Šķiet kādu nedēļu nekas te nav ticis ierakstīts. Tam, protams, ir bijuši zināmi iemesli (tiesa gan, visi – subjektīvi), bet vairākas atziņas un pārdomas sev no tā visa esmu guvis. Tagad, kad divreiz ir ieelpots un visas sasteigtās domas ir sakārtotas pa plauktiņiem, ir skaidrs par to, kas un kuram ir izdevīgi. Bet lai nu paliek…

Pēc ilgākām pārdomām secināju, ka negrasos atsevišķu vaukšķu dēļ pārstāt darīt to, ko brīvajā laikā esmu izvēlējies darīt. Pieturos un turpināšu pieturēties pie apgalvojuma, ka arī ārpus darba pārstāvu savu darbavietu, tomēr man ir arī savs personīgais viedoklis vai skatījums.

Tiesa gan, ir tizla sajūta, ka viens datortārps reiz izraus pāris frāzes no konteksta un izkārs pie lielā zvana; tomēr domājams, ka veselais saprāts uzvarēs – ja ne rīt, tad vismaz aizparīt.

Šo to nu esmu paslēpis aiz atslēgas un sķiet šādi naksies rīkoties ik reizi, kad nojautīšu, ka kādam sāk raustīties uzacs plakstiņš, jo izskan tas, par ko cits gribētu paklusēt.

Lai vai kā – vēl ir daudzas lietas un notikumi, kurus var iepazīt un piedzīvot. Moderno pasaku rakstīšanu par astoņkājiem atstāšu citu ziņā, tomēr mani novērojumi ir un paliek.