Jau pagājušajā gadā apmeklēju kursus Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā, kur foto meistars Juris Zēbergs daudz un dikti stāstīja par fotogrāfiju un dažādiem paņēmieniem. Beidzot vienā no mapēm atradu atziņas, kuras Zēbis vienbrīd koncentrēti pastāstīja.

Kad toreiz devos uz kursiem, darīju to ar skaidru apziņu, ka gribu dzirdēt mazliet no foto filosofijas. Lai gan pārsvarā nodarbībās tika runāts par to, kā likt fotoaparātam izdarīt to un šito, un tika gūts plašs ieskats fotošopa varēšanā, sava vieta atlika arī dziļdomām par fotogrāfiju kā tādu.

Te nu tās ir (drudžaini centos pierakstīt pēdējā nodarbībā):

• Starta laukums pie domas par gribu noved pie tiešas pasivitātes.
• Gribēšana ar varu noved pie pretēja efekta.
• Sportists, kas grib būt par olimpisko čempionu, sadeg pirms laika – sadeg pirms starta.
• Doma un iztēle ir vienīgais ceļš uz mērķa piepildīšanu.
• Vienīgais, no kā cilvēkam ir jābaidās, ir bailes.
• Jāpāriet no lietām uz sajūtām.
• Kļūda jebkurā konfliktā ir, ja stresa avotu izaicina uz cīņu.
• Pasaulē ir tikai viens gaismas avots, kas sniedz ilūziju par fotografējamo objektu.
• Māksla ir saskatīt, notvert mirkli, piešķirt darbam noskaņu, auru un daļu sevis.

Samērā īsi un patiesi. Toreiz gan redzēju, ka daži ir neizpratnē, tomēr ik pa brīdim šīs atziņas pārlasot saprotu, ka tieši viens no aspektiem ir pietrūcis brīdī, kad esmu skrējis pakaļ izplānotam foto kadram.

Varbūt arī tās atziņas ir teicis kāds cits un es pierakstot esmu vien kārtējo reizi pārfrāzējis. Tomēr šoreiz nozīme ir saturam un domai.