Šis gads noteikti iezīmējies ar vairākām spilgtām, bet savstarpēji korelējošām tendencēm. No vienas puses, tauta joko par to, ka pēdējam izbraucējam lidostā jāizslēdz gaisma, bet, no otras puses, politiķi runā par suverentitāti, brīvību un neatkarību. Lai gan nevarētu apgalvot, ka vieni vai otri dzīvo atsevišķā dzīves/informācijas telpā, tieši šāda viedokļu dažādība man šovakar lika aizdomāties par latviešu identitātes krīzi.

Noteikti neko jaunu nepateikšu, tomēr pretendēt uz ikdienā dzirdētiem citātiem arī negribētu. Negribētu runāt par to, cik ļoti daudz vieniem vai otriem pietrūkst izpratnes par lietu dabu, gribu vien savilkt vienādības zīmes starp dzirdēto un rosināt, iespējams, retorisku jautājumu.

Pirmkārt, skaidrības labad jābilst, ka ar vārdu "latvieši" vismaz šajā kontekstā nedomāju visus Latvijā dzīvojošos. Par tādiem neuzskatu arī visus tos, kuri uzskata, ka par tādiem ir kļuvuši vienā vai otrā veidā un, ka valstij viņiem tā bija jāpiešķir kā dāvana. Par tādiem neuzskatu arī tos, kuri ar lāpām rokās dodas Lāčplēša dienas gājienā, bet svinīgajā brīdī turpina čalot pat himnai skanot. Par tādiem neuzskatu arī tos, kuri dzīvojot Latvijā vērtību svaru kausos lielāku atsvaru ielikuši savas otrās identitātes saglabāšanai un skaļai bazūnēšanai. Lai gan – vienkārši par latviešiem varētu neuzskatīt visus tos, kuriem pašiem šis vārds izsaka vien valstisku piederību (ar to saprotot vien pases saņemšanu) valdībai, kura viņiem visu dzīvi esot sačakarējusi. Tie ir cilvēki, kuriem tautības nosaukums ir vien atvasinājums no valsts nosaukuma, nevis izpratne par vēsturi un tautas vērtībām vispār. Latvieši noteikti ir arī tie, kuri šobrīd dzīvo Latvijas pavalstī – Īrijā un plāno, ka reiz atgriezīsies un turpinās savā ģimenē kopt latviešu tradīcijas.

Tas "pirmkārt" sanāca patriotisks, bet tieši mūsu patriotismā un vērtībās slēpjas pretruna, kas atklājas šobrīd.

Pats esmu daudz dzirdējis par to, ka cilvēks ir atmetis cerības uz labāku rītdienu te un dodoties prom vien noelšas, ka šī valsts viņam neko nav devusi. Tādos gadījumos parasti (pat iespējams šķietami) nacionāli noskaņotie kungi no augšējā plauktiņa pamanās pajautāt, vai tas cilvēks ir kaut ko devis šai valstij, jo tikai tad, kad esam izpildījuši pienākumu pret valsti, varam no tās kaut ko prasīt. Vienbrīd man šķita, ka vismaz es varētu teikt, ka šai valstij tiešā vai pārnestā veidā esmu atdevis savus 5 gadus un pretī esmu saņēmis "iespēju" atlikt savas ģimenes plānošanu uz vismaz diviem gadiem.

Bet tomēr šoreiz pacentīšos norobežoties no šī viedokļa un paraudzīties uz plašāk izskanējušajiem viedokļiem sabiedrībā.

Tad lūk, tas otrs patriotiskais izteikums, kas daudzviet izskan tieši pirmssvētku gaisotnē ir apgalvojums, ka esam maza zeme, kuras karavīri vienmēr ir cīnījušies par taisnību. Esam zeme, kuras iedzīvotāji vienmēr ir bijuši sīksti un pieticīgi. Vienmēr latvieši ir spējuši sacelties pret kundzību, cīnīties par brīvību. Svarīgi ir tas, ka esam cīnījušies pret verdzību un vēl šodien tiekam aicināti nokratīt vergu važas, īpaši tās, kas saglabājušās mūsu prātos. Nezinu, varbūt šo izteikumu caurstrāvojumu dzirdu tikai es, bet nu…

Un tieši apvienojot šos divus tradicionālos, patriotiskos un latviskos izteikumus rodas mūsu identitātes krīze – mūs aicina izvērtēt pienākumus pret valsti un aicina nokratīt vergu važas, jo tādējādi mēs iegūsim brīvību. Brīvība un valsts – šīs divas lietas atsevišķi pastāvēt nespēj, tāpēc ir grūti izvērtēt, kam dodama priekšroka. Tiešā vai pārnestā nozīmē šobrīd esam kļuvuši par vergiem savai sistēmai un parādniekiem pasaulei.
Tēlaini izsakoties – aizbraucot no valsts cilvēks vismaz tiek vaļā no šīs nastas (finansiāli vai garīgi) un, ja vien ir gatavs reiz atgriezties, varam uzskatīt, ka viņš turpinās pildīt pienākumu pret valsti. Tāpēc, lūk jums jautājums – brīvība vai valstiskums latvietim šobrīd jānostāda kā prioritāte? Kā jau teicu – šie abi jēdzieni ir saistīti, bet šobrīd tie aptver dažādus skatījumus par rītdienu.

Varbūt tomēr izrādās, ka greizi domāju es un galvenais, ko man būtu jāiemācās nošķirt – terminus "valsts" un "zeme"…