Šovakar nolēmu paskatīties diskusiju šovu “Kas notiek Latvijā?”, kurā par Dombrovska valdības deklarāciju sarunājās (un mēģināja viens otru pārrunāt) daudzas sabiedrībā zināmas sejas. Atmetot visas sāpīgās sarunas par asins garšu rīklē, nodokļu paaugstināšanu un valsts bankrotu, tā starpcitu bija interesanti dzirdēt triju cilvēku – Ilmāra Rimševica, Mareka Segliņa un Evas Ikstenas teikto.

Patīkami pārsteidza I. Rimševics, no kura runas, spriešanas un pārspriedumu prasmes var tikai mācīties. Iespējams, Latvijai bieži pietrūkst tieši tādu cilvēku, kas māk pārliecināti, plūstošā valsts valodā un plaši izteikties par attiecīgo jomu. Turklāt, var līdzīgi izteikties kādā no svešvalodām. Noliecot galvu “Latvijas Bankas” prezidenta priekšā atliek vien bilst, ka biežāk un daudz vairāk sabiedriskajā telpā būtu jāizskan jomas speciālistu viedoklim, nevis atsevišķu skribentu vai vakardien-par-politiķi-kļuvis tipa cilvēku pārspriedumiem.
Nelielai atkāpei varu minēt, ka vēl viens tāds cienījams cilvēks ir Raita Karnīte, par kuru augstāk vēl nesen gribēja uzlēkt (pdf fails, 15. lpp.) Jelgavā visvairāk izmestais žurnāls “Jelgavnieki.lv”.

Bet nu atgriežoties pie Domburšova – pavīpsnāt pāris reizes lika M. Segliņa kunga izteikumi. Nebija gan nekas fascinējošs, bet kārtējo reizi spilgi parādīja lielās politiķu daļas cinismu un faktu, ka visi izgājuši vienu kursu “Kā runāt sabiedrībā”. Tad, kad vilciens ir aizgājis, visi varen gudri stāsta par to, ko bija gatavi darīt, savukārt runājot par turpmākiem plāniem norāda uz valdošo politisko spēku. Tā no malas skatoties izskatās dīvaini, ka politiķi, kuriem jāstrādā plecu pie pleca (īpaši jau tas attiecas uz koalīciju) sev neizdevīgos mirkļos atgriežas pie cilvēku pamatinstiktiem izteiksmē “Ko tad es, es jau neko”. Šķiet, ka valstī strādājam nevis mērķa labad vai valsts vīziju virzienā, bet gan ievērojot savu čuomu īstermiņa stiķus. Nepārstājam vien izmantot klišeju pārpilnas frāzes runājot par nākotnes redzējumu, kura tāda vienota mums nemaz nav…

Un tad bija Evas Ikstenas iznāciens. Negribu neko pārmest jaunatnei, tādām kustībām vai organizācijām, tomēr dzirdētais lika atcerēties savus studiju laikus un šaura loka diskusijas. Eva norādīja uz faktu, ka minētajā deklarācijā neesot ne vārda par jaunatni. Pat ja atmetam faktus par to, ka valstī ir krīze un ir jāizvirza reāli sasniedzami, kvalitatīvi mērķi, lai novērstu ledus laikmetu valstī, radās tūlītēji pretargumenti pateiktajam.

