Iespējams, ka jautājums skan retoriski, ironiski vai nicinoši, tomēr sajūtas, nē, sajūta ir draņķīga, jo sev esmu radis atbildes uz šo jautājumu. Tieši tā – atbildes, jo attiecībā uz vairākām lietām var teikt, ka tās kā ūdens izlīst no saujas. Nav nedz vajadzības, nedz vēlmes sprediķot par to, kurš, kāpēc un kādu iemeslu vadīts to ir izdarījis. Šobrīd atliek vien fakts – dzīvojam šodien, bet pelēkās krāsās rādās rītdiena.

Tā pus pa jokam varētu teikt, ka esam 20.gs. 30.to gadu Lielās depresijas priekšvakarā. Iespējams, ka tā būs tikai man un līdzīgajiem. Noteikti daudziem tas viss būs vien nelāga vīzija vai sapnis. Noskaust cita laimi negrasos, tāpēc par naudas maisiem, resnajiem un bagātajiem onkuļiem, silikona sievietēm un glamūrīgajiem puisīšiem un meitenītēm nerunāšu.
Šobrīd es apskaužu pasaules pilsoņus – tos, kuri ir tiekušies aizceļot līdz horizontam un nav domājuši par to, kur rītdien pamodīsies. Līdzīgi kā bezrūpīgajā studentu dzīvē pietika ar savu 10 kvadrātmetru istabiņu, istabas biedra no mājām atvesto speķi un piektdienas izklaidēm. Bēdīgākajos brīžos atlika vien aizņemties latu vai palūgt to vecākiem. Apskaužu arī tos, kuri it kā bezmērķīgajos projektos turpina ceļot – jā, atdeve sev un sabiedrībai iespējams ir niecīga, bet vismaz šiem cilvēkiem ir tā burvīgā iespēja nedomāt par rītdienu. Tas, ko vairs nevaru atļauties – šodien ļaut vaļu emocijām un vēlmem kaut uz brīdi.

Bet tas nav svarīgākais un arī ne vienīgais iemesls, kāpēc varētu vēl un vēl atkārtot, ka mīlu šo zemi, bet ne šo valsti. Šī dižķibele ir atņēmusi iespējas turpināt izglītību, plānot ģimenes dzīvi un izaugsmi personīgajā lauciņā. Vienmēr jau var mācīties, bet to ir darīt pagrūti, ja nezini, vai rītdien pietiks naudas biļetei braucienam uz skolu, kura, iespējams, vairs nepastāvēs. Ir vēl grūtāk ieplānot ģimeni, ja valsts vieš miglainu skaidrību tikai par bērna pirmo dzīves gadu. Ir pavisam grūti domāt par saviem pakāpieniem darbā vai izaugsmi, ja jau parīt tikko pieņemtais darbinieks var izrādīties liekais.

Es nesūkstos. Tomēr arī negribu apgalvot, ka savas finansiālās iespējas neizvērtēju. Diemžēl gribētu mest akmeni valsts lauciņā un apgalvot, ka visa samazināšana un apcirpšana neatrisina problēmas būtību – mēs kā smags tanks tikai turpinam iestigt purvā. Mēs turpinām samazināt un vidusmēra cilvēka rēķina un ceram, ka cilvēks izdzīvos. Viss ir tik aplami, bet trūkst spēka, lai pieceltos un iebilstu, jo ikdienas raizes ir par šodienu un domām par rītdienas plānošanu neatliek laika…