atkal un atkal prātā atskan vārdi par to, ka var mīlēt šo zemi, bet ne šo valsti. Valsti var nemīlēt, jo vēl trīs gadus visi dzīvosim ar aplauztiem spārniem, tomēr nemīlēt šo zemi nozīmētu uzspļaut sev tuvajiem.
Tā domāju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt jau oranži melnās lentas uz automašīnām – jo vairāk tās redzēju, jo lielāka bija vēlme, lai Kanāda uzvar PČ hokejā. Jo vairāk es redzu šīs minoritātes demonstratīvos iznācienus, jo nepieņemamāka kļūst šīs tautas uzvedība manā Latvijā.
Tas otrs iemesls ir lokālpatriotiskāks – vēlme kādreiz atgriezties savās dzimtajās mājās. Šobrīd tur, iespējams, nav nekā, bet ir skaidrs, ka tur potenciāls ir. Vēlme būt tur un līdzi stāvēt, kad tas viss augs ir neremdināma. Vēl tikai pāris gadus jāpagaida, idejas jāapkopo un jāpārliecinās, ka tās ir realizējamas – tā parasti es nodomāju.

Tad kāpēc es nerakstu? Tās vienkāršās, ikdienišķās, relizējamās un varbūt pat uzjautrinošās lietas uztveru kā tādus viendienīšus, diemžēl. Pārdomas ir par tām drazām, kuras ievazājis savā ikdienā esmu pats un vide man apkārt. Varbūt ir vērts apņemties un vismaz pacensties mainīties. Par snobu gan šādi turpinot nekļūšu, bet par pliekanu ciniķi gan…