Laikam jau vēl aizvien esmu uz Lielās Talkas nots, bet tieši par nezālēm jau ilgāku laiku gribas saukt cilvēkus vai vismaz atsevišķu cilvēku paradumus. Reizēm pat par cilvēkiem tādus radījumus kauns saukt – apkārt ir tik daudz reālu negatīvu lietu, ko “uzrada” šie radījumi. Tā padomājot – bieži vien ir lieki tādiem pat draudēt ar policiju – tādi divacainie vienkārši neprot domāt; nedz par savu rīcību, nedz par savu darbību pamatotību, nedz par savas varonības sekām.

Laikam dikti sarežģīti sākumā to centos pateikt, bet faktiski jau lieta ir vienkārša – runa ir par visiem tiem, kuri aiz sevis visur atstāj mēslu kaudzi. Ir tādi, kad atstāj morālo mēslu kaudzi, bet tie redzamākie ir tie, kuru mēslu pazolēm piebradā uz ielas, telpas un dabu.
Burtiski dažās dienās esmu izbaudījis šo primātu darbus – viens saplēš reklāmas avīzi gabalos un izmet turpat kāpņu telpā, vēl cits sabrauktu kaķi ienes un atstāj pagrabā, bet vēl kāds cits satīra netīrumus vienviet kā varonis, bet blakus piemēslo pa pilnu programmu. Vēl nesen visai azartiski visi sūtīja pseidoinvalīdu foto, bet kā jebkura iniciatīva, arī tā šķeit apsīka.
Bieži vien citi jautā – “kā tā cilvēks var rīkoties – tik prasti, nežēlīgi, rupji vai primitīvi?”. Atbildēt gan būtu pagrūti, bet to darīt šķiet pamudina paša izglītības līmenis un apkārtējie. Noteiktā vecumā daudziem ir norma spļaut saulespuķu sēkliņas blakus soliņam, skaļi lamāties un kaunēties no vecāku mīļvārdiem. Normāli cilvēki to vecumu pāraug, bet šie piedrazotāji tā laikam nekad nepieaug. Tie paliek savā mēslu bedrē, par kuras malu tālāk neredz.
Cita lieta – nevīžība un spontāna rīcība, kura it kā ir attaisnojama vai nodomus apliecinoša – sak, saplēsīšu lapeli, lai citi redz, ka manā pastkastē mest nedrīkst vai papīru no zemes nepacelšu, jo sētnieks tāpat satīrīs. Visizslavētākais daudzu Latvijā dzīvojošo cilvēku uzskats šķiet ir “mans nams – mans īpašums”. To parasti sakām lepni un tikpat bieži arī ar pārmetumu, apgalvojot, ka tīrība un īpašums beidzas līdz ar savas mājas slieksni. Nereti mājas īpašnieks sestdienā izgāžas zāles pļāvējā un sakopj savus pārsimt kvadrātmetrus ap māju, bet grāvī aiz sētas ļauj nezālēm un notekūdeņiem vaļu, jo tas tur viss aiz sētas ir citu rūpe. Tik pat bieži dzīvokļa īpašnieks aizmirst, ka sava dzīvokļa vizītkarte būs ieejas durvis, kāpņu telpa un daba ap māju.
Nav taču grūti sakopt. Tieši apņemšanās laikam krietni pietrūkst – ierūsējuši visi esam, jo vajag krietnu pamudinājumu, lai ko pasāktu. Bet atliek vienreiz izdarīt un dzimst apskaidrība, ka nemaz taču grūti nav.

Bet par ko citu gribēju teikt – par cīņu ar šiem primātiem.

Vēl pirms ilgāka laika līdzīgu sajūtu vadīts izteicos, ka derētu mums viena mājaslapa (tjip, www.nokerlopu.lv), kur visi varētu pievienot pamanītās nejēdzības. Gan būrvīgie pseidoinvalīdi, gan saulespuķu sēkliņu grauzēji, gan atkritumu sviedēji te varētu gozēties slavas saulītē.
Kāpēc es tā nodomāju? Tāpēc, ka šiem kretīniem vārdi “sūdzēšos policijai” raisa tikai smīnu. Varbūt tik pat bieži no likuma viedokļa ko konkrētu būtu grūti pierādīt vai par to pat notiesāt. Būtu vien lieki iztērēta enerģija un pāridarītājs kuram uz visu atlikušo mūžu būtu nosūdzētājs, kuru pieklapēt. Manurāt, šos primātus gluži vienkārši varētu darīt zināmus tautai, jo līdzcilvēku nicinājums bieži vien var izrādīties spēcīgākais ierocis. Nē, es neesmu apzinīgajā vecumā izdzīvojis krievu laikus un nerunāju par slavas/nopēluma informācijas dēļiem, bet gan par principu – likt primātam saprast, ka citi zina par viņa rīcību. Pietiktu uzlikt vienu wi-fi kameru kāpņu telpā un reklāmas lapu kaisītājs vai plēsējs būtu notverti; un nemaz man nevajadzētu policiju, lai tiktu ar viņu galā – pietiktu šīs saplēstās reklāmas salikt pie viņa paša durvīm.
Varbūt arī tveru lietas sakāpināti, bet tā vien šķiet, ka šīs nezāles vara vai politika neiznīdēs. Tās vai nu jāizravē pašiem vai arī jāsamierinās ar to plaukšanu gadu garumā…