Ceru, ka šoreiz mācēšu skaidri un īsi izstāstīt savu sakāmo – stāsts par to, kā tie, kas mūždien uzmetas par tautas aizstāvjiem un taisnības meklētējiem paši patiesībā ir pamatīgi rukši. Reiz jau rakstīju par to, ka katram ir savs stabs, arī par to, cik dīvaini ir noteiktas jomas pārstāvji Jelgavā, bet tas lai šoreiz paliek kā cita opera – tie bija plašāki un asāki stāsti. Iespējams.

Ne reti ir nācies dzirdēt par to, ka likumi esot rakstīti visiem. Tik pat bieži nākas dzirdēt, ka likumus pārkāpj augstākās činas. Tepat mūsu pilsētā nesen izskanēja stāsts par amatpersonas nepareizi novietoto auto un pārsniegto ātrumu. Protams, ka uzreiz tika diskutēts par soda piemērošanas nepieciešamību un uzvedību, kuru sabiedrība plaši nosoda. Tādu stāstu ne mazums.

Tomēr man šajā kontekstā šodien radās doma. Nē, drīzāk pat jautājums bez atbildes – ja jau ceturtā vara valstī tik ļoti kontrolē, uzrauga un rūpējas, lai sabiedrības krējums nepakluptu vārdos vai darbos un reizēm, ja jau runājam atklāti, mēli izkāruši gaida, kad gadīsies noknipset kādu dīvainu sejas vaibstu vai saklausīt dīvainu izteicienu, tad kurš īsti ir tas, kurš liks pašiem žurnālistiem savās mākslinieciskajās un reizē apzināti negatīvi veidotajās izpausmēs aprobežoties kaut uz brīdi? Es neapgalvoju, ka jāievieš cenzūra. Es neapgalvoju, ka jāliedz rakstīt par pārkāpumiem, nejēdzībam vai nekārtībām. Es vien izsaku pieņēmumu, ka visbiežāk pats redaktors ir strupa marionete, kas dejo daudz lielāka makslinieka virvītē. Es vien izsaku pieņēmumu, ka žurnālistiem aizrādīt izdodas tikai kādam no lielajiem viņu bosiem – tad, kad pabrīdina par atlaišanu vai atlaiž no darba par padarīto.

Bet ne tāpēc es smilkstu. Es kavējos pie jautājuma par to, kurš norādīs uz viņu kļūdām. Jebkura pastāvošās varas norāde par šīs jomas pārstāvju nekorekto rīcību parasti tiek traktēta kā atriebība vai rēķinu kārtošana. Jebkura pilsoniskā aktivitāte pret žurnālistu faktiski parasti ir vai nu tiesas darbs, samazga vai apvainojums par uzpirkto sūdzību.

Piemērus varu pat tālu nemeklēt – žurnālisti var novietot auto stavvietā, kas paredzēta citas iestādes apmeklētājiem. Žurnālisti uzdrīkstas pasākuma laikā laiverēt šurp un turp, jo uzskata sevi par pasaules asi; visbiežākais arguments tam – “man pēc stundas vajag publikāciju”. Viņi var atļauties atsaukties uz likumiem par presi, brīvību un informācijas pieejamību, bet tajā pašā laikā nav naski vajadzīgo sameklēt paši, jo var taču pajautāt un likuma kārtībā gaidīt atbildi. Viņi var publiskā vietā uzvilkt dūmu, pārskriet ielu pie sarkanās gaismas, izbradāt zālāju un traukties ar auto lielā ātrumā. Viņi var publiskas personas ģīmetni izmantot pēc patikas. Savukārt pašu marazmātiskās izpausmes izmatojot pseidonīmus un bieži ne līdz galam sakārtotās darba attiecības ir kā nekustināms akmens un tabū tēma – tiklīdz izskan kaut viens pieļāvums, avīzes darbinieks ir gatavs savu (ne)godu par svētu un neaizskaramu patiesību padarīt – tā esot darba specifika, bet pieļāvuma izteikums – kārtējā afēra un atriebība. Tas viss atgādina situāciju ar teicienu “nošaut nedrīkst apžēlot” – ierēdnim komati būs jāsaliek divpadsmit reizes pārliecinoties par pateiktā patiesumu, bet žurnālists pieturas zīmes vienalga saliks pa savam – atkarībā no tā, ar kuru kāju no gultas izkāpis (vai ar kuru kāju viņam no gultas lika izkāpt). Un tas viss atklātības un sabiedrības informēšanas procesa vārdā.

Samērā bieži dzirdu, ka izskan neapmierinātas ikdienas nopūtas par to, ka savu finansiālo saistību un partiju sistēmas dēļ kalpojam oligarhiem, mahinatoriem un pelēkajiem kardināliem. Tomēr ir arī cita nopūta – no tiem, kuri ikdienā strādā ar šķietamajiem žurnālistiem-prometejiem. Šie tintes spalvas kalpi uzskata, ka taisnība ir tikai viena – tā, kas savā galvā izdomāta. Mani pat neineteresē, vai viņi vakaros iet gulēt ar tīru sirdsapziņu un ir uzrakstījuši atskaites saviem naudasmakiem. Mani tikai interesē, kurā brīdī viņu ikdienišķā profesija ir tikusi vienpusēji glorificēta un ir pacēlusies virs sabiedrībā ierastām vai noteiktām normām.