Tagad vakarā varu secināt, ka šodien bagātīga diena izdevusies. Bagātīga, jo ir daudz iespaidu un pārdomu, ideju un neatbildētu jautājumu.  Bet visam savs laiks – katru domu jāsagremo un jāspēj strukturēt vismaz jautājumus (ja ne atbildes) sev un tikai tad jāpieraksta saistītā tekstā. Lai vai kā, tās svaigākās un dīvainā kārtā arī vienkāršāk izklāstāmās domas ir par apmeklēto mājas iedzīvotāju sapulci.

Noskaņai: Travis – Big Chair

Kā kārtīgs iedzīvotājs šovakar apņēmos neapmeklēt basketbolu, bet gan piedalīties sapulcē, kurā apsaimniekotājs atskaitās par padarīto un kopā tiek lemts par turpmākajiem plāniem. Jāsaka gan uzreiz, ka žēl, ka šāds apzinīgums vismaz vienu reizi gadā attiecībā uz savu īpašumu neienāk prātā pārējiem desmitiem īpašnieku. Tomēr šķiet, ka ar lielu apmeklējumu neviens nebija rēķinājies – telpā ar 15 krēsliem, dīvaini pievilktu siltuma apgādes cauruli un miniatūru izlietni pie ieejas pat 50 cilvēki neietilptu. Atceļā uz mājām vēl un vēl pārcilāju domas un pārdomas…

Naudas lietas
Atskaite par paveikto apsaimniekotāja pārstāvim kā jau grāmatvedim izdevas lieliski. Pārsvarā izskanēja vien jautājumi par atskaites kopskatu nevis izcenojumiem, kas norādīti tajā, tad nu arī visi iebildumis bija par to, ko, kurš un kā aizpilda. Tad ieskanējās krīzes nots un tika paziņots, ka izmaksas šogad aug, bet apsaimniekošanas maksa bijusi nemainīga teju 5-10 gadus. Uz repliku par izdevumu samazināšanu no apsaimniekotāja puses tika sniegta izmeļoša atbilde par to, ka uzņēmumā darbiniekiem jau samazinātas algas. Tas esot pietiekami, jo sētniekiem tak nesamazinās santīmos izteikto algu.
Labi, to projehaļi – neviens nebija gatavs un nemaz (tīri juridiski nebija kvoruma) nevarēja runāt par apsaimniekošanas maksas celšanu. Palika visiem naiva cerība, ka parāds varbūt dīvainā kartā mazliet saruks un kādreiz varbūt arī iedzīvotāji parakstīsies uz apsaimniekošanas maksas celšanu. Tīri matemātiski iznāk, ka, lai nosegtu samērā nelielo parādu un pat mazliet iekrātu, pietiktu paaugstināt apsaimniekošanas maksu līdz 20 santīmiem par kvadrātmetru un hruščovkas iedzīvotājam tas nozīmētu rēķina pieaugumu par latu. Jā, laikam parāk daudz – tik daudz mēnesī vēl neesam gatavi ietaupīt…

Maksājam par vecām kļūdām
Tad tā klusām un pamazām sapulcīte izvērtās par jautājumu un atbilžu, un demagoģijas stundu. Grāmatvede cītīgi uzskaitīja MK noteikumu numurus, bet iedzīvotāji cītīgi centās uzzināt, kā globālās lietas darāmas. Pa vidu izskanēja arī paziņojumi par to, ka vietēja vara ir viena liela mafija, kurai būtu jāliek kaimiņuzņēmējiem un citiem darboņiem ar savām rokām labot kļūdas.
To visu dzirdot atausa atmiņā arī stāstu iemesls – mājai ir piebraucamis ceļš caur citiem pagalmiem, bet reiz ir bijis arī piebraucamais ceļš no otras mājas puses. Pagalms šobrīd ir neizbraucams un stāvvietu visiem arī nepietiek; traģiskāk var iznākt, ja kādā brīdī pie mājas nevar piebraukt pat avārijas vai glābšanas dienesti. Bet lūk piebraucamais ceļš no otras puses tagad ir nelietojams, jo viens vietējais onka ir privatizējis zemi pie piebraucamā ceļa un uzslējis žogu – tagad pa to ceļu var vien bērnu ratiņus šurpu turpu pavizināt. Savulaik gan tika skaidrots, ka šis ceļš jau sākotnēji bijis gājējiem un zaļajā zonā auto likt nedrīkst, bet kurš nu gan tad klausījās. Lai nu kā, cik zinu, izrādās, ka mājas kopīpašumā ir vien daļa zemes, jo iedzīvotāji savulaik bija izvēlējušies neprivatizēt lielāku zemes gabalu taipus mājai. Bet tagad sanāk, ka iedzīvotāji grib pretendēt uz zemi, kas mājai nemaz nepieder. Bez šaubām, privatizācijas brīdī tantes šajā mājā bija lielā pārsvarā, bet tagad atliek vien noplātīt rokas vai ari naktī aziet un savākt žogu nodošanai metāllūžņos.
Faktiski pat tāda vēsturiska laikmeta pieskaņa bija jaušama – pēc principa “tas nepieder man, bet mums ir jābūt tiesībām to lietot”. Paši esam ar putām pār lūpām gatavi stāstīt par sava īpašuma neaizskaramību, bet tajā pašā laikā pretendējam uz savu vēlmju piepildījumu uz citu rēķina.

