Kaut kā tieši pēdējās dienās esmu apjautis, ka apgalvojumam “Latvija/Rīga/Jelgava ir maza lauku vieta” ir vistīrākā patiesība. Lai gan galvā, domājot par Jelgavu, vienmēr ir virpuļojuši skaitļi, lai apgāztu šo apgalvojumu, faktiski nākas secināt, ka mana mazā pilsēta faktiski ir manas lielās pilsētas līdziniece. Daudzējādā ziņā.

Ieskicējot mazpilsētas dzīvi, noteikti ikviens uzburtu ainiņu, kurā pie viena no pāris veikaliem satiekas jauni, veci un pusmūža cilvēki. Visi jautri čalo, par prieku sev (un, iespējams, nožēlu citiem) uzvedas kā ienāk prātā un runā. Runā daudz. Runā un nekautrējas pateikt, cik liels dzērājs ir kaimiņu onkulis un cik liels naudas maiss ir tante no lielās savrupmājas. Ar smīnu vai nievājumu vien nosaka, ka tas tur ir tāds un šitāds. Un neviens neiebilst, jo tie, kas sarunājas, domā līdzīgi.
Tomēr interesanti ir tieši tas, ka šīs izteiksmes emocijas un attieksme ir neviltota, pat pamatota (tiešos novērojumos) un atklāta. Tieši cilvēciskais un dabiskuma faktors teiktajam piešķir jēgu, nozīmi un pats galvenais – patiesumu, kas pretendē kļūt par absolūto patiesību. Nu, vismaz par vietējo absolūto patiesību noteikti.

Ainiņas, lai gan ar citām dekorācijām un vidi, manā lielajā pilsētā es uzburtu līdzīgi. Tikai te vietējie veikali pārdod un tiražē informāciju, tāpēc pie tiem pulcējas lauži. Tiesa gan, virtuāli. Pulcējas un runā, diskutē, smejas, risina problēmas, meklē atbildes un līdzīgi kā tantes bezspēkā par šodienas situāciju valstī (bet virtuāli) nopūšas.
Tomēr tā galvenā atšķirība ir fakts, ka liela daļa izvēlas palikt anonīmi. Iespējams, ka anonimitāte internetā arī nav mīts, tomēr šo klaču tarbu (e-vidē vai realitātē, bet tādi ik pa brīdim esam mēs visi) izteikumi nodod. Bet par to vēlāk.

Šie komentāri pārsvarā plūst kā upes pēc lietavām pie amizantām ziņām un jaunumiem, kas skar sabiedrības krējumu. Pie amizantajām ziņām komentāru atmosfēra parasti ir baudāma un gadās tikai rets darvas piliens, kuru iesaistītā publika organiski nepieņem (salīdzinājumam – tirgus sievu sarunā par ļauno valdību pacenties pastāstīt par Latvijas veiksmīgo fiskālo politiku – tas ir vairāk kā tikai divas atšķirīgas galaktikas).
Pie sabiedrības krējuma ziņām parasti komentāri izstaro negācijas un to ir aptvērusi liela daļa lasītāju. No vienas puses, cilvēki pat neizvēlas tos lasīt vai izteikties, tomēr ziņkāres dzīti tajos ieskatās tāpat kā ieklausās tantiņu sarunā autobusā. Tikai reti, pat marginālos gadījumos šādos komentāros var manīt “cilveka no ielas” domas. Tomēr te, savukārt, tās organiski nepieņem regulārie rakstītāji, kuri a priori visus ir iedalījuši līdzīgi domājošos un pretiniekos. Diemžēl šie čaklie sekotāji, rakstītāji un domātāji nenojauš, ka patiesībā jau sen ir sašaurinājuši savu aktīvistu loku, pazīst viens otru kā vecu sētas suni un ir anonīmi tikai brīdī, kad sacer kārtējo lietotājvārdu.

Pirms man kāds oponētu, es ieteiktu novērtēt situāciju pirms un pēc 6. jūnija vēlēšanām – pirms tam daudziem bija izdevīgi teikt un izteikties; noteikti lasīt un izteikt savu viedokli bija svarīgi arī aktīvajiem līdzpilsoņiem. Pēc vēlēšanām šī aktivitāte ir zudusi, jo ikdienā cilvēkam ziņa ir informācija pārdomām, nevis iespēja nomelnot vai celt debesīs. Lieki bilst, ka komentāru skaits pie sabiedrības krējuma ziņām ir krietni vien kritis. Savukārt komentāri par tēmu “večiņa izsauca policiju, jo divi jaunieši uz soliņa maigojās” ir populāra vēl aizvien. Zinu, ka pats iepriekš rakstīju, ka esam novesti līdz kliņķim, tomēr šo apgalvojumu nevajadzētu attiecināt uz visām situācijām – kamēr elpojam, mēs domājam. Kamēr domājam, mēs prioritizējam lietas un šajā prioritāšu sarakstā ziņas par amatpersonas kabatas papildinājumu ir tikai lasāmas sensācijas, ne komentāru vērtas. Tieši tāpēc es aizdomājos par šiem rakstītājiem pie kārtējā raksta par pilsētas domes ozīcijas vai opozīcijas darbiem un nedarbiem.

Vairāk gan es viļāju domu par to, kāpēc šie rakstītāji raksta tieši šādās manierēs – ar pliekaniem vārdiem, ar naidu, ar izacinošiem izteicieniem un negatīviem mājieniem. To visu izlasot jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka rakstītājs nav stāvējis maliņā brīdī, kad ir notikušas politiskas cīņas. Gan zināšanas, gan spriedelējumi un baumas, ko paši rakstītāji jau izsaka kā zināmu patiesību, faktiski norāda uz to, cik tuvi visiem šiem notikumiem viņi patiesībā ir.

Bet tad kāpēc es apgalvoju, ka arī šī lielā pilsēta ir maza? Tāpēc, ka te emocijas ir tās pašas, cilvēku domas un vārdi – līdzīgi, tikai pārnesti uz citu saziņas platformu. Sķiet tieši politisko motīvu vadīti viņi izbauda anonimitāti. Tomēr, no otras puses, viņi izmanto šo anonimitāti, lai turpinātu smaidīt un netiktu izsmieti par pretrunīgo rīcību dažādās vietās. Vienkāršiem vārdiem sakot – jo dziļāk demokrātijā grimstam un jo modernāki kļūstam, jo viltotākas kļūst mūsu emocijas. Diemžēl.