Jā, zinu, ir krīze. Jā, zinu, ka valdība rauš naudu. Jā, zinu, ka parastie cilvēki nemaz nedzird politiķu skaidrojumu par notikušo. Jā, zinu, kas notiek Doma laukumā. Tieši tāpēc arī paliek dīvaini uz to visu skatoties; arī barikāžu kontekstā.
Dziesmotās protesta akcijas daļu neredzēju, bet dzirdēju uzrunas, kas tāpat iespiedās atmiņā. Kaut kā dīvaini sanāk, ka aicinām cilvēkus no reģioniem, lai parādītu tautas varenumu, bet runas brīžos spēlējam uz sajūtām. Kā var 40 gadus vecs tautietis stāstīt par kara gadiem? Kā var aicināt uz protesta akciju par Saeimas atlaišanu un priekšplānā redzēt slāviskus plakātus ar uzrakstiem no sērijas “latviski neprotu, bet balsot gribu”?

Jau no rīta klausījos intervijas ar cilvēkiem reģionos. Daudzi pauda neuzticību valstsvīriem un teica, ka visi jāsūta ratā. Bet tikai viena jaunā māmiņa pareizi norādīja – diezin vai gāšana ko mainīs – nav jau kas tās lietas dara un darīs turpmāk.
Jautājums vispār – vai ir kas krasi jādara vai arī aktīvāk cilvēkiem jāskaidro un jāieklausās? Diemžēl brīžiem rodas sajūta, ka nemanāmi manāmās politiķu rokas cenšas manipulēt ar lauku cilvēkiem – tādu ir daudz (paldies svētajiem, ka visi nedzīvo trakajā Rīgā) un tajos ieklausāmies vai tos iesaistām tikai marginālās situācijās.

Jāatzīst, ka nepārsteidz dzirdētais, ka grautiņš ir daļēji arī organizēts. Skatoties uz pielietajiem mūļiem (nekas, vismaz vienam LB veikalam Vecrīgā šovakar mazāk) un trulajām sejām neizdodas sevi pārliecināt, ka šie patiešām šeit ieradušies cerot uz dziesmoto revolūciju, lietussargu revolūciju vai ko tādu. Nezinu – varbūt no bēdām piedzērušies.
Pilnīgi bezjēdzīga šī ārdīšanās – gan uz ielas, gan TV. Uz ielas truleņi vienkārši palaiž rokas priecājoties par to, lai dzīvo anarhija, ka panki nav miruši un ka ir iespēja izārdīties kā tādiem puberitātes plosītiem pusaudžiem. Ne mazāk smieklīgas ir TP biedra un ex-TP biedra debates TV – aicināti runāt par valsts stāvokli kā problēmu, šamie norāda uz jau dzirdētiem abu politisko partiju darbības caurumiem un kladzina klajus populistiskus saukļus.

Es nezinu, kā ir labāk. Bet zinu, ka šādi pat ne mazliet neatrisināsim savu un valsts sāpi. Cik daudzi vispār, pirms doties uz protestu, aizdomājās par to, ko valstī būtu jādara tālāk un kas būs tie tautas pārstāvji, kuriem būtu jāstājas amatos un jāved mūs uz saulaino tāli?
Esam mēs dziļā vagā, kurā bagātie lej samazgas. Tomēr ne jau vien valsts vīri, bet arī mēs paši sparīgi virzījāmies turp, kaut kur.

Lai vai kā – es vēl aizvien mīlu šo zemi. Un visiem tiem atsaldētajiem valzirgiem, kuri tapinājuši “Läti Disko” Somijas novadā varu novēlēt nodzerties priekā par panākumiem topos,  likt mierā Latvijas karogu un kādreiz, lai izveidotu intelektuālo rievu savās smadzenēs, atbraukt un apskatīt šo zemi. Ne vienmēr fakts, ka valsts ir dimbā nozīmē to, ka zeme ir jāizsmej. Problēmas pastāv, lai tās risinātu, nevis lai ap tām izvērstu polēmiku vai nodotu tautai kā dzijas kamolu kaķim – lai pariecājas, izritina un samudžina.

Nevajag iet gulēt ar negācijām. Vismaz šo dziesmu der dzirdēt.