Šovakar skatījos vienu sen aizmirstu seriālu “Septiņas dienas”, kurā drošsirdīgs izbijušais karavīrs no psihenes ceļo laikā un liek notikumiem mainīties uz labu. Lai gan pirmais teikums skanēja nievājoši, šo seriālu labprāt paskatos. Kaut vai angļu valodas treniņa dēļ. Tomēr vakar pamanīju kādu lietu, kas attiecas uz aktierspēli – nemācēšanu tēlot svešzemnieku.

Tik daudzās filmās ir redzēts, kā kāds aktieris cenšas maksimāli ticami notēlot, ka izveidotajā vidē viņš ir ieradies no citas zemes un valoda (piem. angļu) viņam nav dzimtā vai ir aizmirsusies (piem. citas valodas lietojuma dēļ). Visbiežāk, lai paspilgtinātu efektu, aktieris runā ar dīvainu piesitienu, mīkstinājumiem vārdos (īpaši, ja jātēlo latīņamerikānis Amerikā), ik pa brīdim cenšas atrast īsto vārdu un angļu valodai raksturīgos fonētisko brīnumus izrunā vienkāršoti (I am sinking/thinking – all the same).
Tomēr ir vēl kāda iezīme, ko pamanīju pieminētajā seriālā, kurā Amerikā dzimis čalis 7 gadu vecumā tika aizvest pie Fidela, bet pēc 20 gadu dzīves Kubā it kā atgriežas ASV. Čalis, protams, runāja angļu valodā ar akcentu, kas veidojies spāņu valodas ietekmē, tomēr dīvaina bija parādība, ka dažus vienkāršus vārdus viņš izrunāja spāņu valodā. Dīvaini tas ir tāpēc, ka tādi vārdi kā “māte”, “māsa”, “ģimene” tiek ielikti šūpulī un, ja vien cilvēks saglabā vismaz aptuvenas valodas iemaņas, šos vardus neaizmirst uz visu mūžu.

Tāpēc aktierim par aktierspēli es ieliktu “3″ (“2″ nē, jo citos aspektos šaja sērijā viņš bija pārliecinošs). Ir skaidrs, ka režisoram ir javeido patiesības ilūzija par prombūtnes gadiem, tomēr nevajadzētu operēt ar tik ierastām frāzēm.

Staprcitu, gan ne es viens būšu pamanījis, ka amerikāņu filmās tieši spāņu valoda tiek izmantota (pronto, mi casa es tu casa, de puta madre, si senior, mi madre, bien) veidojot imigrantu un trimdas bērnu tēlus. Laikam te ir pamanāmas līdzības ar šobrīd Latvijas filmu industrijā plaukstošo fīču attiecībā uz krievu valodu – katrā filmā/seriālā ir jābūt kādam, kas runā ar pamatīgu krievu valodas akcentu un tādējādi kļūst par vismaz mazliet komisko tēlu. Lieki teikt, ka arī reklāmās tas ir cool.

Nu neko. Lai jau tiražē…

Stulbi tikai, ka mēs uz tādiem klišejiskiem āķiem uzķeramies. Cik gan man pašam filmas vajadzēja noskatīties, lai pamanītu šo ačgārnību ar būtisko vārdu it kā aizmiršanu pēc daudzu gadu prombūtnes vai citas valodas ietekmē.