No kuras puses vējš pūš?
Ik pa brīdim izskanēja arī jautājumi par to, ko kurš īsti pilsētā dara. Tad es kārtējo reizi skaidri sapratu, ka viena acainīša pesteļojumi par to, kurš viltojis sarunu ierakstus interesē vien šauru iesaistīto personu loku. Lietas par konkursu rīkošanu, publiskajām apspriešanām, PPP, energoefektivitāti u.c. ir kaut kas ļoti tāls. Problēmu vēl vairāk saasina fakts, ka pat apsaimniekotāja grāmatvedis un iedzīvotāji par šīm lietām runā dažādās un savstarpēji nesasaistāmās valodās. It kā jau cilvēki zin un lasa, jo, ja jau baumo un izvērš diskusijas, tad kaut ko ir dzirdējuši. Bet dzirdētais ir tāds saraustīts un lietas šķietami nesaistītas. Rezultātā visu neskaidro jautājumu radītājs izrādās valdība. Tāpat izrādās, ka vārdu “pašvaldība” cilvēki tver saprotoši, bet vārds “dome” tiek saistīts ar visām amatpersonām un visu slikto pilsētā.

Tā tālā Eiropa
Neizpalika arī pārspriedumi par mājas siltināšanu, siltuma skaitītāju uzstādīšanu un citiem ievērojamiem remontdarbiem. Ik pa brīdim izskanēja triviālais vārdu salikums “Eiropas nauda”, bet tā jēdziens izrādās tāds izplūdis. Tā nauda izrādījas tā, kas ir Pareksā, tā, ko valdība nedod, tā, kas iestrēgst pašaldībā un tā, kurai pilnībā jāsedz kapitālremonta izdevumi. Lai gan nevienam nešķita skaidra esam ideja par projektiem, visi turpināja apgalvot un cerēt, ka tieši šī nauda glābs. Jāsecina, ka ziņās nosauktās naudas summas, ja vien tās nav miljardos, cilvēkiem mēdz piemirsties – neviens nerunā par iztērētiem latiem, bet gan par piešķirtiem miljardu aizdevumiem vai neapgūtiem projektu finansējumiem. Tomēr pozītīvi ir tas, ka frāze “nav naudas” nav saucēja balss tuksnesī – to tagad saprot visi.

Jūsu pļava, mūsu raža
Brīžos, kad tik runāts par kapitālremontiem, tika piesaukts fakts, ka dzīvokļu īpašniekiem taču pašiem jāatbild par mājas apsaimniekošanu, jo māja ir liela ģimene. Apsaimniekotājs var tikai izpalīdzēt ar savu varēšanu, saviem aprēķiniem, datoriem un projektu pieredzi. Ir jau labi – esam mēs ģimene, bet tādā gadījumā apsaimiekotājs var pretendēt uz muižkunga statusu, kurš ievac meslus un reizēm rīkojas uz kopējā fona.
Jel kādi ieteikumi par pašu kooperatīvu tika nopelti un atradās daži piemēri iz pilsētas vēstures, kad mājas sevi tādā veidā postā vedušas. Tik daudz reizes izskanēja uzskaitījums par mūsu pienākumiem, savukārt par mūsu tiesībām tika raustīti pleci aizbildinoties ar nākotnes plāniem, esošo ekonomisko situāciju vai atbildības jomām.
Šķiet, ka pati likumdošana ir šķībi zirga rati, jo skaidri nosaka atbildību un paredzētās sankcijas par pienākumu nepildīšanu. Savkārt tiesību sadaļa ir palu laikos plūstoša upe; var norādīt gan uz finansiālo mazspēju, gan neskaidro tiesību traktējumu un tādējādi šīs tiesības var vienkārši aizmirst un tās nav izmantojamas.

A ko tad es? Es jau neko…
Lūkojoties uz citiem sapratu, ka katram ir sava sāpe, bet tā ir tik dziļi iespiedusies, ka katram jau aknās sēž par to runāt vēlreiz. Dažs grib laimīgi pavadīt sirmās vecumdienas, citu interesē sava ieeja un kāpņu telpa, bet vēl cits ir gatavs darboties ideālu vārdā. Pavisam citam ir liela vienaldzība pret notiekošo, ja vien netiek izdarīts kaut kas liels un tūlīt. Tāpat žēl, ka dzīvoju starp indivīdiem, kuri ir gatavi pēc sevis kāpņu telpā atstāt paliekošas pēdas mēslu veidolā. Lieki minēt, ka brīdinājumi par smēķēšanu kāpņu telpā un aicinājumi to kopt kopā tiek uztverti ar apsmieklu.

Tā nu izrādījās, ka uz sapulci esam atnākuši vien parunāt par to, kāds ārā laiks bija vakar un kāds būs rīt. Neko reālu nespējam definēt, gatavu ideju pietrūkst un lēmumu pieņemšana kā tāda vispār nepastāv.
Faktiski secināju, ka pamatproblēma ir pašos – pietrūkst komunikācijas un diskusiju – demagoģija un uņiversa apspriešana ir tikai tāpēc, ka sarunu ir par maz.
Bija patīkami redzēt gados jaunus cilvēkus un apņemšanos kaut ko darīt. Tikai noteikti ikdienā satiktās sejas un attieksme vēlmi ātri vien pazudina. Atliek vien izveidot vēl vienu domubiedru grupas saziņas platformu un attīstīt to – vabūt tomēr teiciens par cinīti, kas grūž lielu vezumu, izrādīsies patiesība…