Parasti dažādas filosofiskas vai tālejošas pārdomas piemeklē mani dodoties mājup vai nu prom no tām. Tā arī šoreiz, kad devos mājup, jo tur ilgi nebiju bijis un bija uznākusi luste aiziet uz Viļakas Valsts ģimnāzijas žetonu vakaru, aizdomājos par to, kāda tad ir Latvijas lauku nāktone.

Skaidrības labad jāatzīmē, ka drīzumā tiks izveidots Viļakas novads, kas sevī apvienos vairākus tuvējos pagastus. Viļakā dzīvojošie zina stāstīt, ka priekšvēlēšanu cīņa teju sāksies – netrūkst pretendentu uz padomes vadītāja un citiem vadošajiem amatiem.

Tāpat kā citviet, arī te krīze iezīmējas – gaismu diennakts tumšajā laikā ieslēdz vairs tikai dažās ielās. Rajona laikrakstā lasu par rajona centru – Balviem, kas krīzes situācijā meklē dažādus risinājumus – attīsta biznesa inkubatoru, atbalsta uzņēmējus, sakārto vēsturiskas vietas un … apgriež sociālo budžetu.

Turpat Viļakā ar 1. aprīli aizklapēs ciet slimnīcu. No tuvējiem ciemiem atliks doties uz Balviem, kas dažiem ir pat 40km attālumā. Lieki bilst, ka slimnīcas personāls tiek atlaists un par to, ko iesākt ar slimnīcas ēku 2. aprīlī, zina laikam tikai izredzētie. “Jautrākais” šķiet tas, ka jaunizveidojamajā novadā nepaliks nevienas slimnīcas vispār. Balvi varēs “dominēt” – tur ir 25 gultas vietas parastajiem slimojošajiem. It kā ar to pietiekot – lai gan rajonā jau šobrīd pārsvarā dzīvo gados vecāki cilvēki, neatliekamajai palīdzībai darba pilnas rokas nav; cilvēki izvēlas tautas līdzekļus un “ātrajiem” zvana tad, kad pastāv draudi, ka braucot uz attālo slimnīcu tāpat atdos galus…

Tajā pašā rajona laikrakstā jau sen pamanīju tendenci, ka dzimst mazāk. Ne jau tāpēc, ka jaunu cilvēku vispār nav, bet gan tāpēc, ka visi (jā, arī es) mājo un ir deklarējušies citviet. Lieki piebilst, ka retais plāno kaut vai nepārredzamā nākotnē šurp atgriezties.

Pēc šādu reālu/depresīvu atziņu gūšanas aizdomājos – kāpeč tad vēl Viļaka ir pilsēta un kāpēc tā nav pārvērtusies par Krievijas ārienes tipa pamestu sādžu? Atbilde, lai gan tikai viena un aptuvena, dzima peč neilgām pārdomām – kamēr vien ir skola, apkārtnē kūsās dzīvība. Lai gan mazāk, bet tomēr pilsētā ieplūdīs jaunieši un būs kaut neliels, bet tomēr dzīvesprieks visapkārt. Skola ir tā vieta, kur dzimst sapņi, kas krietni pārspēj tā brīža ikdienu. Tur ir vieta, kur līdzīgi kā pieaugušajiem darba vieta, bērniem ir iespēja nomainīt ierasto vidi mājās. Skola ir vieta, kur satikties pēc ilgāka laika un, ja vien izvairās no uzbāzīgās taktikas “kā tev iet? kur tagad strādā?”, tad patīkami kļūst parunāt pat ar to skolotāju, kurš reiz tevi saucis uzvārdā un licis nesekmīgas atzīmes.

Cita lieta, ka trūkst izglītības, izaugsmes iespēju un motivācijas daudziem (bet tas jau ir no sērijas “kad mēs augām…”).

Atpakaļceļā (pēc ilgāka laika atkal izbaudīju tālsatiksmes autobsa burvību) vēroju pusaizlaistos un pusizcirstos mežus, pamestās lauku mājas un klajumus ar retām jaunaudzēm. Nekā jau tur nav, bet tomēr vilina. varbūt tāpēc, ka gribas izvilkt beidzot foto kameru un pakavēties; varbūt tāpēc, ka tās tomēr ir mājas un, pat ja tas reiz būs klajš lauks, tur būs manas saknes.

Nezaudēt piederības sajūtu savai skolai un mājām – šī apziņa ik pa brīdim ataust. Lai nu tā būtu biežāk un patiesāk…