Pēdējā laikā aizvien biežāk pieķeru sevi domājam “Ai, nevajag”, “Ai, kāda jēga”, turklāt tas visbiežāk attiecas uz kritiskām vai lielām lietām. Kādā no sarunām ar paziņām sapratu, ka neesmu vienīgais…

Situāciju varētu raskturot krievu teiciena vārdiem – “Довели до ручки”. Un varbūt kašķa meklēšanas labad (redz’, tam laiks atliek ) aizdomājos par to, kāpēc tā. Pat nevis aizdomājos, bet izrunājos ar paziņām un konstatēju, ka domas sakrīt.

Visa kopējā situācija valstī, kurai, bez šaubām, pamatā ir katra atsevišķā indivīda bailes par rītdienu un savu finansiālo nestabilitāti ir novedusi līdz tam, ka cilvēks savās šodienas rūpēs un raizēs ir iegrimis kā dziļā purvā un neatliek nedz laika, nedz vēlmes aizdomāties vai skaļi izteikties pret lielo vīru darbiem un vārdiem. Iespējams, ka apkārt redzam daudz greizas, nepareizas vai pat sagrozītas lietas, pret kurām reiz iestājāmies; tikai atsevišķos gadījumos gribējās teikt, ka netaisnība ir tik liela, ka rokas nolaižas.

Nu jau ir trakāk – rokas sen ir nolaistas un nepaceļas. To nevaru saukt par apātiju; vismaz ne brīvdienās, kad ar velo esmu prom no civilizācijas un ikdienas domām un darbiem. Paši esam notupušies uz ceļiem un skatāmies tālumā cerībā ieraudzīt gaismu tuneļa galā.

Tomēr ne jau pati tauta vien pie tā vainīga. Nu nevar vienu mazu tautu īsā laika posmā tik masveidīgi bez redzama ārēja iemesla novest līdz kliņķim un nevardarbīgā veidā likt klusēt. Vienīgais, ko nekad nesapratīšu – kāpēc valdībai tik ļoti negribas darīt caurspīdīgu savu darbību plānu? Varbūt piristiem un tiem, kas gatavojas Saeimas vēlēšanām ir izdevīgi ik pa brīdim nākt klajā ar paziņojumiem, tomēr kopējo ainu katrs uzbur pēc savas patikas un zināšanu līmeņa – tāpēc arī zeļ un plaukst ziņas, paziņojumi, neapstiprinātas ziņas, baumas un vārsmojumi. Nu kāpēc nevar izdarīt tā, kā ASV? Vai tiešām valsts centrālajos orgānos nav neviena, kurš pieprot WordPress un neviena, kurš Excel skaitļus mācētu pārveidot par uzskatāmiem grafikiem vienkāršajai tautai?

Varbūt skanēs ironiski, nosodoši vai pat pesimistiski, bet kārtējo reizi visu daram tā, it kā rokas augtu no vietas tuvu augštilbiem.