Mēs ļoti biezi runājam par jaunatni. Dažādās vietās un pasēdēšanas un atsēdēšanas projektu semināros deklarējam jaunatnes nozīmi valsts politikā. Asi iestājamies par jautnes politiku un attīstības plāniem. Tomēr tikpat bieži runājam par jaunajiem zinātniekiem, jaunajiem uzņemējiem un jaunām sejām politikā. Un tad nu arī jautājums – cik bieži jaunatni sasaistām ar šiem jēdzieniem? Varbūt valsts ir ačgārna, bet, šķiet, ka sabiedrībā runājam par jaunatni kā sociālu grupu un sabiedrību kopumā, kurā jāaktivizē uzņēmīgie ļautiņi. Tik reti izskan un vēl retāk apzināmies, ka šiem jaunajiem zinātnes un uzņēmējdarbības darboņiem ir jānāk no jauniešu vidus. Mēs runājam par jauniešu izglītošanu un viņu vietu darba tirgū, bet visbiežāk ar šo darba tirgu saprotam vien darba vietu, kura ļaus jaunietim eksistēt.
Vai tā ir attīstība valstij? Uzdrīkstēšos apgalvot, ka ne. Protams, tā ir valsts, nevis jauniešu problēma. Tomēr problēma ir faktā, ka mēs paši – jaunieši – neapzināmies, neasociējam un sevi neveidojam kā aktīvo sabiedrības daļu nākotnē. Mēs pozicionējam savas vēlmes tuvākajiem 4 gadiem un uzskatām, ka šo mērķu pepildījums jau būs revolūcija. Mēs redzam sevi kā sabiedrības daļu un paši neapzināmies sevi kā rīku vai spēku.
Tāpēc oponējot Evas teiktajam man gribas jautāt – kāpēc gan mēs raugāmies uz politikas plānošanas dokumentiem un vēlamies tur ieraudzīt vārdu “jaunatne” nevis tiecamies šādos stratēģiskos plānos vienkārši ieraudzīt savu vietu? Nav jājautā par to, kur ir jaunatnes sadaļa. Ir jājautā, kur ir tās jomas, kurās mēs kā jaunatne ienāksim un iesaistīsimies. Un tikai tad, ja mēs neredzam savu vietu sabiedrībā vai valstī, mēs varam apgalvot, ka jaunatne valstij nerūp. Kamēr vien mēs turpināsim ieviest Eiropas projektus ar sausām atskaitēm un žūksni šķietami derīgiem secinājumiem kā galarezultātiem, mēs paši sev nebūsim atraduši vietu zem saules un mūs par pilnu neņems. Jā, ir jābūt valsts iniciatīvai. Bet ir jābūt arī jaunatnes redzējumam, kolektīvajai un individuālajai apziņai par dienu pēc rītdienas. Un to nu noteikti neviens ar politiku saistīts dokuments neiebaros. Liela daļa jauniešu ir biju’ši un būs pasīvi vienmēr. Līdzīgi kā patstāvīgai valstij būtu jāstrādā ar pieejamajiem resursiem, jauniešiem ir jāstrādā izmantojot savas iespējas, nevis tautas vēlēto kalpu domugraudus. Galu galā, jebkura NVO ir radusies no neformālas domubiedru grupas, kura vismaz sākotnēji ir darbojusies idejas vārdā un kopīgu mērķu labad.

Vēl tik nelielai atkāpei varu minēt piemēru ar uzņēmējdarbību. Nereti izskan, ka krīzes laiks ir iespēju laiks. Diemžēl daudzi no mums ir pieraduši labajos gados pie ērtībām un šobrīd vien noplāta rokas savā nevarēšanā un turpina akli cerēt uz gaišāku rītdienu. Vilciena vagoni vēl pienāk un noteikti pienāks, bet mēs baidāmies tajos ielekt, jo līdz šim esam pieraduši vagonos iekāpt pēc īpaša uzaicinājuma un izmantojot sarkano paklāju. Uzņēmējiem un topošajiem uzņēmējiem ir pašiem jāatrod sava niša. Šo nišu definē vai nu valsts vai arī tās nepieciešamību sludina plašāka sabiedrības daļa. Nav tukši jākladzina par atbalstu uzņēmējdarbībai, bet gan par atbalstu tautsaimniecības nozarēm. Līdzīgi kā studijas programmā “Uzņēmējdarbība” spēj sniegt tikai desmito daļu no īstenam uzņēmējam nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, arī uzņēmējdarbības vidē neviens nedzīvo un neaug tikai tāpēc, ka ir uzņēmējs. Aug un attīstās, jo zin savu vietu un ir savs redzējums, sava izpratne par lietām un attīstību. Ja palūkojamies uz Zviedrijas vai Lielbritānijas pieredzi, tad valsts prioritāte ir jaunu uzņemumu attīstība. Šo prioritāti realizē dažādi centri, kuru uzdevums ir veicināt jaunu inovatīvu ideju ienākšanu biznesa vidē. Šie centri nav tikai telpas ar zemu nomas maksu vai telpas, kur mākoņos tiek zīmētas neprātīgākās idejas. Visiem centriem ir savas redzējums par jomām, kuru inovatīvās idejas tie sekmēs.
Zinu, ka par mani var teikt, ka esmu tālu no uzņēmējdarbības un izpratnes par to, tomēr augstākminēto piemēru izmantoju tikai, lai apliecinātu, ka traktora nosaukums vēl neko neizsaka – daudz ko izsaka vadītāja radošā domāšana, iniciatīva, prasmes un pieredze.