Pretēji kāda zinātnieku bariņa apgalvojumam, ka viena no gada visneveiksmīgākajām dienām esot janvāra 3. dekādē (tad cilvēki esot notriekuši v isu naudu un sapratuši, ka Jaungada nakts apņemšanās nepiepildās/nepiepildisies), man jau šodien ir tāda sajūta, ka esmu iekāpis starppilsētu autobusā, kas dodas tikai vienā virzienā – īsti neinteresē, kas būs galastacijā un neviļus gribas vel dienu palikt izbraukšanas punktā.

Noskaņai: The Pogues and Kirsty MacColl – Fairytale of New York

Bieži vien sev esmu uzdevis samērā vienkāršus jautājumus: kāpēc tieši 12 mēneši? Vai kādam bija lielas runas spējas un kā izdevās pārliecināt pārējos par šāda kalendāra pareizumu? Kāpēc tieši decembris, bet ne novembris vai janvāris? Ai…

Šis gads vismaz latviešiem būs īpašs. Viens otram jau esam novēlejuši “Merry Crisis”, vēl pirms Vecgada nakts, iespējams, esam atļāvušies kaut ko nopirkt ar domu, ka krīze taču sākas 2009. gadā. Te nu tas gads ir – tagad ar lielāku interesi lūkosimies uz cenām veikalos, ar ziņkāri raudzīsimies čekos (“vai ir norādīts, ka PVN ir 21%?”) un cītīgi sekosim (un tomēr nespēsim izsekot) paredzētajam cenu augumam visur un ilgstoši.

Šogad ar interesi lasīju amatpersonu uzrunas un secināju, ka jauni vārdi un vai parsteidzošas frāzes parādījušās nav. Šogad vēl ciniskāk raudzījos uz salūtu ar domu “kam to vajag?”. Šogad vēl vairāk šapamnieti uztvēru kā kārtējo dzērienu kādā tusiņā. Šogad kā nekad šo nakti izjutu kā vēl vienu aizvadītu piektdienu un vakara pasākumu. Šogad citādāk, nē, savādāk paraudzījos uz šiem svētkiem (arī Ziemasvētkiem) kopumā.

Esmu secinājis tikai to, ka apņemties tieši šajā naktī ir bezjēdzīgi. Esmu sapratis, ka tāpat kā cilvēki veido sabiedrību, paši vien ar savām sajūtām un smaidiem veidojam svētku sajūtu. Esmu izjutis, ka Jaunā gada sagaidīšana ir iespējama ne tikai klusi un mierīgi, un, ka arī tā ir labi. Apjaušu, ka nekas vienas nakts laikā tāpat nenotiks un iepējams tāds viens brīnums nepastāv – to nāksies izveidot mums pašiem un katram tas būs savs.

Cilvēkiem būtu jāatgriežas pie pirmsākumiem – ja ne pie tradīcijām, paražām, ticējumiem, tautas gudrības un vienkārsības, tad pie dabas noteikti. Pašu izveidotie betona džungļi ir jāpamet biežāk, negācijas jāatliek malā un darba sajūta jāizelpo. Jāpievienojas pēdējā laikā tik bieži izskanējušajam aicinājumam/idejai: “Latvijas daba māk pārsteigt. Ir jāceļo pa dzimteni.”

Vienvārdsakot, šo gadu esmu iesācis uz pirmās oktāvas “do” nots. Varbūt arī labi – gada laikā būs kur pakāpties uz augšu.