Tā vienā brīdī šodien iedomājos, ka īstenībā jau katram mums ir kāda viena lieta, uz ko ieciklējamies vai kuru kādā laika posmā uzskatām par primāro savā dzīvē. Vienam tā ir nauda, citam sasāpējusi problēma darbā vai mājās, bet vēl citam – pa dārgo nopirkts kefīrs vai biezpiens.

Ne velti jau saka, ka katrs apkārt pa pasauli staigājam ar savām dīvainībām. Tā vienkārši šodien vienviet domās apkopojās daudzējādās dzirdētās dīvainības.

Sēžu vilcienā un pēkšņi atskan telefona zvans. Kādā no veidotajām mājaslapām regulāram apmeklētājam esot radušās nerisināmas problēmas – pie lietotāja ievietotā faila (runa ir par Joomla instalāciju, Docman komponentu) parādoties piezīme “īpašs” – lietotājs esot ne pa jokam satraucies, jo nekā īpaša tak viņa sagatavotajā failā neesot. Ar pārsteigumu/satraukumu sejā esot lūgts šo atsauci noņemt; šķiet, ka cilvēkam šī lieta bija tapusi par dienas, ja ne pat par mēneša notikumu (tas jau nekas, ka tāda piezīme tur jau bija ilgāku laiku). Tobrīd biju tikko cēlies no pārbrauciena snaudas un vien atmurkšķēju, ka būs darīts.  Pēc tam tik sāku domāt – šāda piezīme pie faila visdrīzāk parādās, jo failu daudzas reizes ir lejupielādējuši daudzi citi (līdzīgi kā ārzemjos izmanto piktogrammu HOT!). Nu nekā manam prātam netapa skaidrs, kāpēc gan failam nevarētu būt šāda piezīme. Tāda dīvaina un nevajazīga sīku lietu izcelšana prožektoru gaismā vai arī neregulāra un amatieriska lietu pārzināšana, kas noved pie neprognozējamiem, straujiem un gandrīz pat emcionāliem rīcības momentiem.

Izkāpu no vilciena un devos Jelgavas centra virzienā. Pa labai rokai palika viens afišas stabs, pār kuru šefību savulaik uzņēmas viens nepilsētnieks ar prasmi rakstīt publiskajā telpā. Viņu satrauca un turpina satraukt fakts, ka šis greizais afišu stabs ir pirmais, ko ierauga pilsētnieki izkāpjot no vilciena. Ikreiz redzot, ka rakstītājs šo stabu piesauc atkal, radās sajūta, ka teju teju kādā naktī ies un to stabu nodedzinās pilsētas labā tēla labad. Bet nu stabs vel stāv. Un vēl pirms staba ir arī daži ūķi turpat dzelceļa teritorijā, bet tie šo rakstītāju neuztrauc – tur viņš laikam plāno uzņēmejdarbību attīstīt un vēstures pieminekļus saglabāt…

Vienā no vietējiem laikrakstiem lasīju parvienu varen gudru gidu, kurš nu jau gadiem darbojoties pilsētā tūrisma jomā. Nebūtu gan pārsteigts, ja visus šos gadus viņš pat par pašnodarbinto nebūtu reģistrējies, jo mentalitāte tāda. Šim nu jau varākus gadus ir sāpe, ka ar 9. maiju saistītajiem krievu tautiešu kūrētajiem pasākumiem nav pietiekami plašs vēriens pilsētā – grandiozākajos viņa plānos ietilpa Lielupē atairēt buriniekus, saaicināt augstas amatpersonas un visus pabarot ar armijas virtuvi. Tas nesanāca. Tad vajadzēja telpas šīs minoritātes pasākumiem. Derot arī neuzceltas fabrikas. Tas arī nesanāca. Jaunākais hīts – uzmaukt teju mauzoleju, slavas un piemiņas zāli varoņiem pilsētas centrā, Trīsvienības baznīcas tornī. Nezinu,  varbūt jāļauj viņam kādos svētkos sanākušie ar armijas virtuvi pabarot, citādi nākamā ideja būs izveidot kādas valsts anklāvu pilsētas teritorijā.  It kā truli spītējot (vai arī nezinot) faktam, ka sabiedrība šo jautājumu tver dažādi, jamais noteikti turpinās rakstīt savus vērienīgos projektus un tirgot pilsētas brošūras, kuru iznākšanu sponsorējusi lidoņu partija.

Un tad ir vēl viens čalis, kura vārdā varam saskatīt līdzību ar vienu no Backstreet Boys saldajiem čomiem. Peras gan viņš par daudzām lietām, bet šķiet uz viņa lielākās varžacs ikviens uzkāpj tiklīdz piemin faktu, ka preses pārstāvji ir negatīvisti vai nerīkojas profesionāli un neatkarīgi. Tautietim mūždien ir vairāki šķietami pretargumentējumi, asas pretfrāzes vai nopēlums. Žēl, ka ne reizi nav bijis nedz savas, nedz pretējās puses paustā viedokļa izvērtējums.

Kamēr visu šo viļāju pa smazeņu podu, ārā sāka snigt. Tik mierīgs laiks iestajās, ka gribējās darbus pie malas likt un ar statīvu ārā iziet. Un tobrīd tā aizdomājos – nu labi, katrs redzam savu acu priekšā kādu sarkanu lupatu kā buļļi un noteikti katram ir lietas, attieksme pret kurām robežojas ar paranoju.
Kā tad ir ar mani? Varbūt arī ir tā, ka otra acī adatu redzu, bet savā neredzu bluķi; tomēr spēju sev piedēvēt vien pāris lietas – filoloģiskais kretīnisms, kuram pretī nevaru nostādīt perfektas valodas zināšanas, tāpēc tas robežojas ar piesiešanos sīkumiem; fotogrāfiskā perfekcionisma sindroms, lai gan pats noteikti nekad nespēšu radīt šedevru; un noteikti politisko nokrāsu meklēšanas tieksme, kas raisa savdabīgu dekadenci un attieksmes neatgriezenisku maiņu pret lietām un to dabu. Žēl, ka neesmu vienīgais. Varbūt tā arī ir izziņas tieksme vai plašāka pieredze, bet varbūt gan man, gan citiem tas ir tikai tāds viens katram savs miets, ap kuru skrienam, to dzīvnieciski iezīmējam, par tā unikalitāti priecājamies un turpinām domāt, ka tā ir pasaules galvenā ass.

Side-note for those not wearing helmets: Ar īpašiem sveicieniem Edijam – guli rāmi – arī šoreiz nav tapis sacerēts pasūtījuma raksts. I promise, I shall evolve.