Nav noslēpums, ka tulku (tos, kuri pretēji kopējām tendencēm sabiedrībā strādā ar galvu un pēc tam ar muti) trūkst. Latvieši paši ir skopi, ārzemnieki meklē vien instrukciju tulkotājus, biroja administratorus un PR cilvēkus (visu vienā personā), bet Briselē tikmēr taisa akciju “Nāc un strādā pie mums”.

Vēl tad, kad klasesbiedri pamatskolas solā stāstīja klases audzinātājai, ka grib būt Gagarini vai Šūmaheri, mazais Kaspars nez kāpēc pateica, ka grib būt tulks. Nu, un tā tā vēlme ir pielipusi un neliek mieru. Valodas jāzin, eksāmeni jānokārto un ik rītu jānāk uz darbu un jāatklāj (gandrīz) jauna pasaule. Kāds teiks, ka ārprāts vai garlaicība, bet es turpināšu apgalvot, ka tas ir sapnis laimīgai nākotnei.

Bet nu atgriežoties uz zemes – Eiropā latviešu valodas tulki varot apmierināt līdz 80% pieprasījuma. Tātad, opcijas ir divas – vai nu jāmeklē tulki vai nu valodas aktīvāk jāmāca. Otrais variants valsts līmenī neizdodas, tad nu Brisele uzņem filmiņas un aicina mūs tulkot Eiropai.

Ir skaisti un vilinoši (gribētu spēlēt basketbolu tur ). Kā Martins Luters Kings teica, I have a dream…