Vēlaizvien nekas nerakstās. Tam visam iemesls tikai viens – emocijas, ko tieši vai pastarpināti iegūstu darbā un saistībā ar to. Nebeidzu vien brīnīties, cik indes un varas kāri cilvēki var būt.

Šo pirmdien cēlos ar dīvainu domu, kas iedvesa prieku – līdz tautas izvēles izdarīšanas dienai – tikai nepilna nedēļa. Pēc tam, vismaz teorētiski, iestāsies miers. Šobrīd pat vienalga, kas būs pēc tam un kur būšu es.  Viss, kas būtu vajadzīgs – miera un atelpas laiks. Vasara, ko izbaudīt.