Laikam jau reiz beidzot taps arī kāds konstruktīvs pārspriedums manā izpildījumā – proti, konferences iespaidā ir radušās daudz un dažādas pārdomas par energoefektivitāti kā aktivitāti per se un par iedzīvotāju vēlmi “noadīt” jaunu kažoku savai daudzdzīvokļu mājai.

Taisnības labad jāsaka, ka jebkurš projekts īstermiņā paceļ spārnos, iekustina smadzenes ģenerēt attiecīgās idejas vai vismaz pastiprināti liek aizdomāties par diskutējamo tēmu. Tā ir bijis vienmēr. Vismaz man. Tomēr šoreiz, iespējams apzinoties gan ekonomisko situāciju valstī, gan apzinoties savu viedokli, kas izveidojies mēģinot izprast plašāk izskanējušos viedokļus, es centos nelidot filosofiskos pārspriedumos. Centos turēties pie zemes un pildīt savu lomu projektā – esmu vien tehnisks darbinieks, kurš plašākai pasaulei pavēsta par projekta aktivitātēm. Centos turēties pie zemes, jo jau pašam ir pieredze ar savu māju, kurā lielākā daļa iedzīvotāju aizvada finansiāli sarežģītās vecumdienas.

Lai vai kā – projekta semināra pirmās dienas neko daudz nedzirdēju, jo piedalījos organizēšanā, savukārt, otrā daļa, kas norisinājās Šauļos bija kā atelpa no organizēšanas un laiks, lai ieklausītos un padiskutētu. Nebūt necentos (necenšos arī tagad) pozicionēt savu viedokli kā absolūto taisnību, bet gan vairāk centos vismaz sev pajautāt to, ko jautātu kā iedzīvotājs.

Mana galvenā, provokatīvā un reizē ironiskā atziņa – energoefektivitāte kā process var iet pastaigāties un atgriezties pēc 3-5 gadiem. Iemesli faktiski ir trīs.

Pirmais politkorektā formā izsakāms kā generation gap/generation change, bet faktiski – nogaidīšana, kad gados vecie cilvēki savos dzīvokļos dažādu iemeslu dēļ būs atvēlējuši vietu jaunajiem. Labs Jelgavas piemērs ir renovējamā māja Helmaņa ielā 3 – tur dzīvo kādreizējie celtnieki un cilvēki pusmūža gados un viņiem daudz vienkāršāk ir bijis vienoties. Nosacīti vienkāršāk, jo gados vecākie cilvēki ir arī šajā namā. Manas mājas pieredze līdz šim ir pierādījusi vien to, ka celt 100 dzīvokļu namu nebija labākā ideja – 51% īpašnieku vienoties ir neiespējamā misija. Un tāda tā būs vēl vismaz gadus piecus.

Otrs iemesls ir daudz vieglāk saprotams – mūsu dižķibele. Vēl viens kredīts (kas būtu nepieciešams siltināšanai) ir ilgtermiņa apņemšanās, kas vienubrīd var savilkties kā cilpa ap kaklu. Dzīvojot neziņā par rītdienu ikvienam noteikti ir grūti apsolīt, ka turpmākos 15 gadus varēsim centīgi maksāt, piemēram, 50 latus mēnesī bankai. Arī liekus 5000 latus diezin vai šobrīd katrs atradīs. Ikdienas cilvēku vairs nepārliecina stāsti par zemiem maksājumiem pēc siltināšanai. Nauda tāpat aizplūdīs, tikai uz citu bankas kontu.

Trešais iemesls ir pati valsts. Šķiet jau ar īgnu smīnu uz lūpām varam lasīt daudzos paziņojumus presē, kad ik pa brīdim kāda amatpersona nosprauž beigu datumu ekonomiskajai recesijai. Tas tagad ir moderni, bet no sabiedrisko attiecību viedokļa – lēti. Tas ir tāpat kā sludināt atlaides veikalā, kad faktiski ikdienas, pastāvīgā cena tiek uzrakstīta ar sarkanu krāsu, bet sacerētā cena tiek lepni nosvītrota – tici nu un nopērc to lupatu. Tā arī šie solījumi kļuvuši par virtuālu preci vai karstu pērnā gada kartupeli. Kamēr vien mums nebūs sava redzējuma par valsti parīt, visi rītdienas plāni būs vien solījumi un sēnalas. Kāpēc gan iedzīvotājam būtu jāuzņemas 15 gadu kredītsaistības, ja valsts nevar izpildīt pat četrus gadus atpakaļ vai pat pāris mēnešus atpakaļ nospraustus plānus. Ok, nepildiet, bet vismaz parādiet, ka strādājat tajā virzienā. Pretējā gadījumā arī valdības sēžu „paraugprāvas” kļūs vien par lētu PR gājienu…

Vienmēr jau varam teikt, ka slikti ir pie mums, bet izrādās, ka Lietuvā ir vēl bēdīgāk – tur māju siltināšanai iedzīvotāji var saņemt tikai 15% līdzfinansējumu. Tomēr diemžēl ekonomiskā situācija mūsu valstī liedz izspēlēt kārti „dariet tagad, jo rīt būs sliktāk – tā kā Lietuvā”. Nu nav mums naudas. Un nav mums apņemšanās, jo ikdienā domājam par izdzīvošanu, nevis attīstību.

Tomēr jāaug ir arī sabiedrībai. Reiz mēs pirkām dzīvokļus un pieprasījām, lai blakus nedzīvo sociāli nelabvēlīgi elementi. Tad nāca laiks, kad sākām pieprasīt sakārtotu vidi ap māju. Nu mēs turpinām augt un sākam domāt par to, ka mājas apkārtne nav tikai izbraukāta zāle un puķes, bet arī cilvēki, ar kuriem jāveido attiecības. Iespējams, ka kādreiz nonāksim līdz attīstības līmenim, kad siltināšana būs ikdienišķa parādība. Tas notiks vai nu nomainoties paaudzēm vai arī mainot domāšanu.

Jebkurā gadījumā domāt par energoefektivitāti pārtraukt nevaram. Varam ievilkt dziļu elpu un sagaidīt to brīdi, kad sabiedrība organiski, psiholoģiski un, galvenokārt, finansiāli būs gatava uzņemties saistības. Šobrīd atliek vien vērot, izvērtēt un meklēt veidus, kā uzrunāt tanti, kara veterānu, jauno māmiņu, studentu un bērnus.